E-grāmata Sibira stuosti
(2021)

VKKFa mērķprogrammas KultūrElpa projektā Sibīrijas etnolingvistisko ekspedīciju materiālu publiskošana (SEEM; 01.05.31.12.2021.) sagatavotā e-grāmata Sibira stuosti ir pavadprodukts garamantās ievietotajiem ekspedīciju materiāliem. Tā ir pamatinformācija par notikušajām ekspedīcijām un to norisi, ar dažādiem apkopojumiem, tostarp sibīriešu rakstītiem, un jauniem apcerējumiem. E-grāmata ir prelimināra izstrāde. Turpinot tiek domāts par izdevumu tradicionālā resp. papīra formātā, kur varēs ietvert precizējumus un papildinājumus, kas izriet no teicēju stāstījumiem un pienāk no Sibīrijas tautiešiem, īpaši Ačinskas latgaliešu biedrības aktīvistiem, darbs pie ekspedīciju materiālu apstrādes nav beidzies. Audioierakstu klausīšanās, anotēšana, aprakstīšana, arhīvu u. c. iegūto materiālu aktualizēšana atklāj jaunas sakarības gan ekspedīcijās izietās teritorijas kontekstā, gan Austrumu diaporas izzināšanā kopumā. Sagatavotā e-grāmata, kaut fragmentārā veidolā, par Sibīrijas latviešu likteņiem sniedz uzticamu datu kopumu.

Grāmatas Sibira stuosti saturs ir trīsdaļīgs: 1) izlokšņu tekstu hrestomātija ietver garamantās ievietoto anotāciju fragmentu un citu saistošu valodas piemēru, kas izskanējuši ierakstos, atšifrējumus vienkāršotā un fonētiskā transkripcijā, tādējādi Sibīrijas latviešu tekstus darot pievilcīgus arī lingvistiem; 2) diasporas vēstures skices atspoguļo ekspedīciju laika vērojumus un pētījumus par uzzināto, atrasto gan apkopotus un koriģētus agrākus, gan jaunākus tekstus; 3) esejas vēstī par ekspedīciju laikā piedzīvotā emocionālo pusi un pārdomām, atzinumiem ceļojumi pie Sibīrijas tautiešiem ik reizes ir nesuši daudz jauna.

Lielākā daļa no divu universitāšu kopdarbā aptverto ekspedīciju vietām (vairāk nekā 80) ir tādas, kurās līdz mūsu braucieniem pētnieki, izņemot vietējos novadpētniekus, nebija kāju spēruši. Savukārt, ejot pa mūsu pēdām tagad, lielākās daļas latgaliski (malēniski) runājošo teicēju vairs neatrast cilvēka mūžs ir laicīgs. Bet mūžīgais izriet no laicīgā...

Pret sibīriešu izdzīvoto veidojās īpaša pietāte, mudinot pārkāpt sākotnēji nospraustā objekta un teritorijas izpētes robežas. Tā esam izzinājuši ne tikai Krasnojarskas apgabala latviešu dzīvesvietu vēsturi, valodu, kultūru, bet pie izdevības uzmeklējuši un intervējuši arī Novosibirskas, Kemerovas, Tomskas apgabala un Hakasijas Republikas latgaliešus, citus latviešus. Savākts bagātīgs iespieddarbu, foto, audio un video materiālu klāsts ne tikai no Krasnojarskas apgabala likās svarīgi par mazzināmo pasauli iegūt iespējami daudz liecību, lai uz to pamata strauji aizejošo varētu iemūžināt kā paliekošāk. Saprotams, vākumu darīt dzīvu vissekmīgāk var paši ekspedīciju dalībnieki. Tāpat nav mazsvarīgi ar Sibīrijas latgaliešiem izveidojušies kontakti, viņu iesaistīšanās dzimtu un diasporas vēstures izzināšanā.

LU un SpbVU baltistu aktīvo pētījumu laiks Sibīrijā ildzis piecus gadus no 2004. gada jūlija līdz 2009. gada augustam, bet izveidojušās draudzības saites dzīvas līdz pat šim. Apzinoties vākumu unikalitāti un svarīgumu, tāpat to, ka aculiecinieka klātbūtnes efekts ir neatsverams un nav atkārtojams, ekspedīciju dalībnieki ir atgriezušies pie Sibīrijas materiālu kārtošanas. Attiecīgas izlokšņu grupas tekstu apstrādātāju un citu tekstu autoru vārdi minēti pie attiecīgām publikācijām.

E-grāmatu kopā likuši Sibīrijas etnolingvistisko ekspedīciju vadītāji Lidija Leikuma (Latvijas Universitāte) un Aleksejs Andronovs (Sanktpēterburgas Valsts universitāte).


I. Izlokšņu tekstu hrestomātija


Priekšvārdi

Izlokšņu tekstu hrestomātija ietver laikā no 2004. līdz 2009. gadam Sibīrijas etnolingvistisko ekspedīciju gaitā ierakstīto audioierakstu fragmentu atšifrējumus. Teksti noklausāmi garamantās pie atbilstoša teicēja, sekojot ierakstu datējumam kolekcijās. Stāstījumu fragmenti ir attiecīgas izlokšņu grupas apstrādātāja izvēlēti, to kontekstu rāda anotācijas. Fragmenti pamatā ietver ziņas par konkrētu apdzīvoto vietu vēsturi, spilgtākiem notikumiem teicēju mūžā, tie, kuros runāšana pa sovam ir bijusi veiklāka, ļaujot spriest arī par izlokšņu īpatnībām. E-grāmatā paraugam sniegti atsevišķu teicēju runas ierakstu atšifrējumi, daudzi piemēri atrodami apcerējumos par Sibīrijas latgaliešu valodu. Vairāk tekstu atvieglinātā fonētiskā transkripcijā lasāms vietnē garamantas.lv (ekspedīcijās kopumā īsāki vai garāki stāstījumi iegūti no aptuveni 240 Sibīrijas latgaliešiem un malēniešiem; malēniešu runas veids pagaidām nav aktualizēts). Ierakstu garums ir atšķirīgs dažs teicējs sastapts vairākkārt, jo ekspedīcijās pie izdevības raudzīts atgriezties pie tiem, kuru dzīvesgaita bijusi bagātāka, runa veiklāka un valodiski tīrāka, cits apmeklētais tautietis, uzskatīdams, ka viņa runa nav pareiza vai ka viņa teiktais nav nekas nozīmīgs, bijis izvairīgs vai lakonisks, cits ierakstos ienācis pastarpināti, jo bijis klāt sarunas brīdī (meitas, dēli, mazbērni, citi radinieki, kaimiņi) un nereti sniedzis vērtīgus papildinājumus. Atsevišķi šādi informanti (V. Ločs, V. Belovs, A. Koškina u. c.) ietverti garamantu teicēju kopumā, bet neparādīsies e-grāmatas tekstu hrestomātijā, kaut arī ir ko teikuši latgaliski, mērķis ir no runas ierakstiem atlasīt un parādīt vērtīgāko.

19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Krievijas impērijas rietumu provinču izceļotāji uz Sibīriju, tostarp no Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņas latviešu daļas, daudzviet, īpaši, ja pārcelšanās sakritusi laika ziņā, ir varējuši apmesties vienkopus. Tas nodrošināja viņu galvenā, bieži vienīgā, saziņas līdzekļa uzturēšanu tais skaņās un formās, kādās tas pastāvējis dzimtenē. Tādējādi Sibīrijas latviešu audioieraksti nereti uzrāda attiecīga apvidus runas pazīmes, kas mītnes zemē jau (gandrīz) zudušas. Tāda, piemēram, ir ziemeļlatgalisko izlokšņu pārstāvju lietotā verbu infinitīva forma ar galotni -ti: mozguoti, dareiti u. tml. Saprotams, Vonogs Sibīrijā ir Vonogs (ne Vanags)...

E-grāmatā izmantotais Sibīrijas latgaliešu runas dalījums Ziemeļlatgales (ZL), Dienvidlatgales (DL), centrālās jeb Viduslatgales (CL), Austrumlatgales (AL) izloksnēs ir lingvistiski pamatots, lietotā terminoloģija un skaņu apzīmējumi transkribētajos tekstos atbilst latviešu dialektoloģijā pieņemtajai izlokšņu klasifikācijai un transkripcijas paņēmieniem. Visi hrestomātijā ietvertie paraugi (zināmā mērā nosacīti, jo izloksnes Sibīrijā turpināja pastāvēt un attīstīties neatkarīgi no procesiem Latvijā) sniegti kā t. s. augšzemnieku (jeb augšlatviešu) dialekta attiecīgu izlokšņu grupu teksti atbilstoši klasifikācijai Latvijā. Īss latgalisko izlokšņu galveno pazīmju uzskaitījums atgādināts Nacionālajā enciklopēdijā (2018: 30), tās e-versijā arī ar kartējumu: https://enciklopedija.lv/skirklis/21191-latgalie%C5%A1u-rakstu-valoda.

Tekstu pieraksts e-grāmatā ir divējāds: a) t. s. vienkāršotais fonētiskais pieraksts (kas lietots arī garamantu fragmentos), b) latviešu dialektoloģijā tradicionālais fonētiskais pieraksts. Tādējādi attiecīgs ieraksts kļūst ērti pieejams gan tādam e-grāmatas lietotājam, kuru interesē galvenokārt stāstītā saturs, gan valodniekam, kas pievērš uzmanību arī formai.

Paraugam DL izloksnes fragments abējādā pierakstā no teicējas Gunefas Tjuļpanovas (dz. Stašāne, 1924. g. Kreslavkā) stāstījuma 2004. gada 17. jūlijā:

Daīt pavasars. Zīmu koj kai (kaut kā) puorsēd. Pavasars daīt, buļbis pasādynojim duorzā, da teirumym nadeve sādynuot. Ot (lūk). Jou āst nav kuo bie. Dzeivovom iz zuolis. Staigalējem mes ar Ninku, sarankys* kai kapali (rakām). Nūīmom da mežam, pa cālam* maisam pīkašam, nedeli dzeivojim.

da-ît pavasàrs. zìmu koi̯ kaî pùors′ä̂t. pavasàrs da-ît, bùlbispasâdynojìm dùorzâ, da tèirumỳm nad′evä sàdynuôt. ot. jòu âstnàu kùo beja. ʒeîvovòm iz zuôlis. stàigalä̀jä̀m mäs àr Nìnku, sarànkys kaî kapali. nù-îmòm da mežàm, pa càlàm màisàm pìkašàm, nedeli ʒvojìm.

Abos pieraksta veidos tiek rādīts vārdu uzsvars, citādi dažu krievismu būtu grūti saprast. Jaunāka laika aizguvumi, neadaptēti krievu valodas vārdi rakstīti slīprakstā. E-grāmatā, atšķirībā no interviju tiem pašiem fragmentiem garamantās, reducēti intervētāju pavadteksti, savukārt iespraudumi, kas palīdz dialoga virzības saprašanai, visbiežāk ir paturēti.

Tekstu hrestomātijai top īpatnējo vārdu saraksts, kas šeit pagaidām nav pievienots. Teiksim, citētā fragmenta sakarā svarīgi ir paskaidrot, kas tās tādas sarankas. Vārdnīcās atrodams, ka saranka ir liliju dzimtas daudzgadīgs augs, kam sakne kā kartupelim. Tālākā stāstījumā teicēja min vēl cita auga nosaukumu, kas tāpat prasās būt skaidrojams, pyrejis vārpatas. Tādu reāliju un jēdzienu hrestomātijas fragmentos daudz, un tās nav tikai sibīriešu runā ierastas mājsaimniecības lietas, kā staikas kūtis, pimi velteņi, krinkas māla podi u. c. Jauninājumi izskan arī gramatiski neadaptētā formā, runātajai izloksnei piekļaujoties, bet ne iekļaujoties tajā (piem., sk. augstāk: Zīmu koj kai kaut kā puorsēd. Citviet: A jou vysskas zabyvajetsja (aizmirstas).

Hrestomātijā pārstāvēto latgalisko izlokšņu (DL, CL, AL, ZL) pieraksts (gan vienkāršotais, gan fonētiskais) no latgaliešu rakstu valodas visvairāk atšķiras ziemeļlatgaliešu runas atveidojumā mazāk mīksto līdzskaņu, neierasts vokālisms (kriejuma kiernīte, touki, nupirka Kuu̯kacs ai Kuu̯kacini), vārdu formas (atvessam atvedīsim, stradini atlieca atlidoja), leksika (piecā vēlāk, lūu̯kāt mēģināt, koula rūzes kāršrozes), vārdu nozīmes (smoka smarža). Atšķirības kaimiņu runā ievērojuši arī teicēji. Tā, piemēram, bogatieši, kas pamatā bijuši ziemeļlatgalieši, uzsver, ka viņu Struču Geņa cituožīs runuo, viņa kei sacījusi u. tml.; Genufija Žeļezina, kam rados gan latvieši (resp., malēnieši), gan latgalieši, atceras, ka Okuņovā sasveicinājušies ar Vasali!, bet viņas Ladogā: Sveiki! Labdien! Labvakar! Fjokla Zorina jeb, precīzāk, Locmanu Tekle, viļacēnu atvase Sibīrijā, ieklausījusies intervētājas dienvidlatgaliskajā izrunā, secina: I tu čiulīte!...

E-grāmatā ietvertajiem teicējiem sniegti galvenie dzīves dati, fotogrāfija, minētas informanta dzīvesvietas; attiecīgi sk. arī garamantas.lv. Biogrāfiskās ziņas beidzas ar piezīmēm par teicēja valodu, kas izrietējušas no hrestomātijā ietvertajiem runas fragmentiem un stāstījumiem kopumā. Tie ir šķirkļa autora atzinumi par valodas lietojuma tradīcijām aprakstāmās personas ģimenē un kaimiņos, teicēja runas prasmes un valodas tīrības vērtējums u. tml. tas, cik uz šo brīdi ļāvis spriest apstrādātais materiāls.

Pirmais ekspedīciju materiālu audioieraksts ar atšifrējumu garamantās ir Veras Čehovičas (dz. Matisone, 1921. g. Bogatojē) dziedātā tautasdziesma Silta, jauka ustabiņa, kas publiskota sakarā ar teicējas 100. dzimšanas dienu 2021. gada 6. jūlijā. Tā sakot, Sibīrijas ekspedīciju dalībnieku sveiciens jubilārei, kuras viesmīlību esam baudījuši daudzreiz. Vera Čehoviča ir pagaidām vienīgā mūsu teicēja no latgaliešu vidus, kas sagaidījusi tik cienījamu gadskārtu (vēl arī malēniete Emma Ivanova, bet par viņiem stāstīsim citreiz). Intervēta vairākkārt, sākot ar pirmo tikšanos 2004. gada jūlijā un līdz pat pēdējai, kad esam bijuši Sibīrijā, 2016. gada jūnijā. Divas no mātes Varvaras (Buorbulas) pārmantotas dziesmas (Atguoja rudens, Pa kam var pazeit) Vera iedziedājusi izdevumam Sibīrijas latviešu dziesmas (2009). Garamantu video fragmentā teicēja iepazīstina ar unikālu 20. gs. 30. gadu fotogrāfiju Ačinskas Pedagoģiskā tehnikuma Latgaliešu nodaļas audzēkņiem un viņu skolotājiem. Fotogrāfija saglabāta Čehoviču ģimenes arhīvā, savulaik šai iestādē ir izglītojies gan teicējas vīrs Inokentijs (tehnikumu nav beidzis), gan vīrabrālis Josifs Čehovičs (vēlākajā ievērojams Tautas izglītības nodaļas darbinieks). Tādu unikumu ekspedīciju materiālos papilnam.

Audioierakstu atšifrētājas vietnei garamantas.lv un Izlokšņu tekstu hrestomātijai ir:

Eta Nikolajeva Ziemeļlatgales izloksnes;

Marita Lasmane Dienvidlatgales izloksnes;

Kristīne Zute centrālās jeb Viduslatgales izloksnes;

Māra Mortuzāne-Muravska Austrumlatgales izloksnes.

Tekstu redakcija ir Lidijas Leikumas pārziņā.



Helena Sprinča
(dz. 1927. g.)

