Augys skume
Tyvojūtīs svātkim, LgSC, kab ite radeitu svātku laika sajiutu, treis reitus sātys lopā publicēs Naaizmērstulis (Rozālejis Tabinis, vaira par jū var paskaiteit: http://ej.uz/naaizmerstule) Zīmyssvātku puorsokys. Šudiņ ūtruo puorsoka.
AUGYS SKUME
Tyvuojuos Zīmyssvātki. Gondreiž vysi piļsātys bārni prīcuojuos, jo Zīmyssvātkūs bārnus sagaida leli puorsteigumi.
Bārnu vacuoki i sabīdreiba reikoj bārnim egleitis, dola duovonys.
Boguotnīki i daudzmoz puortykuši cylvāki, kotrs sovā saimē pyulejās daudzynuot pēc īspējas skaistuokū egleiti. Sabīdreiba, sovukuort, guodoj par vysā tryuceigim i buorinim.
Mozais Augusteņš voi, kai jū sauce, Auga, beja dīzgon boguota piļsuoņa dāls.
Augam vēļ beja mozuoks bruoleits i muoseņa.
Kaut ari krīzis laiki, tūmār tāvs mēnesi īprīšk suoka dūmuot par egleiti i, kod atguoja Zīmyssvātki, egleite vysā spūžumā stuovēja lelajā zālē i bārnus aicynuoja pi sevis.
Mozuokī prīcuojuos, laksteja. Suokunā ari Auga prīcuojuos, bet pēški jis palyka ļūti skumeigs.
Apskateidams egleitē pakuortuos lītenis, storp cytu jis tī īraudzeja cukra kūrpeiti koruojamēs. „Ai, kūrpeite!” Pēški, tei pazuda nu zāna acim i tuos vītā jis redzēja saplāstūs sova pat skūlys bīdra Juoneiša kadaceņus.
Nedeli pyrma Zīmyssvātkim Juoneits saplāstūs kadaceņūs īdams iz skūlu apsaļdeja kuojis.
– Voi cyta nikuo tev nav kū kuojuos īaut? – praseja jam Auga.
– Nav, atteice Juoneits.
– Nav? Deļ kuo tāvs tev nanūpārk?
– Maņ tāva nav! – teice Juoneits i aizrauduoja. Auga nadreikstēja tuoļuok jū pratynuot, bet Juoneiša osorys, apsaļdeituos kuojis i saplāstī kadaceni tik dzili īsaspīde zāna sirdī i atmiņā, ka pat Zīmyssvātku prīkus jam traucēja.
Tāvs, pamanejis, ka vacuokais juo dāls palyka skumeigs, praseja:
– Auga, dieleņ, voi egleite tevi naprīcynoj?
– Prīcynoj gon, bet…
Auga naīsadrūšynuoja tuoļuokū teikt i apsaruove.
– Bet? Kū tys „bet” zeimoj? Vai tu naasi vasals? Vai, varbyut kū padareji?
– Nā, tēteit, maņ nikas nasuop i nikuo naloba naasu padarejis. Maņ taipat…
Otkon zāns nabeidze i tāvs vairuok jū napratynuoja, gaideja, kod Auga pots jam sovu skumi atkluos.
Kad spūžuos sveiceitis izdzysa i muozuokī, bruoleits i muoseņa aizguoja gulātu, Auga nadrūši pīguoja pi tāva i pavaicuoja:
– Tēteit, pasoki, cik taida egleite duorga?
– Cik duorga?
Tāvs viereigi pasaskateja dāla acīs, teice:
– Nu, tev, kai vacuokajam dālam varu pasaceit. Par šytū egleiti es iz tierga samoksuoju 10 latu.
– Desmit latu! – īsasauce zāns i pībylda: – i kur vēļ pušķuojumi, soldonumi, sveceitis…
– Nu, kūpā jau byus puori par trejdesmit latim, teice tāvs.
– Puori par trejdesmit! I tagad tik gryuti laiki…
– Redzi, dieleņ, tū es pamozom sakruoju, lai jums leluokus prīkus saguoduotu. Vai par tū tu šudiņ skumsti?
– Nā, tēt, bet pasoki, cik moksoj puors taidu zuobaceņu, kai maņ kuojā?
– Kas, vai tovi šņūru zuobaceni jau sapleisa? – sovukuort praseja tāvs i taipat gribēja zynuot.
– Taidi zuobaceni, kai tovi, moksoj demit latu.
– Desmit latu? Tik pat, cik egleite bez puškuojumim! Tēt, maņ pi tevis ir vīns lels, lels lyugums!
– Soki, dieleņ, jo vareišu, izpiļdeišu.
– Tēt, vai navarātu egleiti sataiseit par divdesmit, vai pat par pīcpadsmit latim?
– Varātu gon, bet tei nabyutu tik skaista. Bet soki, dāls, kū tu gribēji lyugt?
– Redzi, tēt, jo egleite byutu bejuse par divdesmit latim, tad par tim desmit latim varātu nūpērkt zuobaceņus. Muorys Juoneiša kadaceni vysā sapleisuši i pyrma svātkim jis apsaļdēja kuojis i rauduoja…
– Taids tovs lyugums? Deļ kuo pyrma svātkim tuo maņ nateici? Tagad, dāls, jau par vālu. Egleitei sakruotuo nauda izlaista i cytys līkuos maņ nav. Varbyut Muorys Juoneišam cytaidi varēs paleidzēt, bet cytu god, dāls, es tev apsūlu taiseit lātuokū egleiti. Par palykušū naudu tad varēsim kaidam buoriņam zuobaceņus nūpierkt.
– Paļdis, tēt!
Auga klusu nūbučuoja tāva rūku i, nūskaitejis vokora lyugšonu, atsagula.
Ilgi jis navarēja aizmigt. Acīs jam mirdzēja spūžuos egleites boguotnīku sātuos i kluot pi tom rāguojuos nūsolušuos nabadzeigūs bārnu kuojenis. Pruotā jis rēkinuoja, cik taidu kuojeņu varātu apaut, jo kotrs boguotnīks taiseitu lātuoku egleiti.
