Byuts i radzāts / Latgola.lv

Cikom kaids pīsadola konkursā, cik vēļ gaida sovu kuortu īšonai iz teātri, pīduovojom ari kaida latgalīša dūmys i sajiutys par Latvejis Nacionaluo teatra izruodi “Latgola.lv“. Itūreiz izruodi jau redziejuse i ar dūmom nasabeist pasadalēt Egita Kancāne.

 

 

 

 

.

Smītīs i rauduot vīnlaiceigi? A par kū ta nā!

Bija tā… ka milzīgs prieks par Latvijas Nacionālā teātra izrādi „Latgola.lv” mijās ar tikpat milzīgu neizpratni un jautājumu – kāpēc tev, Latvija, pēkšņi ir savajadzējies Latgales? Laimīgs prieks un nelaimīgi jautājumi parasti neiekļaujas objektīvā teātra kritikas materiālā. Bet es jau nemaz neesmu objektīva. Jo latgaliete. Un arī kritiķe neesmu. Tikai izliekos – šoreiz. Bet – par visu pēc kārtas!

Sāksim ar prieku

Prieks tāpēc, ka izrāde „Latgola.lv” ir lielisks darbs. Sajūsmas pilns – bravo! – lugas autoreiDanskovītei. Talants parasti ir magnēts, kas pievelk izkliedētos „gaismas centrus” kā dzelzs skaidiņas. Lugas autorei ir izdevies ievērot un transformēt daudz mazu gaismas „skaidiņu” – gan Baltinavas cilvēkos, gan viņu labajās un sliktajās vājībās, gan pasaules uzskatā – izveidojot prototipu cienīgus un, manuprāt, pat paša Blaumaņa cienīgus skatuves personāžus. Bez talanta, mākslinieka dvēseles, zelta rokām, ētikas un atbildības izjūtas to diez vai varētu.

Prieks izrādes laikā skatītāju rindās izpaudās nepārtrauktā trīs stundu smieklu maratonā. Par cilvēkiem. Par jokiem. Par to, ka uz Nacionālā teātra skatuves parāda daudz tāda, par ko parasti mēdz pasmieties tikai ļoti labu Latgales draugu kompānijā. Par piena kannu. Un pufaiku. Par zelta izteicieniem. Par vistu barošanu. Un govju slaukšanu. Par cūkas bērēm. Par šņabja glāzītēm uz bluķa. Par apaļo cepli. Par potences uzlabošanas pasākumiem. Par kurpju spodrināšanas metodi, iemērcot pirkstus mutes bļodā, par ābeļdārzu aiz loga un kapusvētkiem. Vienvārdsakot, par mums pašiem. Brīnišķīgi un īsti! Nūguoja kai eņģeļs boltim spuornim! – teiktu viens no izrādes varoņiem – Pīters.

Tas viss ir tik dzīvs, ka prieks. Vēl dzīvāku to padara scenogrāfa Mārtiņa Mīlbreta veikums un, īpaši – fotomākslinieka Imanta Urtāna fotografētie un Māra Mīlgrāvja montētie attēli, kas visu izrādes laiku tiek projicēti uz skatuves un rada spēcīgu Baltinavas „klātbūtnes” efektu. Arī Kristīnes Abikas kostīmi „nāk no dzīves” – tie ir tik autentiski, ka, gribot negribot, nākas vilkt paralēles ar mana ciema modes tendencēm. Un sakrīt jau arī!

Lielisks ir arī aktieru ansamblis – Dace Bonāte un Uldis Dumpis – Annes un Ontana lomās, Indra Burkovska un Voldemārs Šoriņš – Mares un Pītera lomās, un citi. Taču, ja man būtu pa īstam jānotic, es ticētu, ka vienīgais patiesais latgalietis ir Dumpis – lielisks raksturlomas tēlojums un raita latgaliešu valoda. Atkal – sajūsmas pilns – bravo!

Savukārt Jāņa Petera dzeja, kurai mūziku komponējis Valdis Zilveris, ir vārdi, kam ik pa laikam visas izrādes garumā piesiet sirdi… „Rītu pusē, kur tēvzeme sākas, saldi sāpīgi dvēsele smeldz…” izrādes beigu daļā dzied aktieru koris, Latgale apsnieg balta,  un pāri vaigiem aizskrien sāļas straumītes. Latgaļa sirds? Laikam gan.

Cieņas pilns rokasspiediens arī režisoram Valdim Lūriņam. Par uzdrīkstēšanos. Paldies!