Dzīvo Dvinkā (dibināta 1897. gadā, sākumā ap 30 latgaliešu ģimeņu). Teicējas saknes ir Krāslavas rajons, kur no Vitebskas guberņas Kreslavkas (tagad Krāslava) apkaimes savulaik izbraukuši viņas senči. Diemžēl teicējas atmiņās par senču dzimteni maz kas saglabāts no vecāku stāstījumiem, piemēram, par Helenas Sprinčas un viņas māsu Aneļas Dzalbas, Buorbolas Šemeļas vecāku dzīvesvietu zināms vien tas, ka Latvijā viņi dzīvojuši pie kāda ezera. Teicējas runā dzirdamas tādas valodas iezīmes, kuras raksturīgas Krāslavas rajona Aulejas pagasta izloksnei. Teicējas nosauktās, viņu atmiņā palikušās izceļotāju kādreiz pieminētās dzīves vietas Latvijā (Pūdnīki, Plotī, Businiški) visas ir no Aulejas apkaimes.

Helēnas Sprinčas māti sauca Karolina Vaišļa, un viņas dzimtā vieta ir Kiški, tēvu sauca Juļuss Stopuona dēls Vaišļa. Teicēja, runājot par Krāslavu, saka Kruoslauka gluži tāpat, kā šo vietu mūsdienās sauc vietējie Krāslavas rajona iedzīvotāji. Agrāk arī oficiālos avotos šī apdzīvotā vieta saukta par Kreslavku.

Teicējas vectēvs Stopuons nav bijis pirmais no Krāslavas puses ļaudīm, kurš atbraucis, arī pēc viņa cilvēki turpinājuši intensīvi braukt uz Sibīriju. Bērnību un jaunību Helēna Sprinča un viņas māsas pavadījušas Čenstohovkā, kura atradusies pie Kuzminkas upes. Tur bijis daudz latgaliešu saimju. Bērnībā vecāki bieži braukuši uz Borokovkas baznīcu. Līdz II Pasaules karam dzīve Čenstohovkā bijusi laba, lai gan pat elektrības neesot bijis (elektrība ievilkta 1964. gadā). Tad vīri iesaukti karā un ciems palicis arvien mazāks. Gluži tāpat ciems bija iztukšojies arī jau iepriekšējā I Pasaules karā.

Teicējas runa

Helēna Sprinča, kura dzimusi 1927. gadā, paguvusi 1. klasē skoloties latgaliešu valodā. Izrādās, ka tieši mazāk izglītotie latgalieši dzimto valodu ir saglabājuši vislabāk. Teicēja pieder pie vecākās paaudzes, kura māk lasīt vecajās katoļu lūgšanu grāmatās, kas savulaik atvestas no Latvijas. Teicējas valodas prasme ir laba, lai gan runā daudz slāvismu.

2006. g. 8. jūlijs

Kab naatjimtu

A turēja vepri ili cyuku tāvs myusu. A tī cysys bie, kai kula na˙verna (laikam) maizi. Ber˙loga (ala) izkosta, ola, barāva, kab naatjimtu. (Atjēme?) Vysa˙kū jēme, globāva zam zaroda*, tī kaida budka (būda) bie, tys vepris ili (vai) cyuka, kai jau jī tī īleida, itū zynu, ka...

a turàja vʹeprʹi ilʹi cỳuku tàs myûsu. a tʹî cysys bʹìe, kaî kula na˙vʹèrna màizʹi. bʹèr˙loga iskosta, ola, baràva, kap nàtjim̂tu. (atjämʹä?) vysa˙kû jä̂mä, globàva zàm zaroda, tʹî kaîda butka bʹìe, tys vʹeprʹis ilʹi cỳuka, kaî jòu jì tʹî ìlʹeîda, itù zynu, ka

Pa sovam...

Runojam mes ar Aneli, atīt, nu pa sovim, pa latuski (latviski). Ai Aneli runojam, atīt Ščerbacīne, tei gi ruskuo. Es da jai runoju, a jei acs izplēte, tai vo (lūk) rūkys salyka, klausuos, kai es runoju. Dūmoju, nu kuo gi jei man ni˙kuo nasoka, a Aneļa toža klausuos, dūmoj, kū tu runoj ai jū? A tūlaikyn poša daga˙dalase (attapu), ka es pa latuski da jai runoju.

runojàm mʹesʹ ài Anʹelʹi, atʹît, nu pa sovʹìm, pa latuskʹi. ài Anʹelʹi runojàm, atʹît Ščerbacʹìnʹä, tʹèi gʹi ruskùo. asʹ da jài runoju, a jèi acʹsʹ isʹplʹä̀tʹä, taî vo rùkys sałyka, klàusuôs, kaî asʹ runoju. dùmoju nu kùo gʹi jèi mànʹ nʹi˙kùo nasoka, a Anelʹa toža klàusuôs, dùmòi, kù tu runoi̯ ài jù? a tùlàikỳn poša daga˙dalasʹä, ka äsʹ pa latuskʹi da jài runoju.

Namuoku pa russki

Namuoku pa russki (krieviski), nasaprūtu lab. A iz latyšu to labi, labi vuicejūs ar Adelis mu... Juoni. Mes vīnā naktī radiejomēs*, aiz vīnys partys (vienā solā) sēdējom. A pa˙tom (pēc tam) i školā, kai maņ lobuoku at˙metku (atzīmi) pastota (ieliek), jis syrduos iz mani. Tai i puordzeivāvam jou septen... semdzesjat (septiņdesmit), vot, div gody, jis nūmyra. Treis mes solā vīnā puordzeivāvam. Čensta˙hovkā. A Čensta˙hovkā beja u˙čyceļnica (skolotāja) pa latvyski atbraukuse myms nu Ačynskuo. Ļud˙mila Jakovlevna.

namuôku pa russkʹi, nasaprùtu lap. a iz latyšu to labʹi, labʹi vùicʹejûs àr Adǝlʹisʹ mu... Jùonʹi. mʹäsʹ vʹìnâ naktʹî radʹìejomʹä̂sʹ, àiz vʹìnys par̂tys sʹä̂dʹä̀jòm. a pa˙tòm i školâ, kaî màņ lobuôku at˙mʹetku pastota, is syr̂dùos iz manʹi. taî i pùorʒʹeîvàvàm jòu sʹepʹtʹen... sʹemʒʹesʹätʹ, vot, dìu gody, is nùmyra. trèisʹ mʹäsʹ solâ vʹìnâ pùorʒʹeîvàvàm. Čènsta˙hòukâ. a Čènsta˙hòukâ bʹìe u˙čycʹelʹnʹica pa latvyskʹi adbràukusʹä mym̂s nu Ačynskuô. Lʹüd˙mʹila Jakòulʹèuna.

2007. g. 30. jūnijs

Maņ kauns

Jis nu sātys izīt: Danesšu es tovys kulis! [..] I na raizi nese, es soku: Pecja, danesšu es poša, toka ka maņ stuovēt vāg. Man za˙dyška (aizdusa), pa silai (pa spēkam) to* es paimtom. Jis vys˙leidza nas. Ai, maņ kauns, navaru, nūguo. I na raizi, izīt iz ceļa, atnas da iz krylca*, palīkli. Es te stuovļu. I Vaņa, brats (brālis), vot, juo, pretim. Jis nūguo, i jis iudiņa nūguo, es jūs naredzieju, kod jis nūguo da okai, maņ kod aizavaidzē tuo iudiņa, es nūguoju. I jis danese spaņus sovus, pamete pi mani, grīzjuos, pajēme nu mani spani, nūguo da okai, īsmēle iudiņa i atnese maņ iudiņa.

is nu sàtys izʹîtʹ: danʹeššu tovys kulʹisʹ! [..] i na ràizʹi nʹäsʹä, asʹ soku: Pʹecʹä, danʹeššu äsʹ poša, toka ka mànʹ stùovʹä̂tʹ vàk. mànʹ za˙dyška, pa sʹilài to asʹ pa-im̂tòm. jis vys˙lʹèiʒa nas. ài, mànʹ kàunc, navaru, nùgùo. i na ràizʹi, izʹît is cʹeļa, atnas da is krỳłca, palʹìklʹi. asʹ tʹä stùou̯ļu. i Vaņa, brac, vot, jùo, prʹetʹìm. jis nùgùo, i jis jiûdʹiņa nùgùo, asʹ jùs nareʒʹìeju, kot jis nùgùo da okài, mànʹ kot àizavàiʒʹä̀ tùo jiûdiņa, asʹ nùgùoju. i jis danʹäsʹä spaņus sovus, pamʹätʹä pʹi manʹi, grìzʹüôs, pajä̂mʹä nu manʹi spanʹi, nùgùo da okài. ìsʹmʹä̀lʹä jiûdʹiņa i jatnʹäsʹä mâņ jiûdʹiņa.

Ciervam kuota nav

Man vāg, itam ciervam kuota nav. Papraseju, ite suseds na˙prociv (pretī). Ai, nav nu kuo. Tu˙da sju˙da (šurp turp), nu i navāg! Es īmļu: Vaņa, mani nav kaluna*! Atguo pats da sātai da manim, pajēme munu ciervi, nūnese da sātai, ītaisie maņ ciervam kuotu i atnese man da sātai. Par aili sei˙čas (uzreiz) ni za što (ne par ko) ni˙kuo najēme.

mànʹ vàk, itàm cʹìervam kuôta nàu. paprasʹeju, itʹä susʹec na˙procʹiv. ài, nàu nu kùo. tu˙da sʹü˙da, nu i navàk! äsʹ îmļu: Vaņa, manʹi nàu kaluna! adgùo pacʹ da sàtài da manʹìm, pajä̂mʹä munu cʹìervʹi, nùnʹäsʹä da sàtài, ìtàisʹìe mànʹ cʹìervàm kuôtu i atnʹäsʹä màn da sàtài. pàr àilʹi sʹèičas nʹi za što nʹikùo najä̂mʹä.


II. Diasporas vēstures skices


Ievadam

LU un SpbVU Sibīrijas etnolingvistisko ekspedīciju sākums ir Sanktpēterburgas Valsts universitātes Baltistikas nodaļas iniciatīva doties uz Lejas Bulānu pie turienes latviešiem 2004. gada jūlijā.

Brauciens tiek gatavots ar vērienu pie igauņiem uz Suetukiem dodas SpbVU somugristi, pie radiniekiem uz Kizilu (Tuvas/ Tivas Republika) lietuvieši u. tml. Sanktpēterburgas baltistu aicinājums pievienoties viņu ekspedīcijai, saņemts latgaliešu valodas intensīvkursa laikā SpbVU 2003. gada oktobrī, šā rakstītājā tūlītēju atsaucību negūst. Necik sen ir iznākusi Latvijas kinodokumentālistes Vairas Strautnieces ar lielu sirsnību kārtotā grāmata Lejas Bulāna latviešu ciems Sibīrijā (Rīga, 1995), turp no Latvijas braukuši daudzi. Tomēr, kad 2004. gada pavasarī atklājas, ka ceļš uz Lejas Bulānu ved cauri Ačinskai, vēlēšanās doties līdzi sanktpēterburdziešiem strauji aug. Izkāpt Ačinskā un atrast kādu no Ačinskas Pedagoģiskā tehnikuma Latgaliešu nodaļas beidzējiem!... Slava par tādas pastāvēšanu līdz Atmodas laika Latvijai ir atnākusi, ar ačinskiešiem sazinās ābeču kolekcionārs Juris Cibuļs. Gribēšana pārliecināties par latgaliski runājošu turieniešu esamību urda, īpaši, kad ir uzzināts par Sibīrijas Kreslavku. Lielvārdē uzmeklētais 1919. gadā Kreslavkā dzimušais Aleksandrs Kudiņš (Kudins) drošina tiktu pāri Jeņisejai, pāri Baltajam kalnam, un tur Kreslavka vai ar roku aizsniedzama!... Nezināmā meklējumiem ir iedegusies Bc programmas studente Gunta Nešpore (sarakstāmies ar Ačinsku, esam uzmeklējušas Kudiņu utt.), tajos gatava doties Mg programmu nesen beigusī Olita Rause. Mikrokolektīvu papildināt vilcienā Maskava Abakana izšķiras SpbVU studente Anna Gaļcova, esam jau četratā. Turpmākais liecina, ka mazām ekspedīcijām tas ir optimāls dalībnieku skaits.

Ekspedīcijām beidzoties 2009. gada augustā, ir skaidrs, ka gūto iespaidu un savākto materiālu pietiktu vairākām (daudzām) grāmatām. Cerēto finansējumu materiālu apstrādei iegūt diemžēl neizdodas, un 2010. gadā apsīkstam. Kopumā ņemot, par saviem braucieniem un guvumu esam runājuši gana daudz, darīdami to ne tikai Latvijā un Krievijā. Beidzamā uzstāšanās projekta izpildes laikā 2021. gada 9. septembrī Greifsvaldē (Vācija):

        Andronov A., Leikuma L. Unbekannte östliche Diaspora: Vergangenheit und Gegenwart der Lettgaller Sibiriens // Baltistentagung Baltische Sprachen und Kulturen in der Diaspora. Greifswald, 9./10. September 2021. Abstracts der Vortragenden (AZ), S. 34.

Papildinot garamantu kolekciju aprakstus, e-grāmatā tiek sniegts pārskats par visām desmit (20042009) ekspedīcijām. Ieskats šais Sibīrijas apmeklējumos publicēts LU 90 gadu jubilejas krājumā (2009):

        Leikuma L. Latvijas Universitātes un Sanktpēterburgas Valsts universitātes baltistu etnolingvistiskās ekspedīcijas Krasnojarskas apgabalā (20042009)) // Filoloģijas un mākslas zinātnes Latvijas Universitātē 19192009: Procesi un personības (Sast. A. Cimdiņa). Rīga: Latvijas Universitāte, 2009, 162.189. lpp.

E-grāmatā tiek pieminētas arī citas svarīgākās publikācijas. Par pirmo trīs ekspedīciju norisi un atzinumiem sk. turpinājumizdevumā - (Baltu-slāvu pētījumi) (2006):

        A . .,  . : // - . XVIII. . : , 2006, . 476482.

Interesi par Sibīrijas ekspedīcijām izrādījuši žurnālisti, kolēgas augstskolās u. c. Pa kādam mazāk zināmam faktam izskanējis arī preses relīzēs, intervijās.

        [J. Koroļovas intervija ar L. Leikumu] // Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanaha 22. sējuma Valoda un pasaule 2. izdevums Dialekta matērija un tulkojuma idiolekts. Daugavpils: Saule, 2010, 11.39. lpp.

        Tyrinėja Sibiro latgaliečius [G. Zemlicka intervija ar A. Andronovu] // Mokslo Lietuva. 2007 m. rugsėjo 20 spalio 3 d. Nr. 16 (372), p. 8.


Īsa ekspedīciju vēsture

Divu universitāšu baltistu sadarbībā notikušās Sibīrijas ekspedīcijas reizē ir diasporas vēstures lappuses. Sistēmiska pievēršanās tautiešiem Austrumos kļūst iespējama līdz ar Atmodu, un viņu apzināšana joprojām ir gan cēla misija, gan atbildīgs darbs. Sākotnēji tās ir ziņas par 1941. un 1949. gada deportāciju upuriem, informācija par cara laika pārceļotājiem aktualizējas vēlāk, vēl vēlāk ieskanas rūpes par Austrumu diasporas latviešu likteņiem. Sava veida pionieri tautiešu uzmeklēšanā Krievijā ir Ingvars Leitis un Uldis Briedis (kaut bez latgaliešu ciemiem):

        Pirmie desmit. 19891999 / Sast. A. Boļševica; red. Dz. Vīksna. Rīga: [Austrumu latviešu biedrība], 1999.

        Mēs esam savējie. Latviešu likteņi Krievijā. Izstāde Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. 2002. gada 29. augusts 10. decembris / Sast. A. Poriete; red. L. Krūmiņa. Rīga: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 2005.

        Leitis I., Briedis U. Latviešus Sibīrijā meklējot. Veloekspedīcija Rīga Vladivostoka. 1975. [Rīga]: SIA Lietusdārzs, [b. g.]; https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/monopols/sibirijas-latviesu-izpetes-pirmsacejs-ingvars-leitis.a78305/ (intervija ar I. Leiti).

E-grāmatā, saglabājot notikumu hronoloģiju, tiek stāstīts par konkrētu ekspedīciju gaitu pie cariskās Krievijas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma izceļotāju pēctečiem, par tajās atrastajiem latviešiem resp. latgaliešiem un viņu dzīvesvietām, darot to plašāk nekā garamantu kolekciju aprakstos. Apmeklētās vietas minētas iepazīšanas secībā, tiek nosaukti braucienu dalībnieki, spilgtākie teicēji. Daļa no atrastajiem tautiešiem iepazīstama arī garamantās, citi savu kārtu vēl gaida. Plašākā ekspedīcija notikusi 2006. gada vasarā, kad atdzīvināta Jāņu svinēšana. Ar prieku pieminams, ka 2021. gada 23. jūnijā Bičkos kopīgi Jāņi nosvinēti jau 15. reizi, piedaloties arī Krasnojarskas latviešu biedrībai Dzintars. Ekspedīcijās apmeklēto vietu visvairāk bijis 2007. un 2008. gada vasarā. Vairāk piedalījušos kad organizēta Latgaliešu valodas un kultūras ziemas skola (20062009). Izlūka vai misijas braucieni nelielā dalībnieku skaitā notikuši 2004., 2005. un 2009. gada vasarā. E-grāmatā vēstītāja par ekspedīciju norisi ir Lidija Leikuma, tāpēc stāstījums ir I personā.


Pirmā ekspedīcija:
2004. gada 8.25. jūlijs

Dalībnieki: LU: Lidija Leikuma, Gunta Nešpore, Olita Rause; SpbVU: Anna Gaļcova

Galvenās apmeklētās vietas: Ačinska, Nagornova, Krasnaja Zarja, Bički, Bogatoje, Sčastļivoje; Krasnojarska, Kulloga, Algaštiks, KreslavkaStroganova, Abakana

Ar šo sākas ceļš uz Latvijā mazzināmu pasauli ar dzīvām latviešu valodas izloksnēm, kas pamatos saglabātas, kā tās Latvijas laukos runātas kādreiz 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, bet divu augstskolu baltistiem un aktīviem Latgales jauniešiem Sibīrija kļūst par pētījumu un sirds siltuma objektu daudziem turpmākiem gadiem.

Pētījumu lauka ilustrācijai var kalpot parasta tūrisma karte (izd. 2006. g.), kas rāda Krasnojarsku, Ačinsku un Ačinskas rajonu, tāpat atsevišķas Boļšojulujas rajona vietas kartes ziemeļos. Tur, Bičku tuvumā, iezīmēta apdzīvota vieta Kuzina (), kas jau labu laiku dabā nepastāv. Kuzinā ir dzīvojuši arī latgalieši, par sādžas iznīkšanu zinām, rodas pirmās šaubas par precizitāti kartogrāfiskos izdevumos. Par to nākas pārliecināties arī citkārt.

Ac'ynskys-karte

Pirmajā ekspedīcijā tādai detalizācijai vēl nav nozīmes palielā mērā tas ir izlūkbrauciens. Dalībnieču rīcībā ir ziņas no lasītā, no J. Cibuļa un A. Kudiņa stāstītā, no interneta dzīlēm izgūtā. Jāņasētā ir iegādāta Krasnojarskas apgabala karte, kurā iezīmējam vietas, kas noskaidrojušās sarunā ar A. Kudiņu, kuru uzmeklējam pirms brauciena.

        Krasnais V. Latviešu kolonijas. Rīga: Latvju nacionālās jaunatnes savienības izdevums, 1938.

        Vīksna Dz. Latviešu kultūras un izglītības iestādes Padomju Savienībā 20. 30. gados. Rīga: Zinātne, 1972.

        Kudiņš A. Latgalīši Padūmu Savīneibā 20.30. godūs // Mōras Zeme, 1992. g. 23. majs, 5. lpp.

        . : - [materiāli par Sčastļivoji, arī fotogrāfijas] // , 44, 28 2003, . 1213.

        Brolišs J. Latgales latviešu likteņi Sibīrijā. Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2000.

krasn_kr
Krasnojarskas novada kartes fragments.

Kudins-a 001
A. Kudiņš Lielvārdē 2004. gada jūnijā

Ačinskā latgaliešu meklētāju četrotne atdalās no ekspedīcijas pamatsastāva, kas turpina ceļu uz Lejas Bulānu. Dosimies arī uz Krasnojarsku, bet papriekšu Ačinska un apkaime. Beigās visi tiekamies Abakanā, biļetes atceļam ir no turienes. Cenu starpība patīkama triju diennakšu brauciens pa Krieviju izmaksā gandrīz tikpat, cik no Rīgas uz Maskavu...

Uzreiz ir skaidrs, ka Rīgā veiktie priekšdarbi (A. Kudiņa izvaicāšana, iespieddarbu un interneta materiālu studijas, sarakste ar Ačinskas Pedagoģiskās koledžas Novadpētniecības muzeja vadītāju Mariju Potapovu) ir bijuši vietā.

Sken-2004_Ac'ped koledz'a 001
Ačinskas Pedagoģiskās koledžas fasāde 2004. gada jūlijā.
Sibirija 061
Tikšanās ar koledžas vadību

Uz perona mūs sagaida, vieta Ačinskas Pedagoģiskās koledžas kopmītnē nodrošināta, par maršrutiem pie vietējiem latgaliešiem padomāts. Uzņemšana skolā ir silta, direktore Irina Barahoviča pētījumos jūtas ieinteresēta. Tikšanās ar koledžas vadību, žurnālistiem, pilsētas novadpētniecības muzeja apmeklējums. Diasporas jautājumos esam krietni zinīgākas par koledžas ļaudīm un vietējiem novadpētniekiem, kaut jāatzīst arī, ka bez ačinskiešu palīdzības ekspedīcijas latgaliskās daļas panākumi būtu daudz pieticīgāki... Pilsētā mūs pavada Sibīrijas latgaliešu atvase Tatjana Ločmane. 19. gs. tirgotāju mūra mājas ir lieliskas, tāpat koka ēku fasāžu greznojumi ar kokgriezumiem! Viss tikai tāds nolaists.

Kā izrādās, esam kļuvušas par reklāmproduktu mūsu atbraukšanu saista ar koledžas mājaslapas materiāliem, pat ar kādu projektu, ar ko mums ne mazākā sakara...

        . . ... ? // , 2 . 2004 ., . 3.

Koledžas autobusiņā dodamies uz Nagornovu pie māsām Francām (dz. Rancānēm). Latgaliski runā vecākā Nadežda, stāsta un rāda, uzdāvina pētījumu sākumam zelta vērto Ludmilas un Genadija Lopatkinu grāmatu (Stāsts par Ačinskas zemēm). Pārliecināmies atkal pārceļotāji no Latgales šeit tiek saukti par latgaliešiem, tā rakstīts arī Francas dokumentos. Teicējas valodas prasme rada vilšanos, runā daudz krievismu, kaut, no otras puses, vai esam tiesīgi gaidīt ko vairāk?... Nomāktību pastiprina sādžas realitāte un kukaiņu daudzums gaisā, ko pilsētā nejūt.


1  1926

1

2

3

4

5

6

...

 

 

 

 

 

.

1896

22

109

()

-

1904

36

206 .

()

-

1908

24

123 .

------

-

1915

23

115

------

-

1907

28

133 .

------

 

1907

30

187

...

 

 

 

 

 

1903

37

195 .

.  ()

. .

1906

30

176

()

. .

1906

34

193

-

. . 

1906

85

476

...

 

 

 

 

 

1907

27

139

------

------

1903

29

165

...

 

 

 

 

 

, 1884 1910 , , , 1 8; 33 , .‑ : , , , , , 1908 1914 .

. . . , 1994, . 195196, 198.

Pavadoņos piesakās Francu radinieks Genadijs Rancāns no Gaismas Stara kādreiz slavenas komūnas, vēlāk kolhoza, arī sādžas, kas mūsdienās jau iznīkusi. Pateicoties viņam, nokļūstam pie tautiešiem Krasnajā Zarjā, Bičkos, Bogatojē un Sčastļivojē, pārnakšņodami Bičkos pie Veras un Antona Romanovskiem. Īsā laikā sapazīstamies ar virkni turieniešu, kas pamatā runā ziemeļlatgaliski, liecinot, ka Ačinskas pusē apmetušies galvenokārt Balvu puses pārceļotāji. Informatīvi bagāta ir tikšanās ar Bogatojes skolotāju Emīliju Puku, kuras runa beidzot nav ziemeļlatgaliska, iemesls tam no Balvu Dūgupes nāk teicējas tēvs, bet mātes ģimene savulaik pārcēlusies no Rēzeknes puses.

Ačinskā apmeklējam kādreizējo latgaliešu valodas skolotāju Aneļu Avlaseviču. Atkal noskan Latvijai svešais jēdziens pajēme trydcs septeitajā... 1937. gads ir staļiņisko represiju apogejs, skaudrs tas bijis arī Aneļas ģimenei. Ar balsu melodiskumu jūsmina viešņas no Ačinskas Maļinovkas Antoņina Šumilova ar Gunefu Randu un Valentīnu Jemeļjanovu. Saklausījušas, ka meklējam latgaliešus, viņas apciemo mūs koledžā. Olga Bajandina ar Veru Čehoviču paliek pusceļā, jo esam devušās uz Bičkiem. Atgriezušās no sādžām, Ačinskas katoļu baznīcā sapazīstamies ar tēvu Jaceku un tiekam pie gados vecākām draudzes loceklēm Fjoklas Zorinas, Veras Čehovičas, Jūlijas Grodņas. Skaidra ziemeļlatgaliska runa ar unikālām ziņām par diasporu, jo katra teicēja pārstāv savu ciemu un attiecīgi: Podtajožnoji (vēlākajā Okuņovu), Bogatoji un Ņikitinu (tautas valodā Mikitini).

Ekspedīcijas otra puse ir ne mazāk veiksmīga: sekojot koledžas ieteikumam, uzmeklējam Krasnojarskas Memoriāla vadītāju Alekseju Babiju, viņš iepazīstina ar Dzintara vadītāju Ausmu Vancāni, tā aizved pie viesmīlīgās latgalietes Aleksandrinas Dubiņinas (dz. Škutānes, kā viņu dēvējam turpmāk), kura kļūst par mūsu mājasmāti, ceļvedi, glābēju un sargu... Elpu nedaudz atvelkam slavenajos Krasnojarskas Stolbos.

Sibirija 353
Stolbos uz Dzeda.

Aleksandryna-2004 001
No Krasnojarskas uz Kreslavku pavada Škutāne (priekšplānā, gaišā)

No Škutānes par Kreslavku dzirdam ko konkrētāku viņa tajā dzimusi un dzīvojusi agrā bērnībā. Iztaujājam par iespējamiem nokļūšanas ceļiem, vidi. Pāri Jeņisejai ceļamies prāmī Novosjolovā. Tiekam līdz Kullogai, kur izmitina baltkrieviete Ļubova Petričko. Kulloga nav latgaliešu ciems, tomēr izvaicāt te var pat vairākas Latvijas izceļotāju atvases (Ignatoviča, Zverkova, Lipska), kas Kullogā nokļuvušas pēc iepriekšējo dzīvesvietu izputēšanas. Ceļš no Kullogas uz Algaštiku, kā joprojām rāda kartes, sen vairs nepastāv...

Kull 001
Kullogā 2004. gada jūlijā, no kr.:
O. Rause, Ļ. Petričko, A. Gaļcova, G. Nešpore, N. Zverkova (dz. Platoča).


Karte, kas maldina

Pa garu apkārtceļu nokļūstam Algaštikā, kur intervējam Gunefu Tjuļpanovu (dz. Stašāni), ko sādžinieki uzrāda kā vienīgo, kas runā latgaliski. Viņa ir dzīvojusi visās trijās mūs šeit interesējošajās latgaliešu sādžās: dzimusi Kruoslaukā, pie vīra izgājusi uz Maļinovku, vacums damīdze Algaštykā, tā pati Gunefa, saukta par Guci, kā turpmākajā viņu dēvējam arī mēs. Vietējais kavalieris Vladimirs Voronko ierodas ar lilijām un dokumentiem, kas liecina latgaļec!

Sibirija 449
Algaštika vakarpusē no kapu puses.

Sibirija 445
Foto no kr.: V. Voronko, G. Tjuļpanova, L. Leikuma

Uz bijušo Kreslavku savadā latgaliešu atvases Guces dēls Vladimirs un Jura Grovers. Īsti ainavisks ceļš, kas atgādina Latgales Sauleskalnu apkaimi. Bijusī sādžas vieta tiek izmantota ganībām, aizaugusi vēl nav, materiālu liecību par sādžas pagātni arī nav. Tjuļga, kuras vārdā ieceļotāju iecirknis saukts sākotnēji, veļ duļķainus ūdeņus un izskatās sekla. Kapsēta ieaugusi leknās nezālēs, dažs krusts vēl turas.

Uz Kreslauku 001

Gucis daals 001

Kāri tveram visu, ko redzam un dzirdam. Pētniecībai iezīmējas jauna problemātika: Latvijas izceļotāju un viņu pēcteču divdaļīgais uzskaitījums (latvieši un latgalieši) un tā sekas, tautu etniskās piederības neskaidrība un slāpētā pašapziņa, uzspiestie kolhozi un citas padomju laika represijas. Lingvistiski jautājums par onīmu atveidi abās latviešu valodas rakstu tradīcijās. Guce saka Kruoslauka, gluži kā Latvijas dienvidlatgalieši, Sibīrijas kartēs un dokumentos ir Kreslavka, latviešu literārajā valodā pilsētas vārds ir Krāslava. Problemātiski izrādās arī personvārdi. G. Tjuļpanova: Lat... lat... latgalīši ili latyšy, ili kai (vai latvieši, vai kā)? Kai pa praviļnamu (Kā pareizi)? Nu Latvijis atbraukuš, dzeivova Kruoslaukā Plyučy itī. Muns krystās, kai gi juo sauce? Pa ruski Jegor (Krieviski Jegors), a pa latuski (latviski) nazynu, kai... perevernutj (pagriezt). Vo, vo, vo Jurij, Jurka. Uz šādiem jautājumiem atbildēt nav bijis kam Sibīrijā dzīvojošie latgalieši un malēnieši, kas starp viņiem, Latvijai aizvien vēl ir nezināmi...

Pētnieciskais brauciens beidzas ar ceļotāju lasīšanos Abakanā. Viens no pēdējiem grupai pievienojas ekspedīcijas organizētājs Aleksejs Andronovs, kurš taksometrā aiztraucies uz kādreizējo latgaliešu ciemu Stroganovu. Arī tās vairs nav pagājusi zem ūdens 60. gadu vidū, kad veidojās Krasnojarskas ūdenskrātuve. Kādas atskaņas par Stroganovu pētniekiem izdodas saklausīt tuvējā Kavkazskojē. Latgaliešu meklētāju grupa iemanto iesauku Ačinskas buržuji, jo vienīgās esam paspējušas sapirkties dienvidu augļus, turklāt Ačinskā mums izsniedz pusceļā atstātās ceļasomas, kur papilnam konservu, saprotot, ka ceļojumā aiz Jeņisejas grami pārtaps kilogramos, liekais ticis atstāts koledžā. Nofotografējamies piemiņai kopā ar ekspedīcijas organizētāju.

0050 - Copy

        . [ar kļūdām personvārdu rakstībā, ko nevarējām izkontrolēt] // , 410 . 2004 ., . 9.

        Leikuma L. Par Sibirejis latgalīšim i jūs volūdu: Īvodam. Aleksandrs Kudiņš i juo Kruoslauka // Ezerzeme, 2004. g. 21. sept., 3. lpp.; Par Sibirejis latgalīšim i jūs volūdu: Ceļuojuma pyrmuo puse // Ezerzeme, 2004. g. 24. sept., 3. lpp.; Par Sibirejis latgalīšim i jūs volūdu: Sibirejis kruoslavīšu mekliejumūs // Ezerzeme, 2004. g. 28. sept., 3. lpp.; t. p. arī krievu val.