Turpināsim ar jautājumiem

Un tomēr – ja jau tu neesi ne antropoloģe, ne Latgales pētniece, ne folkloriste, bet vairāk aizraujies ar pasaules popkultūru – kāpēc tev, Latvija, pēkšņi ir savajadzējies Latgales? Tā vienkārši – bez ierastā latgaliešu piketa? Tā vienkārši – bez Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta atzinuma? Tā vienkārši – uz lielās skatuves? Bez subtitriem? Un bez pretenzijām? Kaut kā neparasti…

Pilna Latvijas Nacionālā teātra Lielā zāle. Ar Rīgas latviešiem, kuri atnākuši skatīties, kā dzīvo Latgales latvieši… Pēc smiekliem īsti nevar saprast, bet liekas, ka viņi te viens otru saprot. Varbūt saprašana aprobežojas ar joku līmeni? Varbūt… Bet varbūt pienācis laiks, kad eirodzīvi īsti nevar atļauties un jāmeklē eksotika tepat, uz vietas? Varbūt… Bet man tik ļoti gribētos ticēt, ka, aptaustījuši Briseles labumus un izceļojušies ar Ryanair, latvieši beidzot sāk apjaust tās vērtības, kas nosaka mazo tautu identitāti pasaulē. Eiroremonts vēl nav skāris visu Latviju. Patiesi! Latgale atrodas pārāk tālu no Rīgas. Kā prot, tā mauj. Un cilvēciskajā līmenī – mauj varbūt pat daudz sirsnīgāk un daudz īstāk, nekā tie, kas Rīgas eirodzīvokļos. Annei ir govs un folkloras ansamblis, Ontanam – vistas un „brīvā ērgļa” cienīga kompānija. Viņiem abiem ir bērni. Un abiem ir kopīga Latgale pašā pasaules malā. Tā vienkārši.

Ielaist veselu Rīgu tik dziļi šajā dzīvē, kas līdz šim bijusi tikai mūsu pašu, turklāt pārsvarā gadījumu – veselas Rīgas nesaprasta, neatzīta un noliegta, nav viegli. Pēc izrādes sāku saprast, kā jūtas tie, kuru guļamistabu nofotografē „Privātās Dzīves” paparaci. Turklāt man nav pārliecības, ka daudzi, kas aplūkos šīs privātās epizodes, vispār nojauš, ka situācija un sadzīve izrādē ir pavisam īsta – tās nav tikai butaforijas. Patiesā situācija, lai arī caur joku prizmu, tomēr nesmaržo vis pēc maijpuķītēm. Kas būs, kad Ontans un Anne nospēlēs savu lomu pavisam? Kas notiks, kad joprojām neeksistējošo reģionālo politiku nevienam vairs nevajadzēs, ja nu vienīgi pierobežas vilkam, kas glūnēs uz Rīgas pusi?

Bet no otras puses ir prieks. Prieks par to, ka beidzot sāk interesēties un reģionālās kultūras izpausmes no amatieru līmeņa paceļ profesionālā un nacionālā līmenī. Ir jau arī pēdējais laiks! Varbūt tā enerģija kaut kā saslēgsies un valstiskā līmenī rosinās domāt par kultūratbildību un reģionālās politikas nepieciešamību.

Negribas ticēt, ka latgalieši katram šovam un katram teātrim, tāpat kā katrai partijai, vajadzīgi tikai reitingu celšanai. Varakļuoni – pīci-pīci – ņem telefonu un bliez pa pogām! – šodien publiskajā telpā rāda latgalieti – īpaši retu un mazliet jocīgu objektu, kas visai pārējai Latvijai regulāri cenšas pierādīt, ka viņa kultūra un valoda ir vērtība. Tā patiešām necik tālu neaizrullēsim! Pat ne zvērīgas krāsas Opelī. Varbūt labāk beidzot valstiskā līmenī izgaismot Latgali, līdzīgi kā vientuļas lauku baznīcas, un teikt gan pašiem sev, gan pasaulei, ka Latgale ir vērtīga Latvijas savpatības zīme? Vieta, kurā identitātes noturēšanas nolūkā vajag piedāvāt tikai iespējas izdzīvošanai – ceļu, veikalu, ārstu, skolu… Neko daudz. Reizēm izdzīvošanai pietiek arī ar apziņu, ka esi kļuvis ieraugāms kultūrsavpatības un savstarpējās bagātināšanās kvalitātē.

Kas būs pēc tam?

Pēc izrādes un pēc veselas gūzmas neatbildamu jautājumu ar bailēm lasīju recenzijas, kurās jau iepriekš baidījos ieraudzīt vārdus „parodija”, „vietējā valoda”, „lokālpatriotisms”… Dažās ieraudzīju! Sveiki! – es pasmaidīju… Tā, izrādās, ir „vietējā” valoda, kurai valsts tā arī nav uzdrošinājusies piešķirt valodas statusu! Atgādināja stāstu par kartupeļu šķirni, ko tētis Daugavpils tirgū nosauca par „сорт – своu”.

Problēma ir galvā. Es zinu. Šajā gadījumā – drīzāk, sirdī. Mazliet iedūrās. Interpretācija. Un konteksts.

Bet par visu pārējo gan – milzīgs paldies. Kaut kur dziļi, dziļi sevī es ceru, ka šis būs viens no tiem gadījumiem, par kuru ar prieku runā folkloristi: «Ir gadījumi, kad kaut kas ir pabalējis un draud izzust. Aizbrauc folklorists ekspedīcijā, sāk jautāt un interesēties. Un ar to vien pietiek, lai cilvēki ieraudzītu šo lietu citā gaismā, saprastu, ka tā ir svarīga un ka tā jānotur, lai tur vai kas…»

Egita

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Fragments nu izruodis. Foto G. Janaitis

 


Pastuosti cytim!

Leave a Reply

Your email address will not be published.

This site is protected by reCAPTCHA and the Google Privacy Policy and Terms of Service apply.