        Leikuma L. Sibirejā, kur meklējom i atrodom latgalīšus // Katōļu Dzeive, Nr. 9, 2004, 43. lpp. + 3. vāka atvērums

Ačinskas Pedagoģiskās koledžas audzēkne Tatjana Ločmane ir pirmā no Sibīrijas tautiešiem, kas ierodas senču dzimtenē, mūsu ekspedīciju uzjundīta. Latgalietis ir viņas tēvs, māte vāciete, Taņa latgaliski nerunā, bet Latvijas kultūrā ir ieinteresēta. 2004. gada 15.17. novembrī LU Filoloģijas fakultātē notiek IV studentu zinātniskā konference Aktuāli baltistikas jautājumi. Tajā Tatjana stāsta arī par tēva Kuzinu ciemu, kura vairs nav.

        . ... [intervija ar T. Ločmani Ačinskā pēc Latvijas brauciena] // , 4, . 2004 ., . 3.

        Zaiceva I., Briška A. Par latgalīšim Sibirī myusu dīnuos [intervija ar T. Ločmani un A. Gaļcovu] // Katōļu Dzeive, Nr. 1, 2005, 38.39. lpp.

        Leikuma. L. Latgalieši un viņu valoda Krievijā: zināmais un izzināmais // IV . . . . 5 2005 . -, 2005, 21.24. lpp.


Otrā ekspedīcija:
2005. gada 2.31. jūlijs

Dalībnieki: LU: Lidija Leikuma, Gunta Nešpore, Eta Nikolajeva; SpbVU: Aleksejs Andronovs

Galvenās apmeklētās vietas: Novosibirska; Ačinska, Sosnovijbora, Baženovka, Boļšojuluja, Karabanovka, Saharnoje, Maļinovka (Biriļusu), Tarutina, Novočernorečenska, Bogotola, Tjuhteta, Krasnojarska, Večerņicas, Nikoļska, Minusinska, Krasnoturanska, Ustjabakana, Abakana

Teorētiski esam sagatavojušies vairāk zinām, ka LU vēsturnieki Aivara Beikas vadībā ir strādājuši Krievijas arhīvos, par Austrumu diasporu aizstāvējuši savus studiju darbus; apgūstam, ko par 1937.38. gada notikumiem rakstījuši A. Beika, R. Ozoliņa, V. Štrauss; iepazīstamies ar vēsturnieci Dz. Vīksnu, dāvanā saņemdami viņas pētījumu (1972); lasām Dryvas un Latviešu konversācijas vārdnīcu (par latviešu kolonijām: 1711317142).

Iespējami vairāk un objektīvāku ziņu iegūšanai tiek uzsākts pētniecisks darbs Krievijas arhīvos un bibliotēkās: Novosibirskā, Ačinskā, Krasnojarskā, Minusinskā. Novosibirskas apgabala valsts arhīvā sevišķu interesi raisa latgaliešu avīzes Taisneiba fonds Nr. 859. Ačinskas pilsētas administrācijas arhīvā Ačinskas Pedagoģiskā tehnikuma un tā Latgaliešu nodaļas lietas (fonds  -475), bet 10. fondā ziņas par Ačinskas un Boļšojulujas apkaimes pārceļotājiem un viņu apmešanās vietām. Sākotnēji tie bija atsevišķi iecirkņi (učastki), vēlāk, sākot ar 30. gadiem, atbraucēji sadzīti sādžās. Sarakstos ģimenes locekļu uzskaitījums, citviet agrāko dzīvesvietu Latvijā norādes. Plašs un faktoloģiski visai uzticams darbalauks diasporas vēstures pētniekam!

31

10f1apr133l44A

0473_Pie Acinskas arhiva

IMG_0783

Turpinās teicēju meklēšana. Joprojām palīdzīga ir Ačinskas Pedagoģiskās koledžas vadība un audzēkņi, šai reizē Marina, Timurs un Aleksandrs.

Jauni teicēji Ačinskā: klostermāsa Tatjana Ugainova, Antoņina Grabovska, Juzefa Sevrjukova (dz. Kasceliša) un citas Tatjanas Žogas radinieces, Ladogas Genufija Žeļezina, Saharnojes Dominiks Lizdiks, Tekla Šetca (dz. Kotāne), Valentīna Kaluga.

Ačinskā 2005

0717_10_Tekl'a S'etc

Baženovkā iepazīstamies ar skolotāju Anatoliju Ugainovu, kurš ir gan Latvijā viesojies, gan nodevies dzimtās Maļinovkas vēstures izpētei. Raksta, gatavo grāmatu. Vēlākajā piedalās divās konferencēs Latvijā, sagatavo publikāciju u. tml.

        Ugainovs A. Malinovka latgalīšu sola Sibirī // Via Latgalica: Latgalistikys kongresu materiali, II. Rēzekne: Rēzeknis Augstškola, 2010, 187.199. lpp.

Boļšojulujā ierakstām Aneļu Trusovu (dz. Ugainovu), Ļudvigu un Donatu Planus, Sosnovijborā Mariju Grabovsku un viņas meitu Pavļinu Kravčenko.

Pārnakšņojuši Karabanovkā, ar koledžnieku Aleksandru Kurčaviju pēc vairāku stundu gājiena nonākam daudzinātajā Saharnojē. Par tās iedzīvotājiem īstie latvieši viņi vai latgalieši tā arī neviens nav varējis pateikt. No Karabanovkā ieprecētās saharnietes Pavļinas Visarionovas (dz. Esta) runas beidzot kļūst skaidrs latgalieši!

0210_Cela uz Saharnuo
Ienākot Saharnojē no Karabanovkas puses

Saharnojē papilnam visāda vecuma latgaliski runājošu ļaužu, kur īpašas ir Cupeļu, Čeveru, Ševeļu dzimtas. Gados vecie iedzīvotāji, kā Monika Cupele, Antoņina un Broņislavs Čeveri, Anastasija un Antons Ševeļi, Malvīna Latkovska, Jevģenija Surika, tāpat viņu atvases: Vladimirs un Genadijs Cupeļi, Lidija Zajaca runā kupli latgaliski. No sādžiniekiem neatpaliek ciemos atbraukusī Ļokade Mjasņikova (dz. Ševele). Apbrīnojam Lidijas Zajacas aprūpēto Saharnojes skolu, kurā gan vairs tikai daži audzēkņi.

Saharnoje nav vecs ciems uz šejieni agrākie čemurdieši un troickieši pārcēlušies 1919. gadā. To stāsta teicēji, par šo raksta novadpētnieks Mihails Lavrinovs grāmatā (Lācakakts aiz Čulimas) (2004), ko vēlāk saņemam dāvanā pie Ševeļiem. Rakstīts arī par kaimiņu Maļinovku (sākotnēji Gorevoje), kurā pirmie latgalieši no Minusinskas apkaimes sākuši apmesties agrāk 1905. gadā. Maļinovkas mūsdienās vairs nav, nopostīts arī tās krucifikss. Vezdams mūs uz šoseju atceļam, Genadijs Cupeļs apstājas pie kapiem. Gan Saharnojē, gan Maļinovkā tie ir uz divām daļām: latviešu resp. katoļu un krievu.

Vuoks 001

Sah 001

gorev-c 001

Brauciens pie latgaliski runājošām māsām Cišām: uz Tarutinu, kur dzīvo Vera Streļcova (arī Gunefa Demidko, kas latgaliski nerunā, bet nodod divas baznīcas grāmatas vešanai uz Latviju), un Novočernorečensku, kur dzīvo Jeļena Kindzule ar abu māti Pavļinu Cišu (1909), kam pūrā apbrīnojams baznīcas dziesmu repertuārs. Cišu saknes Dricānu pusē.

0716_08_Tarutino, Gun'efa Dimitko, Lidija

0524_Pric'ulimskij Vestnik

0716_14_ejam uz staciju

Par mums raksta vietējā prese, sniedzam tai arī savu pārskatu.

        [b. a.] // .  29, 1319 2005 .

        . . // , 81, 23 2005 ., . 2.

        ., . // . 39, 2127 . 2005 .

Bogotolas katoļu baznīcā intervējam zinīgo Vitāliju Spoģi. Tjuhtetā uzmeklējam Varvaru (patiesībā Buorbolu) Mazurkeviču (dz. Vorslovu), uz viņas dzimto Dvinku aizbraukt diemžēl neizdodas ceļš lietū izmiekšķēts līdz neizbraucamam. Ačinskā apmeklējam Mariju Viktorenko (dz. Kurtišu), kam siltas atmiņas par dzimto Čenstohovku, kuras vairs nav.

Krasnojarskā Škutāne aizved pie radiniecēm pilsētā (M. Škutāne) un ārpus tās: Večerņicās (M. Umbraško) un Ņikoļskā (J. Māteja), visas no Borloka. Borloks bijis patvērums 20. gs. 30. gados no Kreslavkas bēgošajiem sādžiniekiem, kad dzīve kolhozā bija kļuvusi neizturama. Kā latgaliešu ciems Borloks līdz šim nekur nav reģistrēts, mūsdienās praktiski jau izputējis (daža vasarnīca vēl tikai). Visu šo četru latgaliešu stāstījumi tagad rodami garamantās (sk.). Dalāmies atradumu priekā mājiniekiem Latvijā.

Krasnoj 001

Krasnoj bazneic_Viest iz saatu-2005

Krasnoj bazn_Viestule iz saatu-2005

Tikšanās pie dzintarieša Antona Sauļuka un emocionāls vakars ar viņa bez vēsts pazudušā tēvabrāļa dzjadzis Staņislava rakstīto, kas uziets Novosibirskas arhīva 859. fondā. Gan tēvoča liktenis skaidrāks, gan ziņas par Mitjkinu un Vilovu, par kopsaimniecību Apšu Kolns aktualizētas.

0721_06_Krasnojarska' - Lidija un Antons lasa arhi'va materia'lus

27

Darbs Krasnojarskas arhīvos: Krasnojarskas novada valsts arhīvā ( = ) un Krievijas jaunāko laiku vēstures dokumentu glabāšanas un izpētes centrā ( = ).

Krasnoturanskas arhīvā ekspedīciju laukam nekā svarīga vietējie materiāli pārvesti uz centrālajiem arhīviem, toties iepazīstamies ar arhīva vadītāju latgalieti Ļubovu Ņikuļinu (dz. Stašāni), kas agrāk dzīvojusi Maļinovkā. Viņa operatīvi palīdz apzināt citus Krasnoturanskas latgaliešus. Intervijas ar Ņinu Stašinu (patiesībā Stašāni), Josifu Misinu (patiesībā Misjūnu), Jeļenu (patiesībā Helenu) Zvīdru un viņas dēlu Vladimiru Belovu. Bibliotēkā skatām 2002. gada Viskrievijas tautskaites rezultātus (publiskoti 2004. gadā), tajā latgalieši reģistrēti, bet kā subetnoss.

IMG_1086

Latgaliesi-subetnoss

Tikšanās ar Aleksandrinu Ļabuhovu (dz. Vigule) Ustjabakanā papildina braucienu dienvidlatgalisko kontekstu.

Ekspedīcija beidzas ar produktīvi pavadītu laiku Minusinskas arhīvā ( . ), kur īpaša vērība 54. fondam. Tajā bagātīgas ziņas par pārceļotāju učastku iekārtošanu, atbraucēju uzskaites dokumenti.

IMG_1202

IMG_1273 - Copy

        Leikuma L. Drupeiti par Sibira katuolim [par Ačinskas katoļu draudzi, mācītājiem, klostera māsām] // Katōļu Dzeive, Nr. 11, 2005, 36.39. lpp. + 3. vāka atvērums

        Leikuma L. Golvonais vaicuojums... [jautājums par sibīriešu (ne)iespējamu atgriešanos Latvijā] // Katōļu Dzeive, nr. 12, 2005, 43.45. lpp.


Trešā ekspedīcija:
2006. gada 15. janvāris 16. februāris

Dalībnieki: LU: Edgars Cakuls, Lidija Leikuma, Aldis Miņins, Gunta Nešpore, Eta Nikolajeva, Ilze Sperga, Ilona Zaiceva; SpbVU: Aleksejs Andronovs, Jeļena Lazareva, Olga Paškova.

Galvenās apmeklētās vietas: Ačinska, Boļšojuluja, Belijjara; Kuibiševa, Novosibirska; Saharnoje, Bički, Bogatoje, Sčastļivoje, Tarutina, Novočernorečenska

Vēlme atrasto tautiešu labā veikt ko paliekošu materializējas Latgaliešu valodas un kultūras ziemas skolas organizēšanā. Skola ietver: praktisku latgaliešu valodas apguvi (divās vecuma grupās), populārzinātniskas lekcijas par Latvijas kultūrvēsturisko reģionu Latgali, katoļu mācītāja klātbūtni un pakalpojumus. Top latgaliešu ceļojošā bibliotēka no atvestajiem iespieddarbiem un mūzikas diskiem, tos plānots iedzīvināt nodarbībās.

Palīgiem pievienojas novosibirskiete Ņina Purikova (dz. Vonda), kura latgaliešu aktīvistus Latvijā sākusi meklēt ar interneta starpniecību. Tiekamies, tiekam laipni izmitināti un varam ērti paturpināt darbu Novosibirskas apgabala valsts arhīvā ( = ), kas izvietots vairākos korpusos. Pasūtījumi bibliotēkā ļauj iepazīt citu Sibīrijas pētnieku izstrādes. Par pamatni prezentācijām turpmākajā bieži izvēlamies Vadima Pokšiševska grāmatas vāka attēlu gana zīmīgi te viss!

gramatas

IMG_2719

Poks'is'evskij_Zaselenije Sibiri

 

Ziemas skola ir unikāls pasākums, esam preses uzmanības lokā gan Latvijā, gan Krievijā. Turpinās koledžas sniegtā dezinformācija par mūsu ekspedīciju saistību ar kādu viņu grantu. Paužam neizpratni, skaidrošanās rada zināmu nosēdumu. Viltus ziņa vairs neparādās, sadarbība turpinās. Ticība publiski paustam vārdam ir liela. 1926. gada Taisneibā (13. nr.) lasāmais par nacionālo piederību tā iedzīvināts dokumentos un latgaliešu apziņā, ka ir dzīvs līdz pat šim. Lūk, arī vienas mīklas atrisinājums rokā! Tādu atklājumu braucienos netrūkst, noslēpumus atklāj arhīvu fondi, vēstules Taisneibai.

Taisneiba 001

        . . . ! // ,  5, 19 . 2006 ., . 4.

        . . ... // , 5, . 2006 ., . 2. 

        Bite I. Ekspedīcija pētīs Krasnojarskas latgaļus [par Sibīrijā iecerēto 3. ekspedīcijas laikā, tostarp pirmo Ziemas skolu] // Latvijas Avīze, 2006. g. 14. janv., 8. lpp.

        . [žurnālistes iespaidi pēc svētdienas Ziemas skolā redzētā] // , 4, 25 . 2006 ., . 3.

        ., . : // ,  5, . 2006 ., . 2; t. p. ,  12, 4 . 2006 ., . 1.

        [b. a.] // .  8, 15 . 2006 .

        Latgalīšu volūdys i kulturys zīmys školys dīnys Sibirī: 20.01.2006.05.02.2006. Ačynskā // Katōļu Dzeive, Nr. 2, 2006, 3. vāka atvērums

        Baltruka S. Ekstrēmā ziemas skola Sibīrijā: Latvijas Universitātes studenti trīs nedēļas māca latgaliešu valodu un tradīcijas Ačinskas latgaliešiem // Diena, 2006. g. 18. febr., 3. lpp. [attēlā Ilona Zaiceva nodēvēta par Ilzi Spergu, patiesībā Ilze ir foto autore].

        Biuka A. Aizmirstais fenomens austrumu latvieši. 2006. g. 27. febr. // http://lpra.vip.lv/BULANA/aizmirstais_fenomens.html.

Vispusīgs un intensīvs darbs Ziemas skolā. Programma tai sagatavota Rīgā, vajadzīgie materiāli tiek vesti līdzi. Vilcienā top B. Valpitra lugas Kur valnam līta gryuta, tur jis buobu syuta iestudējums. Pēc izrādes aktieri uzmirdz slavas spožumā, un tā ir pelnīta. Adekvāti tiek uztverts J. Streiča Cilvēka bērns, tāpat A. Čivles stāsts Aņnenis muote, ko Olga Bajandina apņemas pārtulkot krieviski, lai var izlasīt visi. Lekcijās nākas pāriet uz krievu valodu interesentos gan latgalieši, gan koledžas studenti un mācībspēki. Jauni teicēji arī no jaunākiem ļaudīm (Cukmane, Bajandina, Ščerbakova, Sprukuļs). Tikšanās vairo uzticību atbraucējiem, skolēni nes unikālus ģimenes arhīvu materiālus, iesniedz bijušo sādžu iedzīvotāju sarakstus (Sprukuļs, Rancāns). Latgalieši tiek apmeklēti pilsētā (Zaharovi, Budinska, Stafecka) un ārpus tās (kāzu muzikants Plans Belijjarā, latgaliešu teātra aktieris Cukmans, rokdarbniece Stelmaha, sirsnīgā Graudāne Boļšojulujā), tāpat braucienos kopā ar katoļu baznīcas ļaudīm.

IMG_2360

060131_Uluj_d_Anton Cukman

Edgars Cakuls dievkalpojumu vada latgaliski liels pārdzīvojums visiem, kas piedalās. Notikums vēsturisks, jo beidzamoreiz mises latgaliski šai apvidū skanējušas 20. gs. 30. gados gandrīz pirms 70 gadiem. Izdales materiāli tiek sagatavoti arī misei. Par mācītāja iespaidiem sk. katoļu kalendāru.

        Cakuls E. Ceļojums pie Sibīrijas latgaliešiem // Katoļu kalendārs 2007. gadam. Rīga: Rīgas metropolijas Romas katoļu kūrijas izdevums, 2006, 215.220. lpp.

IMGP3874

060122i_komunija, Tatjana Zoga

Turpinās darbs arhīvā pie Ačinskas Pedagoģiskā tehnikuma Latgaliešu nodaļas materiāliem, bet arī Ziemas skolas klausītāju pienesums nav mazais. Nodaļas absolventi ir gan O. Bajandinas tēvs Kazimirs Stivrans, gan G. Rancāna mātesbrālis Antons Kokarevičs abi aktīvi avīzes Taisneiba korespondenti, gan māsas Avlasevičas, par kurām fotogrāfijas nes Rando ģimenes pārstāve. Ziņām sanākot kopā, arhīvu materiāli atdzīvojas. Ļoti noderīgu uzskaitījumu par vietējiem ciemiem sniedz 1926. gada Viskrievijas tautskaites rezultātu apkopojums izdevumā Sibīrijas novada Ziemeļaustrumu apgabala apdzīvoto vietu saraksts, Novosibirska, 1929 ( - , .  1929 .). Sarakstu pārfotografējam, noderēs turpmākam.

Untitled-1-apgriezts
Foto no N. Francas (Rancānes) ģimenes albuma (Nadežda aizmugurē; A. Kokarevičs ar zēnu).

IMG_2510
Ziņas par Avlaseviču dzimtas skolotājām fiksē A. Andronovs

060123b_pie arhiva - Aleksejs, Lena, Olga, Aldis

IMG_0773
Pavēle par tautas ienaidnieka skolotāja P. Grovera atbrīvošanu no darba

Styuran_vojennyj bilet 2-3
K. Stivrana karaklausības apliecības fragments ar tautības un dzimtās valodas norādi.

IMG_2504
Ar Rancānu ģimenes materiāliem iepazīstina Genadijs Rancāns

Ekspedīcijas izskaņā Ņina Purikova aizved pie savas māsas Valentīnas uz Kuibiševu. Sanāk vēl citas, spriežot pēc runas, visas ir Austrumlatgales izceļotāju pēcteces. Līdz šim kas vairāk dzirdēts par Novosibirskas novada Timofejevku, Atmodas sākumā bija pat radusies timofejevkiešu cerīga sadarbība ar Ludzu, kopīgi sapņots par viņu atgriešanos Latvijā, diemžēl sapnis palika bez īstenojuma... Māsu Vondu dzimtās Rjamovskas vairs nav, bet bija taču! Klausāmies par Rjamovsku, Timofejevku, skatām fotogrāfijas, iepazīstam Vondu ģimenes relikviju baznīcas grāmatu. Bagāta pēcpusdiena!

Kad esam mājās un tiekamies Rīgā, priekšā lielais jautājums atraduši tautiešus esam, saviļņojuši arī, bet kā tālāk?... Lēmums ir kopīgs jāturpina!

060205j_iekapusi vagona

060218a_darba sapulce Riga

        Leikuma L. Latgalieši no Bagātās un Laimīgās // Latvijas Avīze, Nr. 63, 2006. g. 4. marts, 25. lpp.

        Sperga I. Latgalīši Sibirī Krasnojarskys apgobola latvīši: volūdys i kulturviesturis izpiete, kulturvidis atteiceisteibys veicynuošona: projekta prezentaceja // Katōļu Dzeive, Nr. 4, 2006, 27. lpp. + 3. vāka atvērums.


Ceturtā ekspedīcija:
2006. gada 22. jūnijs20. jūlijs

Dalībnieki: LU: Ireta Čekse, Dainis Juraga, Lidija Leikuma, Gunta Nešpore, Darja Orele, Marita Papiņa, Ilze Sperga, Ilona Zaiceva; SpbVU: Aleksejs Andronovs, Jekaterina Fedorina, Jeļena Lazareva, Olga Paškova; Palīgi: Ņina Purikova, Asja Šulus, Nadežda Šulus

Galvenās apmeklētās vietas: Ačinska, Bički, Bogatoje, Krasnaja Zarja, Sčastļivoje, Saharnoje, Udačnoje, Krajevā, Berjozovka, Belijjara, Nagornova, Gornija, Solņečnija, Bogotola, Tjuhteta, Dvinka, Krasnojarska, Ujara, Suhonoja, Imbeža, Novosjolova, Anaša, Tesa, Pravaja Rečka, Algaštika, Salba, Abakana

2006_Barabinska

Braukšana notiek palielā pulkā atvēsinādamies starpstacijās ar kolektīvu laistīšanos, astoņi latvieši dodas uz Sibīriju, lai kuplinātu Jāņus. Pēc svētkiem iecerēta kompleksa Bičku un tuvāko latgaliešu ciemu etnolingvistiskās situācijas izpēte. Dainis Juraga no Latvijas Kultūras akadēmijas brauc, lai notiekošo iemūžinātu video. Galā pievienojas četri sanktpēterburdzieši un trīs novosibirskietes. Raudzīsim palīdzēt atdzimt gandrīz izdzisušai tradīcijai, to tautieši lūguši vēl ziemā. Rosās arī viņi pavasarī dibina savu latgaliešu biedrību, kaut darbojas ne visai saskanīgi. Varbūt kopīgie Jāņi tuvinās vairāk? Un svētki sanāk grandiozi bičkovieši rēķina ap 400 līgotāju! Prieka pilnas tikšanās bijušajiem sādžiniekiem, skolas biedriem, radiem. Atdzīvojas tik daudz kas, pētniekiem darba pilnas rokas! Plaša vietējo latgaliešu un malēniešu izvaicāšana, visa svarīgā fiksēšana. No šās ekspedīcijas garamantās ierakstu un attēlu ir visvairāk, no šejienes izieto latgaliešu sādžu shēmas e-grāmatā.

Bičkos jeb Bičkovā dzīvo valodīgas malēnietes (Emīlija Dreimane, Zenta Seržāne, Alma Gulbe piedevām liela dziedātāja), kam piepulcējama Graznovas biteniece Emma Ivanova. No latgaliešu vides īpaša ir Veras Šupuļņikas (1953) valodas prasme. Garāki ieraksti no Jeļenas Bobrovas un Genufas Leišovņikas (Bogatoje), Sčastļivojē no māsām Bukulēm (Bukuļu Vaņdze, Vera Zeļča, Monika Kazakova), Sprukuļu Bertes, kurai tāpat savs dziesmu pūrs, Genufas un Alfona Zitāniem, Virgīnijas Terentjevas. Sirsnīgi, vienkārši cilvēki, kas jūtas pagodināti, ka par viņiem divas universitātes interesējas inteliģence! Un beidzot tiek rasta lielāka skaidrība par savādā ieraksta latgaļec izcelsmi!

Sprukuļu Juoņs izvadā pie viņam zināmiem latgaliešiem (Fraņa un Antons Viguļi, Juliss Sprukuļs, Maļvina Teilāne, Valentīna Podjuka). Arī pie Puku Emiles uz Bogatoji neesot skolotāju pie skolas nofotografējuši!...

Jāņus svinam otrreiz Saharnojē. Gribas pabūt pie ugunskura kopā ar šejienes latgaliešiem. Nakšņojam skolā. Dienā aptaujāšana pa mājām.

Udačnojē atrastās latgalietes runā krieviski (Bumago, Komarova), kaut pēdējā atceras Rūžeņu un citādā redakcijā. Folklora!...

Apmeklējam Krajevo, sākotnējo latgaliešu ciemu. Tajā prātam grūti aptverama degradācija, kaut latgaliski runājoši ir (Ušacka, Volonts).

RIMG0038

RIMG0060

RIMG0037

Bogotolā tiekamies ar Janīnu Kļibanovu (dz. Kokinu), šeit diemžēl nokavēts: teicējai ir bagātīgs fotoarhīvs, brālis bijis latgaliešu valodas skolotāju, tikai viss notikušais sajaucies vienuviet.

Tjuhtetā ierakstām Aneļu Dzalbu, Dvinkā viņas māsas Jeļenu Sprinču un Varvaru Šemeli, kādreizējās čenstohovietes, kam pievienojas Adeļa Dzalba.

060708gc_Dvinka_S'emel' Buorbola, Sprinc' Gel'a, Dzalba Adele

Krasnojarskā dzintarieši ir izdomājuši, kur latviešus var atrast vēl, ir sarunāts transports, braucam uz Ujariem, Suhonoju, Imbežu kopā ar Tamaru Stipņiku (Stīpnieci). Te dažu tautieti jau izvaicājuši mūsu folkloristi, pie citiem nav bijis neviens (Mincāns, Anča, Rūzenīks Ujarā, Lielauss Zapasnojimbežā).

2006-07-13 12

Braucam uz Anašu, no turienes uz Tesu, kur tiek piedzīvota sava veida kulminācija visiem līdzšinējiem meklējumiem, jo gadsimti saslēdzas personiski Tesā no Valentīnas Hruščovas (dz. Celitānes, no mātes puses Delveres) lūpām skan vietvārds Geņgereiši. Esam uz pēdām no L. Leikumas dzimtās solas Mazajiem Ģeņģeriem savulaik izbraukušajiem Delveriem... Stuosts top vēlāk:

        Leikuma L. Deļveri. Stuosts par Valentinu i juos muotis muosom // Katōļu Dzeive, Nr. 7/8, 2012, 38.41. lpp.

1950. gada kartē skatāmas dienvidlatgaliešu apdzīvotās vietas aiz Jeņisejas. Iedzīvotāju skaits tajās ir stipri atšķirīgs jau tolaik.

Koma_Vitebka

2006_Tesj_Pravaja Rec'ka

Ar (foto no kr.) Valeriju Iliškinu un viņa māsu Ludmilu, ar Annu Kolosovu (dz. Onzule) un Gaļinu Bahtirevu (dz. Iliško) tiekam Pravajā Rečkā bijušajā latgaliešu izceļotāju sādžā, kas pētniekiem līdz šim nebija zināma. Iliškins aizved uz Algaštiku. Te gribas iziet visus sādžas ļaudis, varbūt atrast vēl kādu latgaliski runājošu. Daudz tādu nav, bet vismaz Juzefu Ostrovsku (1909) un Antonīdu Stepoņaku (1924) (abas dz. Dzalbas) uzrunāt nenokavējam. Arī Annu Melderi Salbā ne. Pa starpām saviem braucieniem esam pētījuši Ingvara Leiša veidoto vietni internetā: http://lpra.vip.lv/BULANA/agluna.html, interesanti salīdzināt. Vietnē lietotajam Algaštikas paralēlajam nosaukumam Aglona apstiprinājums gūts netiek neviens uz to neatsaucas. Citādi ir ar Kreslavku kā Tjuļgu un Maļinovku kā Abadzjuļu. 2004. gada jūlijā iepazītā sirsnīgā Anna Grovere (dz. Boluža) ir Leiša minētā Juoņa Boluža māsa. Anna biedrojas labprāt, mēs viņai šķietot kā tuvi rodiči radinieki, latgaliski viņa diemžēl nerunā.

Jau ceļā uzzinām, ka 2006. gada 19. jūlijā Ačinskā oficiāli tiek reģistrēta Krasnojarskas novada reģionālā sabiedriskā organizācija Latgaliešu kultūras centrs ( ). Protams, palīdzēsim!

        ., . // . 30, 1925 2006 .

        Sperga I. Ari sibirīšim vajag misionaru // Katōļu Dzeive, Nr. 7/8, 2006, 52.55. lpp.

        Leikuma L. Neparasti Jāņi, bet ne tikai tie... // Universitātes Avīze, 2006. g. rudens, 29.31. lpp. Pieejams arī: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/par/mediji-izdevumi-un-multivide/alma-mater/ua-rudens-2006.pdf

        Leikuma L. Ko mācīsim Austrumu latviešu diasporai // Latvijas Avīze, 2006. g. 9. okt., 10. lpp.


Piektā ekspedīcija:
2007. gada 15. janvāris 15. februāris

Dalībnieki: LU: Aigars Bernāns, Lidija Leikuma, Ingrīda Logina, Solveta Logina, Māra Mortuzāne, Guntis Šmaukstelis; SpbVU: Aleksejs Andronovs

Galvenās apmeklētās vietas: Ačinska, Tarutina, Boļšojuluja, Bogotola, Pričulimska, Bički, Bogatoje, Sčastļivoje, Saharnoje, Krasnojarska, Novosibirska, Kuibiševa, Vengerova, Zarečje

Otra Latgaliešu valodas un kultūras ziemas skola ir galvenais šāsreizes atbraukšanas mērķis. Skola sekmīgi strādā, darbs ar teicējiem un arhīvā turpinās. Ir mainījies atbraucēju sastāvs, nodarbības vada topošā valodniece Māra Mortuzāne un māsas Loginas, kas ar ziemeļlatgaliešiem var runāt īsti pa sovam resp. ziemeļlatgaliski, labas balsis visām trim. Meitenēm palīdz Guntis Šmaukstelis, katoļu garīgā aprūpe šoziem Aigara Bernāna ziņā.

Vokora nuudarb vysim

070123dl_bogataja_Aigars mises laika' Emi'lijas Pukas ma'ja' - Copy

Nuudarbeiba piiaugus'ajim
No kr. skolnieces O. Bajandina, Z. Aleksandrova, A. Grabovska, J. Jurikova.

Suocam Z s'kolu
Ziemas skolas atklāšana,

no kr. koledžas direktore I. Barahoviča, L. Leikuma, A. Andronovs.

Pa mājām, kuras apmeklējam, tiek vākti eksponāti nodomātajai latgaliešu rokdarbu un etnogrāfisko priekšmetu izstādei pilsētas muzejā. Tos vāc kopā arī paši latgalieši. Ar sirsnīgu lietišķumu izstādi iekārto mūsu dispečera latgalietes Antoņinas Šumilovas meita Jeļena, kas strādā šai muzejā.

2007. gada 3. februārī notiek oficiāla Ačinskas latgaliešu biedrības atklāšana. Dienā vietējo meistaru rokdarbu un etnogrāfisko priekšmetu izstādes Breinumu breinums ( ) atklāšana D. Kargapolova Ačinskas Novadpētniecības muzejā. Prieks gan eksponātu autoriem, gan to vācējiem. Varena sadziedāšanās un sadejošanās vakara ballē Kovčegā, kur lielisks diskžokejs ir mūsu Guntis.

070203bav_Ac'inska muzejs latgalies'u kultu'ras izsta'des atkla's'ana_

Izst_Kuupskots-e_Jelena stuosta

Izst beigusees_Dziidim

Potenciālu teicēju rezerves vēl nav izsmeltas. Uz Ačinsku pie meitas pārcēlusies bijusī Ņikitinas iedzīvotāja Jūlija Loča, koledža ieteic Leonīdu (patiesībā Leontīnu) Kisļaku, kas agrāk dzīvojusi Borokovkā un ir slavena paklāju audēja. Viņa latgaliski māk pat rakstīt! Uz Boļšojuluju braucam satikt Juriju (patiesībā Julianu) Droiski, uz Pričulimsku pie Annas Genzeles, kura tur dzīvo kopā ar meitu. Vairāk atklājas Jūlija Jurikova ar Mariju (patiesībā Malvīnu) Stricku. Bičkos tiek skenētas un fotografētas Saimniecības grāmatas, šis darbs iesākts vasarā. No tām skaidrāka kļūst ļaužu savstarpējā radniecība, ģimeņu kuplums, pāreja uz sievieti kā ģimenes galvu pēc represijām 30. gados... Acīmredzama personvārdu sistēmas slavizēšanās un nekonsekvences pierakstā.

Vorslovas teksts 001
Pīci vylki vylku vylka Borokovkas latgaliešu skolā apgūto atceras L. Kisļaka

Podtajez'naja, Okun'ki (lieta bez numura) 1943-44-45_25v_S'upul'nik Rozalija Pavlovna
Fragments no Saimniecības grāmatas (1931. g.) ar ierakstu par Virginas Šupuļņikas ģimeni

Mājupbraucējus Ņina Purikova atkal vedina pie latgaliešiem uz Novosibirsku un Kuibiševu. Palīdz tikt uz Vengerovas pusi, radot iespēju nokļūt tuvāk Timofejevkas sākumiem pirmoreiz tiek intervētas Timofeja Marnauzas pēcteces Marija Simanoviča un Antoņina Štopa, kas uzmeklētas Zarečjē.

        . [par rokdarbu izstādi pilsētas muzejā; pilsētā un rajonā dzīvojot 84 tautību pārstāvji, vieni no tiem latgalieši] // , 10, 7 . 2007 ., . 16.

        Leikuma L. Breinums ir nūtics! [par satiktajiem latgaliešiem un 2. Ziemas skolu viņiem līdz ar programmu; par latgaliešu biedrības nodibināšanos] // Katōļu Dzeive, Nr. 1, 2007, 40.43. lpp. + 3. vāka atvērums.

        ., . Kas paguotni pietej, tū nuokūtne svietej... ( , ) // , 4, . 2007 ., . 1.

        . ... [Ziemas skolas atskaņas mazdēls Kostja pārsteidz vecvecākus Lipšānus, sasveicinādamies ar viņiem latgaliski] // , 4, . 2007 ., . 2.

        . [mazmeitas Ksenijas, Ačinskas Pedagoģiskās koledžas audzēknes, stāsts par vecmāmiņu Malvīnu Sarkani] // , 4, . 2007 ., . 2.

        Logina S. Latgalietis Sibīrijā pēc simts gadiem // Vaduguns, 2007. g. 24. febr., 6., 10.11. lpp.

        Nestere L. Ar rupjmaizi pie tautiešiem Sibīrijā : Latvijas Universitātes ekspedīcijas laikā Sibīrijā iedzīvotājiem mācīta latgaliešu valoda // Neatkarīgā, 2007. g. 5. marts, 14. lpp.

        Kirillova L. Pie latgaliešiem Sibīrijā [mācītāja A. Bernāna iespaidi ziemas ekspedīcijā] // Novadnieks, 2008. g. 6. marts, 8. lpp.; 13. marts, 8. lpp.; 20. marts, 9. lpp.

        Leikuma L. Sovejī... [par izstādi Pi Sibira latgalīšu Latgales Kultūrvēstures muzejā un notikušajām ekspedīcijām, ieskaitot 2. Ziemas skolas norises] // Katōļu Dzeive, Nr. 4, 2007, 18.19. lpp.


Sestā ekspedīcija:
2007. gada 15. jūnijs 8. jūlijs

Dalībnieki: LU: Dainis Juraga, Lidija Leikuma, Zane Leikuma; SpbVU: Aleksejs Andronovs; Palīgi: Everita Andronova, Kristīne Budže, Sergejs Klovins, Ņina Purikova, Zanda Redberga, Ņikita Suprunčuks, Iveta Vistopola

Galvenās apmeklētās vietas: Krasnojarska, Žeržula, Ačinska, Bogatoje, Bički, Krasnaja Zarja, Okuņova (kopā ar agrāko Podtajožnoji), Dvinka, Čenstohovka, Borokovka, Bukmuiža, Tuima, Černogorska, Ustjabakana

Sākumā brauciens pa Manu kopā ar dzintariešiem un brīvprātīgajiem palīgiem no Latvijas, kas apņēmušies kuplināt Jāņus, bet turpinājumā nodosies tūrismam. Par draudzīgo atbalstu kolēgām esam ļoti pateicīgi.

Jāņu dienas organizēšana Bogatojē ir mūsu cieņas apliecinājums uzticīgajiem palicējiem, tostarp ilggadējai Bogatojes skolotājai Emīlijai Pukai. Šai monoetniskajā latgaliešu ciemā bijis ap 45 saimniecībām... Vienots pulss ar sādžiniekiem līdz pat rīta ausmai, kaut debessmala šoreiz apmākusies un saulīti rotājam neieraugām. Varbūt tā tam te arī jābūt Bogatoje izdzīvo savas beigas... Nakšņojam simtgadīgajā Sprukuļu dzimtas mājā tā stāv turpat, kur to uzcēluši Meirovas Sprukuļi, ierazdamies te 1907. gadā, tikai nosēzdamās aizvien vairāk. Par māju rūpējas brāļi Sprukuļi Ivans, Staņislavs, Pjotrs.

070623aa_Bogatoje_Juon's Sprukul's pie ma'jas

070623ag_Bogatoje_Ja'n'i_N'ina Purikova, Ja'nis Sprukulis, Dainis, Lidija

Dienā organizējam svētku pasākumu Bičku kultūras namā, tad atsākam meklējumus nelielā entuziastu grupiņā. Iecerētā pabūšana latgaliešu bijušajās latgaliešu dzīvesvietās (Okuņovā, Čenstohovkā, Bukmuižā) ir vajadzīga labākai orientācijai vidē un apstākļos tādējādi atdzīvojas daudz kas.

Ļaužu pamestā Okuņova (Podtajožnoje) raud līdz pat debesīm, izmērcējot līdz ādai. Esam kopā ar diviem latgaliešiem, bijušajiem šejieniešiem Mariju Ščerbakovu (dz. Prancāne) un Ivanu Šupuļņiku, bez viņiem mēs te daudz ko nebūtu sapratuši. Pastāvam bijušās baznīcas vietā, apmeklējam kapus un domājam, domājam...

070625bb_Okunevo_iena'kot ciema' - Everita, Sergejs

070625ga_Okun'eva_Kapi_Ivans

Dvinkā izvaicājam Matusānus Staņislavu un viņa brāļadēlus, Vonogus Veru un Staņislavu, citus vecākās paaudzes pārstāvjus (Soboļeva, Šumejova, Šveda, Tukišs, Seriha u. c.). Viņu runas prasmi tagad rāda arī garamantas.lv. Visā palīdz Anna Timotiša un Pjotrs Romanovskis. Skolas direktore laipni ļauj apmesties Dvinkas vidusskolā un aicina uz pirti viņas vīrs, izrādās, arī ir pa pusei latgalietis. Tādu, kā viņi paši saka, metisu, te papilnam (Annas sarakstu, operatīvi izveidotu ciema padomē, pievienojam e-grāmatā). Romanovskis ar Vonogu savadā uz bijušo Čenstohovku. Staņislavam tā ir emocionāla tikšanās ar dzimteni, vīrs steidz veldzēties bērnības upē Kuzminkā...

070629mg_C'enstohovka_Stanislav Vonog, Lidija

070629mp_C'enstohovka_pie Dan'ilovkas upes - Stanislav Vonog dzer u'deni

Pabūnam arī tālākās vietās. Borokovkā vairs neviena latgaliski runājoša iedzīvotāja! Izstaigājam kapus, tiekam laipni uzņemti bibliotēkā. Izmitina Isakovi. Saimniece Anna ir cēlusies no latgaliešiem (dz. Kromāne), viņas Viktors Ivanovičs zirga pajūgā savadā uz bijušo Bukmuižu.

070701ja_Borokovka_ejam uz bazni'cas vietu - Anna Ivanovna, Lidija

070702ca_Bukmuiz'a_Lidija, Zane

Novosibirskietis Sergejs Klovins, kura vecvecāki dzīvojuši tagad vairs nepastāvošajā Vitebkā (ltg. Vycebka), iesaka aizbraukt uz kalnrūpniecisko Tuimu, kur dzīvojot daudz latgaliešu, arī viņa mātesmāsa Anna. Ieplānojam un drīz jau bagātināmies, latgaliski runājošos (Kuzminiha, Stašins, Priguna) un arī nerunājošos (Luņi, Lipski, Ļivkini) uzklausīdami. Smags, kaut savā ziņā gaišs, bijis Franciskas Kozindas (1913) liktenis visa mūža garumā saglabājusi uzticību 1937. gadā apcietinātajam un bez vēsts pazudušajam Algaštikas skolotājam Jānim Jangelim... Kā kādā Tuimas iegruvumā iekritis, un 94 gadus vecā latgaliete, vērīgi ieklausīdamās apkārtnē, atkal ieslīd savā pasaulē... Dzīvo pie Furtesiem māsīcas meitas ģimenē, un aizvien vēl ir uz savām kājām.

070703a_Tuima_Franciska Kozinda (Ivana meita), Lidija

070704dg_Vecais Tuims_skats no Provala uz jauno Tuimu

Ustjabakanā Malvīna Vonoga (dz. Plinta) saglabājusi unikālu fotogrāfiju, kas rāda procesiju baznīcas svētkos 20. gs. 30. gadu sākuma Kreslavkā.

DSC05795

2007. gada vasara paliks atmiņā arī ar Sibīrijas latgaliešu pirmo ciemošanos senču dzimtenē kuplākā skaitā Ačinskas jauniešus dalībai nometnē Atzolys organizē Latgolys Studentu centrs, augustā uzņemam grupu pieaugušo. Viņu viesošanās sakrīt ar 15. augusta svinībām Vissv. Jaunavas Marijas Debessbraukšanas svētkiem Aglonā.

Ranc par Sig latg-2007 001

101

        Leikuma L. Ar Juonim i par Juonim Sibirī // Katōļu Dzeive, Nr. 6, 2007, 45. lpp + 3. vāka atvērums.

        Malāne L. Sibīrijas latgalieši Latvijā // Katoļu Baznīcas Vēstnesis, Nr. 16, 2007. g. 5. aug., 11. lpp.

        Rancāne A. Krievijā runoj pa latgaliskam // Diena, 2007. g. 7. aug., 4. lpp.

        Leikuma L. Muna Tu prīca... [Sibīrijas noskaņas un prieks par ĪUMSILS atbalstīto projektu Latvīši Sibirī, sibirīši Latvejā] // Katōļu Dzeive, Nr. 7/8, 2007, 52.53. lpp. + 3. vāka atvērums

        Leikuma L. Laimeigam byut... [par Sibīrijas latgaliešu ciemošanos Latvijā 2007. g. 14.21. augustā] // Katōļu Dzeive, Nr. 9, 2007, 44.46. lpp. + 3. vāka atvērums

        Atpile-Jugane I. Sibīrieši apmeklē Rēzekni // Rēzeknes Vēstis, Nr. 106107, 2007. g. 18. aug., 4. lpp. + t. p. arī krievu val.

        Rancāne L. Ciemos savā sentēvu dzimtenē // Novadnieks, 2007. g. 21. aug., 5. lpp.

        Logina Z. Meklēju kaut bērzu savā senču dzimtenē [intervija ar Olgu Bajandinu] // Vaduguns, 2007. g. 22. aug., 5. lpp.

        Jonāne E. T. Sibīrijas latgalieši tēvzemē runāja latgaliski // Latgales Laiks, 2007. g. 31. aug., 21. lpp.

        Leikuma L. Sibīrieši jau mājās... // Vaduguns, 2007. g. 1. sept., 6., 11. lpp.


Septītā ekspedīcija:
2008. gada 12. janvāris 10. februāris

Dalībnieki: LU: Aigars Bernāns, Dainis Juraga, Krišs Kapenieks, Lidija Leikuma, Liene Linde, Solveta Logina, Māra Mortuzāne, Kristīne Zute; SpbVU: Aleksejs Andronovs; Palīgi: Sergejs Klovins, Inga Leitāne, Ņina Purikova, Anna Timotiša

Galvenās apmeklētās vietas: Tomska, Biriļusi, Šaripova, Tjažina, Borisogļebska, Zirjanka, Ačinska, Tarutina, Bički, Bogatoje, Sčastļivoje, Saharnoje, Novosibirska

Trešā Latgaliešu valodas un kultūras ziemas skola notiek laikā no 19. janvāra līdz 3. februārim. Turpinās bagātināšanās arhīvos, bibliotēkās, muzejos: Tomskā, Biriļusos, Ačinskā. Ekspedīcijai līdzi ir devies vēsturnieks Krišs Kapenieks, kam palīgos Inga Leitāne, varbūt izdosies ko sakārtot vairāk, profesionālāk. Latvijas Kultūras akadēmijas studenti Dainis Juraga un Liene Linde visu iemūžina video, arī te taps kas paliekošāks.

Dvinkas Romanovskis Tomskā ir sarunājis apmešanos pie sava brālēna Genadija Romanovska. Tomska ir laba vieta pētījumiem latgalistikā, baltistikā. Saviļņojumu rada skatītās valodnieka Kazimiera Būgas grāmatas, pat ar autora piezīmēm uz malām. Priecīgs pārsteigums ir latgaliešu ābeces Mozī draugi atrašana, kas skaitījās pazudusi. Uz Tomskas pilsētas bibliotēku savulaik sūtīti t. s. obligātie eksemplāri, arī rajonu avīzes. Sanāk iepazīt divas: (Uz priekšu, uz sociālismu), (Darba vara). Idejiskās nostādnes savam laikam atbilstošas, bet netrūkst ziņu par dzīvi kopsaimniecībās u. tml. Iespaidīga ir Tomskas bibliotēkas lasītava mācībspēkiem. Sirsnīga tikšanās ar baznīcā ieteikto Cecīliju Balceri (1920) no kādreizējās Rešņovkas. Paliekam pie viņas pa nakti un runājamies, runājamies. Atmiņas, dokumenti, rokdarbi...

Tomskas arhīva 3. fondā ir ziņas par Vitebskas guberņas pārceļotājiem. NKVD muzejā tiekamies ar erudīto tā vadītāju Sibīrijas poli Vasiliju Haneviču, kura dzimtā sādža Belostoka atrodas kaimiņos Krivošejinas puses latgaliešiem, viņš labi zina, kas tie tādi, un daudz ko citu.

080114ca_Tomska_universita'te

080117ab_Tomska_Universita'tes bibliote'kas pasniedze'ju lasi'tava

080207cdb_Tomska_Lidija un Bal'cer Cicilija, ta's adi'ti cimdi

Areāla paplašināšana (Biriļusi, Šaripova, Tjažina, Zirjanka) ieteikto tautiešu meklējumos. Biriļusos ir labs muzejs un entuziasma pilnas, zinīgas darbinieces, kas ir lietas kursā arī par latgaliešiem. Apciemojam un ierakstām bijušo saharnieti Vladimiru Noļbergu.

080131ac_Novobiril'usi_Novadpe'tnieci'bas muzejs, pa'rcel'ota'ju karte

080131ee_Novobiril'usi_Lidija, Nol'bergs Vladimirs un Anatolijs pie ma'jas

Rūpes par nesen dibināto Ačinskas latgaliešu biedrību tiek pārveltas uz Anatolija Ugainova pleciem. Turīs, bruoļ, palīdzēsim, ja spēsim!...

080119bj_Ac'inska_Ziemasskolas atkla's'ana - Anatolijs Ugainovs lasa savu dzejoli, Ranca'ns

080202ac_Ac'inska_Biedri'bas se'de - Anatolijs Ugainovs, Jon's Sprukul's, Irina Pankova, Lidija, Ma'rija S'c'erbakova, Gennadijs Ranca'ns, Tatjana Lasman, Julija Jurikova

Šaripovā priecē Aleksejs (patiesībā Aļuzs) Klovins ar labo latgaliešu valodas prasmi un tālbraucēja šofera piedzīvojumiem.

Tjažinā ieteiktais Borisogļebskas Antons Antona dēls Aščuks (1928) pie sevis neielaiž. Mūsu ekspedīciju vēsturē viņš tāds ir vienīgais... Vispār Tjažinas apkaimes latvieši šķiet jau pilnībā denacionalizējušies. Tiekamies ar tautieti Nelliju Dudinu, žurnālisti, kas vietējai avīzei rakstījusi par apkaimes sādžām, tostarp izputējušajām; tiekot gatavota grāmata.

Vērtīga ir tikšanās Zirjankā ar kādreizējo Sčastļivojes skolotāju Donatu Romuli (1921). Teicēji piemin gan viņu, gan viņa brāli Broņislavu Okuņovas un Sčastļivojes skolotāju (sk. Broņislava vēstuli avīzei Taisneiba 2. eksp. aprakstā).

Ačinskas arhīvā vērt vaļā lietas vākus, kuros lasāmi Dvinkas pirmsākumi, pirmajai ļaujam mūsu palīdzei vēstures skolotājai Annai Timotišai (sk. viņas pārskatu par arhīvā atrasto e-grāmatā). Nu Dvinkas latgalieši zinās, ko atbildēt uz jautājumu, no kurienes nāk viņu senči... Un zina arī!

Ziemas skolas noslēgumā atkal esam kopā ar Krasnojarskas Dzintara aktīvistiem, dāvanā saņemdami biedrības jubilejas bukleta 2. izdevumu. Viņi kopā ir jau 15 gadus...

080202bob_Ac'inska_Ziemasskolas nosle'gums - klausa's Marina Strickaja, Valentina Zinovjeva, Pavlina Kravc'enko, Julija Jurikova, Malvina Ispolinova

080202bia_Ac'inska_Ziemasskolas nosle'gums - dzied Solveta, Ma'ra, Aigars, Kristi'ne un Eta

080202cj_Ac'inska_Ziemasskolas nosle'guma vakarin'as - Lidija, Anatolijs Ugainovs, Viktors Sprukulk's pie da'vanu groza

080202da_Ac'inska_vakarin'as kopmi'tne's, kopbilde ar krasnojarskies'iem

        . // : . 1, 2008, . 5054.

        . , ! [informācija par Ziemas skolu, Bukuļu Vandzes foto; saturā ir neprecizitātes] // , 1, 12 . 2008

        Kuprijanova Z. Kiukoj, ōra dzagiuzeite! // Katōļu Dzeive, Nr. 2, 2008, 29.31. lpp. + 3. vāka atvērums; Nr. 3, 2008, 41.43. lpp. + 3. vāka atvērums

        Kilevica L. Sibīrijas latgaliešiem top stingrs pamats zem kājām [intervija pēc 3. Ziemas skolas] // Latgales Laiks, 2008. g. 29. febr., 7. lpp.

        . [par ekspedīcijas norisi Dvinkā iepriekšējā vasarā, par autores piedalīšanos Ziemas skolā, darbu Ačinskas arhīvā un Dvinkas sākumu atrašanu tajā] // , 14 2008 ., . 5.

        Laure U. Pirmoreiz iegrāmatoti Krasnojarskas novada latgalieši // Mājas Viesis, Nr. 93, 2008. g. 4. apr., 14.15. lpp.

        Bernāns A. Pie mīļajiem tautas brāļiem Sibīrijā // Gaismas Taka, Nr. 33, 2008. g. juļs, 9.10. lpp. (arī turpinājumos).


Astotā ekspedīcija:
2008. gada 21. jūnijs 19. jūlijs

Dalībnieki: LU: Dainis Juraga, Aivars Klismets, Lidija Leikuma, Liene Linde, Irēna Muskare, Jānis Platacis, Ināra Smirnova; SpbVU: Aleksejs Andronovs

Galvenās apmeklētās vietas: Ačinska, Boļšojuluja, Tihijručeja, Bički, Bogatoje, Sčastļivoje, Krasnaja Zarja, Dvinka, Tjuhteta, Oskarovka, Novomitropoļka; Tomska, Maļinovka, Krivošejina, Mihailovka, Samusjki; Krasnojarska, Novosjolova, Anaša, Tesa, Kreslavka, Maļinovka, Abakana; Kirza, Badžeja, Narva, Ostrovki, Šaļinskoje

Sākas ar Jāņiem Boļšojulujā, kas tiek svinēti kopā ar četriem folkloristiem no Latgales Dagdas puses. Sen esam pazīstami ar vēsturnieku Jāni Plataci, esam apspriedušies arī par Sibīriju, dzimst doma par Jāņiem Sibīrijā, ko atbalsta arī Jāņa draugi. Tā svētku programmu var kuplināt atbraucēju dziesmas un melodijas akordeonistes Ināras Smirnovas izpildījumā. Silts vakars, kopīgi dārziņi pagalmā, Ināras saspēle ar Anatoliju Ločmanu. Ielīgojam Boļšojuluju kopā ar Planu Ludmilu un viņas meitām Irinu un Gaļinu, Mariju Ščerbakovu, Sprukuļu Juoni, Lidiju Maņko (dz. Barkāne). Nakts stundas pie Čulimas, kur atbraucēji pat makšķernieka laimi izmēģina viss vajadzīgais līdzi ir Aivaram Klismetam. Jauni teicēji: Ulujā Ieva Osina (dz. Škutāne), Tihijručejā Marija Gendele (dz. Zitāne), Graznovā Marta Poddubska (dz. Moroza), Ņina Gasimova (dz. Bondareva), Valentīna Poddubska ar ģimeni, kur latgaliski runā arī jaunākais brālis Vladimirs (1992). Apkaimes latgaliešu ciemos nelieli koncerti, sadziedāšanās. Guvums folkloristu repertuāram Sprukuļu Bertes dziesmas, botāniķei Irēnai Muskarei Sibīrijas augu valsts, valodniekiem jauni runas ieraksti.

080623fq_Bol's'oj Uluj_

080626ch_Sc'astlivoje_Sprukul'u Berta

IMG_7176

Kopdarbs ar folkloristiem beidzas Dvinkā, kas atbraukušajos raisa īpašas emocijas te dzīvo dienvidlatgalieši! Atbrauc Olga Bajandina ar Vasiliju, Jūlija Jurikova, kam liels prieks, kad pa sovam spēj saprasties ar dvinskieti Staņislavu Matusānu. Dziesmota nakts Dvinkas vidusskolā kopā ar Annu Timotišu, Pjotru Romanovski un nenogurdināmo cjoci Juli. Rītā izejam Dvinku, apstādamies vecāko latgaliešu pagalmos nav varējušas uz svētku koncertu ierasties māsas Dzalbas, Vonogu pāris. Līdzi toties turējusi Dzalbu Adeļa (1931), vēl pīrāgus atbraucējiem sacepdama. Matusāns silti iesaka apciemot Ivanu Lipšānu Novomitropoļkā bijušais grāmatvedis, ar sievu Ņinu runājot latgaliski līdz pat šim. Saprotams, apciemojam gan Lipšānus, gan Annu Sirovu (dz. Smani) un Annu Vonogu (dz. Čerpinsku) Tjuhtetā, kur mums lietišķi palīdz novadpētniece Valentīna Ložkina viņa ir tā, kas sākusi aprūpēt kapus, kuros atdusas Melānijas Vanagas aprakstītie 1949. gada deportācijas upuri.

Folkloristi brauc uz Krasnojarsku, palicējiem vairāki radiālie maršruti vēl prātā. Tomskas katoļu baznīcas grāmatvede Marija Golubkova (dz. Skutele) palīdz satikt dažu vietējo latgalieti un iesaka apmeklēt Tomskas Maļinovku, kur labprāt uzņemšot Jeļena Šalaboda (dz. Pīzele). Tā arī notiek, un ar šo esam centrālās Latgales rietumu daļas (Vārkava, Preiļi) runā iekšā. Maļinovka atrodas netālu no izputējušās Maličevkas, kur savulaik darbojās viena no Krievijas latgaliešu septiņgadīgajām skolām. Tajā mācījusies pati Jeļena, viņas māsa Tatjana, citi šejienieši. Daļa Maličevkas iedzīvotāju, pat ar visām ēkām, ir pārcēlušies uz Maļinovku. Paejamies pa šo Maličevkas ielu un iegriežamies pie Teklas Sondores, ko jau iztaujājuši mūsu folkloristi. Ak, kā būtu derējis uz šejieni atbraukt īpaši! Ierakstām Mariju (patiesībā Moniku) Rusiņu (1925), nožēlodami, ka jau jādodas atceļā latgaliski runājošu tautiešu te netrūkst.

IMG_7435

IMG_7543

Krivošejinā pagūstam apmeklēt Tatjanu (patiesībā Tekļu) Bulahovu no plašās pārceļotāju Vucānu kopas, aizķerdami arī Annu Volodinu Tomskas bibliotēkā.

Dodamies uz gandrīz tukšo Mihailovku, kuras kapos mūža mieru bija radis izcilais Latgales dēls Francis Kemps. Pastāvam pie viņa aizaugošās dobes, iekšēji priecādamies, ka lielā nemiernieka kauli nu atdusas tēvzemē (viens no Rēzeknes latviešu biedrības Atmodas sākuma labajiem darbiem).

IMG_7577

Veru Skirjuhu (dz. Skuteli, 1914) ar meitu Mariju apmeklējam Samusjkos kas viņām par rokdarbiem! Latgaliski runā tikai Vera.

IMG_7636

Ekspedīcija beidzas ar garu braucienu īrētā auto pa Jeņisejas labā krasta latviešu ciemiem resp. vietām, kur kādreiz dzīvojuši latvieši. Ceļamies pāri Jeņisejai Novosjolovā, pameklēdami latgaliešu pēdas jau šeit un atrazdami cilvēkus, kam pasē ieraksts latgaļec, tikai tas arī viss. Vietējā arhīvā mums svarīgu ziņu maz. Otrā krastā ne Taļcos, ne Saruškā, ne vēl kādās vietās, kur apstājamies, sekojot iegūtai informācijai, jaunus runātājus latgaliski atrast neizdodas rusifikācija te ritējusi straujāk nekā Ačinskas pusē. Izstaigājam Tesu un dodamies uz kapiem uzkalnā, no kurienes paveras plašs skats uz apkaimi. Mūža mieru te raduši daudzi latgalieši, tostarp vai visi Valentīnas Hruščovas piederīgie. Skumja apjausma, ka ar šo Mazo Ģeņģeru atzariņu tiekamies beidzamoreiz (kā arī notiek). Kaut kājas bez kruķa saimnieci vairs neklausa, pavada mūs līdz pagalma vārtiem...

IMG_3023

IMG_7752

IMG_7761

Iegriežamies vēlreiz Kreslavkā, to iemūžināt steidz krāslavietis Dainis Juraga. Skatot rūpīgāk, kapos materiālu liecību padaudz. Viktors Grovers aizved arī uz Maļinovku, kur no sādžas vairs tikai vienas būves atliekas. Maļinovkas kapus neuzejam, kaut pavadonis ir zinīgs mednieks, kas apkaimi pazīst. Citā piekalnē izmeklēties nav laika.

IMG_7804

IMG_Kas palics nu Malinovkys

IMG_7684

IMG_7907

Latviski labi runājošas tautietes sastopam Ostrovkos (Olga Petrova, Vera Korobaņko), latgalietes trīs paaudzēs Šaļinskojē, kur latgaliski runā Broņa (tā arī dokumentos!) Spūģe, pieticīgāk viņas meita, bet ne vairs mazmeita.

        Leikuma L. Sibīrijas latgaliešu personvārdi laika griežos [personvārdu studija uz Sibīrijas materiālu pamata] // Latvijas Universitātes Raksti. 728. nr. Rīga: LU, 2008, 43.80. lpp.

        . - [par Jāņiem Dvinkā kopā ar Latgales folkloristiem] // , 25 2008 ., . 5.

        Leikuma L. Gaišumeni... [par Sibīriju un Latgales jauniešiem 2008. g. Sibīrijas latgaliešu kontekstā] // Katōļu Dzeive, Nr. 7/8, 2008, 58.60. lpp. + 3. vāka atvērums

        Platacis J. Sibīrijas stāsts ar Dagdas turpinājumu [par folkloristu braucienu uz Jāņiem Sibīrijā un novosibirskieša Sergeja Klovina viesošanos vectēva dzimtenē Izvaltas pagasta Kloviņos] // Ezerzeme, 2008. g. 5. aug. 4. lpp.

        Nikolajeva E., Logina S. Winter Schools in Latgalian Language and Culture in Achinsk Pedagogical College (Krasnoyarsk Region, Russia) // Endangered Languages and Language Learning. Proceedings of the Conference FEL XII. 24 27 September 2008 Fryske Akademy, It Aljemint, Ljouwert/Leeuwarden, The Netherlands. Fryske Akademy, 2008, p. 163168.

        [Par Sčastļivojes Bobroviem avīzes redakcijai raksta meita un znots no Sevastopoles] // . 22 2008 .

        [Materiālu kopa no starptautiskas konferences Tartu 2008. g. 10.11. decembrī]: Linde L., Juraga D. Documentary No country for Catolics (p. 14); ., . (20042008 .) (. 1920); Zute K. Latvians of Saharnoye and their language (p. 2122); . ( 20062008 ) (. 2324); ., . (20062008 .) (. 2526) // The Estonian Latvian Conference Compatriots in Siberia / . Abstracts / Comp. by Anu Korb. Tartu 2008, 28 lpp.


Devītā ekspedīcija:
2009. gada 16. janvāris 3. februāris

Dalībnieki: Aigars Bernāns, Dainis Juraga, Lidija Leikuma, Liene Linde, Solveta Logina, Artis Logins, Māra Mortuzāne, Eta Nikolajeva, Kristīne Zute

Galvenās apmeklētās vietas: Ačinska, Boļšojuluja, Bički, Bogatoje

Ceturto Latgaliešu valodas un kultūras ziemas skolu vadām bez sanktpēterburdziešu klātienes, kaut materiālus tai, kā parasti, esam gatavojuši sadarbībā ar Alekseju Andronovu. Šogad skola darbu beidz, galveno jūtamies padarījuši. Jaunu teicēju gandrīz nav, ierakstām Ivanu Struču, Vladimiru Kukuli. Arī Jūliju Jurikovu, kas latgaliski runā nu jau pavisam veikli. Vēl viena kūka miele, kā sibīrieši sauc savu ierūsējušo dzimto valodu, ir atdzīvojusies!...

Pamatizglītības apguve turpinās ceturtajā klasē. Lekcijas ir sava veida atskaite rādām un stāstām par paveikto, uzzināto, precizējam trūkstošo. Latgaliskā leksika tiek aktualizēta praktiskās nodarbībās. Uz vakarēšanu latgalietes sanāk ne tikai ar adīkļiem un jostu pinamajiem skaliņiem, cjoce Jule sniegiem par spīti pat ar vērpjamo ratiņu!... Lemjam, ka stundas ritēs arī filiālēs t. s. Mazajā ziemas skolā Boļšojulujā un Bičkos. Joprojām izmantojam katru iespēju pabūt kopā ar tautiešiem. Boļšojulujā iepazīstamies tuvāk ar biedrības pastnieci Tamaru Bumago, kam saknes Sčastļivojes Ločmanos (no mātes puses), Bičkos garāk pabiedrojamies ar Mariju Sarkani, Olgu Lastovsku, Valentīnu Rubļevsku, Gulbu Almu, Veru Šupuļņiku.

090123c_Bol's'ojuluja_Maza' Ziemas skola

Leikuma 129

Leikuma 267

Leikuma 270

Bogatojē kino pēcpusdiena turienietēm. Leišuku Geņupe pievienoties vairs nespēj, pie viņas mācītājs A. Bernāns dodas ar pastaro svētību...

Ziemas skolas noslēgumam top māksliniecisko pasākumu programma kopā ar vietējiem latgaliešiem un koledžniekiem. Kristīne Zute uzraksta skeču, ko operatīvi iestudē paši skolotāji, Solveta Logina latgaliskiem lasījumiem briedina Olgu Bajandinu un citas veckundzes. Izdodas viss, un, kā parasti, sniegums tiek uzņemts ar lielu sirsnību. Sagatavojam fotoizstādi Seikšaļtenis (), ko prezentējam beidzamajā svētdienā pēc dievkalpojuma. Stendu materiāli paliek muzejam. Atvadu skumjās esam vienoti...

 

LL-beigas_1

Sib_LL-nosleegums 168

2009-01-22 14

090125_Ac'inska_Pe'c sv

        . // , 2009, 6 .; pieejams: http://www.ezerzeme.lv/ru/novosti/aktualno/3621/chetvertaya-shkola-latgalskogo-yazyka-i-kultury-v-achinske

        . // : . 2, 2009, . 6063.

        Leikuma L. Kas vairuok par izstuodi Kruoslovā // Katōļu Dzeive, Nr. 2, 2009, 41.43. lpp. + 3. vāka atvērums

        Stepiņa Ē. Sibīrija tepat blakus [par 2009. g. semināru Krāslavā un Sibīrijas ekspedīciju materiālu izstādi Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā] // Ezerzeme, 2009. g. 6. marts, 3. lpp.

        Andronovs A., Leikuma L. Ačinskas apkaimes latviešu ciemi. Par dziesmu pierakstu [tas pats arī krievu un angļu val.] // Sibīrijas latviešu dziesmas. Rīga: Upett, 2009, 11.15., 18., 29.32., 37.38., 48. lpp.

        Kultūrmantojums [I. Mielava, L. Leikuma par izdevumu Sibīrijas latviešu dziesmas] // Katōļu Dzeive, Nr. 7/8, 2009, 56.57. lpp.


Desmitā ekspedīcija:
2009. gada 1.9. augusts

Dalībnieki: LU: Lidija Leikuma; Palīgs: Agris Leikums,

Galvenās apmeklētās vietas: Krasnojarska, Miņina, Balaja, Žandata, Divnogorska, Ačinska, Berjozovka [Ačinskas], Bički, Bogatoje, Sčastļivoje, Pričulimska

Ierodamies gan ekskursijā, gan pētniecības nolūkos, atvezdami Sibīrijas latviešu dziesmas (2009) to tapšanā iesaistītām personām un abām biedrībām. Tā ir Ivetas Mielavas un Edgara Jansona dāvana Austrumu tautiešiem, mums patīkams pienākums izdevumu nogādāt adresātiem.

Sākas plānotā izpētes areāla beidzamais posms. Skaidrs, ka dažas vietas, kur būtu gribējies pabūt (Talovka [Ačinskas], Zatalovka, Ņikitina, Aleksandrovka, Vitebka, Borisova, Kamennogornovka, Kamarčaga) vai uzturēties ilgāk (Narva), vēl paliks, tomēr pamatu tas nemaina. Vieniem visu Sibīriju neapskriet, tas arī nekad nav plānots, bet zināmu teritoriju izpētīt var. Esam turējušies pie Krasnojarskas apgabala, kaut izmantojuši iespēju ielekt arī citviet. Var teikt, ka tikuši izmantoti visi pētniekam laimīgie gadījumi, kad varēts kur ieskriet, nokļūt, kuru tautieti satikt un izvaicāt.

IMG_5323

2009-08-02 10

Ar dzintariešu palīdzību (paldies Irinai Porosjatņikovai un Vladimiram Savenkovam!) nokļūstam Balajā (Malvīna Duka ar dēlu Aleksandru, Erta Zeļča) un apkaimē, lai vāktu un precizētu ziņas par tāspuses latviešu ciemiem un ļaudīm. Pie balajiešiem interesenti no Latvijas ir braukuši, pat ar koncertiem, tomēr mūsu ekspedīciju areāla kopainai ar preses ziņām ir par maz. Miņinā izvaicājam Veltu Frolko (dz. Dolgina), kas dzīvojusi Borisovā, kuras vairs nav. Uz Divnogorsku braucam ar Aleksandrinu Dubiņinu un Tatjanu Grudinovu, diemžēl tur cerētā teicēja latgaliski vairs nerunā... Krasnojarskā īpaša ir gan Monika Škutāne, gan Anna Starnovska (dz. Klusa), kuras dzimtene, kā izrādās, ir Kudrinka. Sādža savulaik iznīcināta saimniecību palielināšanas ( ) kampaņā, iedzīvotāji izklīduši kur kurais. Bogotolas puses latgalieši...

Silta tikšanās ar dzintariešiem pie Klaudijas Muhinas Krasnojarskā. Klaudija tik labi runā latgaliski!... Šobrīd Dzintaru vada viņa.

IMG_5216

IMG_5256

Izdevumā pārstāvētajiem latgaliešiem un / vai viņu radiniekiem Bičkos, Bogatojē, Sčastļivojē, Pričulimskā Sibīrijas latviešu dziesmas nogādāt palīdz Ačinskas latgaliešu biedrības aktīvisti Olga Bajandina, Josifs Plans, Ivans Sprukuļs.

Izdevuma prezentēšana notiek Ačinskas latgaliešu saietā sieviešu klostera pagalmā. Īsti sirsnīga tikšanās pazīstami esam visi. Padziedam, parunājam, paspriežam par nākotni. Šie cilvēki pazaudēties vairs negrib. Vienīgi cik ilgi viņi turēsies latvietībā, ja paliks atkal vieni? Vai būs kam doties pie viņiem, kad mūsu ekspedīcijas jau beigušās?... Ne kruto kadru dēļ, ne piedzīvojumu meklējumos, bet draudzīgi un līdzcietīgi, un arī kādu izglītojošu labumu nesot... Un vai Latvijas valstij viņi tik tiešām nav vajadzīgi?...

Sib

Sibaaa

2009-Sprukul's i'dzi'd disku

Pričulimskā 2009

IMG_5749

        Stepiņa I. Viesojoties dzimtenē [par tikšanos ar trim Sibīrijas latgalietēm Aulejā 17. augustā] // Ezerzeme, Nr. 64, 2009. g. 25. aug., 1., 3. lpp.

        Zuja A. Sibīrietes: Te mūsu iesākums [par tikšanos ar sibīrietēm Rēzeknē] // Rēzeknes Vēstis, Nr. 104, 2009. g. 27. aug., 10. lpp.

        Jonāne E. T. Sibirejis latgalītem volūda ir ceļš da sātai i da Dīvam [tikšanās ar tālīnajām viešņām Daugavpilī] // Latgales Laiks, Nr. 65, 2009. g. 28. aug., 3. lpp.

        Leikuma L. Ceļš iz sātu [par triju sibīriešu viesošanos Latgalē] // Katōļu Dzeive, Nr. 9, 2009, 40.43. lpp. + 3. vāka atvērums; Nr. 10, 2009, 43.44. lpp.; Nr. 11, 2009, 43.44. lpp.

        Leikuma L. 21. decembrī.. [Sibīrijas skolotājai Puku Emilei 90] // Katōļu Dzeive, Nr. 12, 2009, 39.40. lpp.


Kopsavilkumi par ekspedīcijām


20042009 ekspedīciju dalībnieki alfabēta secībā:

Everita Andronova (LU, SpbVU), Aleksejs Andronovs (SpbVU), Aigars Bernāns (Rīgas Teoloģijas institūta abs.), Kristīne Budže (Latvija), Edgars Cakuls (Rīgas Teoloģijas institūts), Ireta Čekse (LU), Jekaterina Fedorina (SpbVU), Anna Gaļcova (SpbVU), Dainis Juraga (LKA), Krišs Kapenieks (LU), Aivars Klismets (LA abs.), Sergejs Klovins (Novosibirska), Jeļena Lazareva (SpbVU), Lidija Leikuma (LU), Zane Leikuma (LU), Agris Leikums (Izvaltas pmsk. abs.), Inga Leitāne (Latvija), Liene Linde (LKA), Ingrīda Logina (LU abs.), Solveta Logina (LU abs.), Artis Logins (LU abs.), Aldis Miņins (LU), Māra Mortuzāne (LU), Irēna Muskare (LU abs.), Gunta Nešpore (LU), Eta Nikolajeva (LU), Darja Orele (LU), Marita Papiņa (LU), Olga Paškova (SpbVU), Jānis Platacis (LU abs.), Ņina Purikova (Novosibirska), Olita Rause (LU abs.), Zanda Redberga (Latvija), Ināra Smirnova (RA abs.), Ilze Sperga (LU), Ņikita Suprunčuks (Baltkrievijas Valsts universitāte), Guntis Šmaukstelis (LU), Asja Šulus (Novosibirska), Nadežda Šulus (Novosibirska), Anna Timotiša (Krievija, Dvinka), Iveta Vistopola (Latvija), Ilona Zaiceva (Baltijas Krievu institūts), Kristīne Zute (LU)


20042009 ekspedīciju projektu dalībnieki no Latvijas augstskolām

Ekspedīcijās ir piedalījušies un/vai ar tām saistītos projektos pētniecisko un/vai kultūrizglītojošo darbu veikuši 22 Latvijas Universitātes vairāku fakultāšu dažāda līmeņa studiju programmu studenti un absolventi: no Filoloģijas (un mākslas zinātņu) fakultātes (I. Sperga, I. Klekere, E. Andronova, G. Nešpore, B. Austere, M. Mortuzāne, E. Nikolajeva, K. Zute, M. Papiņa, L. Pūga, L. Andronova), Vēstures un filozofijas fakultātes (A. Miņins, D. Orele, I. Logina, K. Kapenieks, J. Platacis), Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes (I. Čekse, Z. Leikuma), Vides zinātnes un pārvaldības institūta (S. Logina), Fizikas un matemātikas fakultātes (G. Šmaukstelis), Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (I. Muskare), Ekonomikas un vadības fakultātes (A. Logins). L. Leikuma LU Filoloģijas fakultāti absolvējusi 1978. gadā. LU pētnieciskā projekta Krasnojarskas apgabala un Latgales latviešu valoda un kultūrvēsture: salīdzinošais aspekts izpildē piedalījušies arī LU Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultātes mācībspēki Ieva Kalniņa un Edmunds Trumpa. Citi LU un SpbVU organizēto etnolingvistisko ekspedīciju dalībnieki, kas izmantojuši LU un/vai VKKF finansējumu, ir bijuši no Latvijas Kultūras akadēmijas (D. Juraga, L. Linde), Laterāna Pontifikālās Universitātes afiliētā Rīgas Teoloģijas institūta (E. Cakuls, A. Bernāns), Baltijas Krievu institūta (I. Zaiceva), Rēzeknes Augstskolas (I. Smirnova) un Latvijas Lauksaimniecības universitātes (A. Klismets) gan studenti, gan absolventi. Ekspedīcijās palīdzīgi bijuši arī tie 6 braucēji, kas par ceļojumu pie Sibīrijas tautiešiem maksājuši paši: O. Rause, I. Vistopola, Z. Redberga, K. Budže, I. Leitāne, A. Leikums.


Ekspedīcijās apmeklēto vietu alfabētisks saraksts

[Slīprakstā iezīmēti ciemi, kuru vairs nav, bet kuri tikuši apmeklēti.]

Abakana, Ačinska, Algaštika, Anaša, Badžeja, Balaja, Baženovka, Belijjara, Berjozovka [Ačinskas], Bički, Biriļusi, Bogatoje, Bogotola, Boļšojuluja, Borisogļebska, Borokovka, Bukmuiža, Čenstohovka, Černogorska, Dvinka, Gornijs, Imbeža, Karabanovka, Kirza, Krajevā, Krasnaja Zarja (agrāk Grjaznova), Krasnojarska, Krasnoturanska, Kreslavka, Krivošejina, Kuibiševa, Kulloga, Maļinovka [Ačinskas], Maļinovka [Biriļusu], Maļinovka [Salbas], Maļinovka [Tomskas apgabala], Mazuļka, Mihailovka, Minusinska, Miņina, Nagornova, Narva, Nikoļska, Novočernorečenska, Novomitropoļka, Novosibirska, Novosjolova, Okuņova, Oskarovka, Ostrovki, Pravaja Rečka, Pričulimska, Saharnoje, Salba, Salirka, Samusjki, Saruška, Sčastļivoje, Solņečnijs, Sosnovijbora, Stroganova, Suhonoja, Šaļinskoje, Šaripova, Taļci, Tarutino, Tesja, Tihijručeja, Tjažina, Tjuhteta, Tomska, Tuima, Udačnoje, Ujara, Ustjabakana, Večerņicas, Vengerova, Zarečje, Zirjanka, Žandata, Žeržula.


Ekspedīcijās apmeklētās vietas kartē


Ekspedīcijās atrasto tautiešu dzīvesvietas: vispārīgs pārskats

Krasnojarskas apgabala Ačinskas, Boļšojulujas un Biriļusu apkaimes latgaliešu un malēniešu apmešanās vietas, sākotnēji iecirkņi (), vēlāk sādžas (dzeraunes) sākušas veidoties 20. gs. sākumā, pārsvarā no Balvu un Alūksnes puses ieceļotājiem. Brīvo zemju meklētāji apmetās Izceļotāju pārvaldes ( ) iemērītos iecirkņos viensētās (hutoros). Saziņa pastāvēja galvenokārt starp tuvākajiem kaimiņiem, tāpēc strauja izlokšņu sajaukšanās ieceļotāju grupu starpā nenotika. Nenotika arī sajaukšanās ar vietējiem krieviem jeb t. s. čaldoniem vai citām tautām (čuvašiem, tatāriem u. c.). Līdz ar kolektīvo saimniecību (komūna Gaismas Stars, kolhozi, sovhozi) dibināšanu 20.30. gados sākās pāreja no hutoriem uz dzeraunēm. Tās bieži vēl turējās mononacionālas.

Latgalieši dzīvoja Podtajožnojē (pārtopot par Okuņovu, kas baznīcas, septiņgadīgās skolas un ciema padomes dēļ kļuva par svarīgu centru 20.30. gados, bet 70. gados sāka izputēt), Bogatojē, Sčastļivojē, Ņikitinā (tautā Mikitine), Krajevajā, Vilovā, Mitjkinā, Žuravļovā, Laruškinā; latvieši un latgalieši Grjaznovā (vēlāk Krasnaja Zarja), Gaismas Starā; galvenām kārtām (Vidzemes) latvieši (malēnieši) Ladogā, Olugā, Graņičnajā, Kandatā. Citur latgalieši un latvieši dzīvoja kopā ar krieviem, baltkrieviem, poļiem: Čemurdā, Troickā, Biriļusu Maļinovkā (sākumā Gorevoje), Saharnojē, Veršinkā, Talovkā, Zatalovkā. Pa kādam bija apmetušies arī Antipinā, Karaļisovā, Kuzinā, Razuvajevā, Nagornovā, Čeremšankā, Začulimkā, Udačnojē un citur. Daudzu pieminēto ciemu mūsdienās vairs nav, to bijušie iedzīvotāji pārcēlušies uz lielākiem centriem Biriļusiem, Bičkiem, Boļšojuluju, Ačinsku, Tarutinu, Novočernorečensku, Krasnojarsku, pilsētā asimilējoties straujāk (kaut ne vienmēr tas tā). Latgalieši stipri denacionalizējušies ciemos pie Ačinskas: Salirkā, Solnečnajā, Gornajā, Maļinovkā.

Bogotolas un Tjuhtetas apkaimē ieceļotāji no Dienvidlatgales sāka apmesties 19.20. gs. mijā. Par stipriem mononacionāliem ciemiem (sādžām) veidojās un līdz aptuveni 60. gadiem labi turējās Kudrinka, Čenstohovka. Jaukti ar citiem latgalieši dzīvoja Dvinkā, Varšavkā, Jurjevkā, Ļvovkā, pa kādam Oskarovkā, Zarečenkā, Ivanovkā, Ļeontjevkā u. c. Dienvidlatgalieši dzīvoja arī uz Itatas un Tjažinas pusi (Tomskas guberņa), kur stiprs ciems bija Čerņigovka. Vēl lielāks centrs bija Borokovka ar pirmo septiņgadīgo skolu Sibīrijas latgaliešiem, ar baznīcu. Daudzu šās apkaimes sādžu, kur dzīvoja arī latgalieši (Bukmuižas, Poperečnā, Pivovarovkas, Bogomolovkas), vairs nav, daža izputējusi vēl līdz karam (Varšavka), cita slikti pārdomātu reformu rezultātā 60.70. gados (Kudrinka). To kādreizējie iedzīvotāji sastopami Bogotolā, Tjuhtetā, Tjažinā, Kemerovā, Novokuzņeckā, Šaripovā, citi Dvinkā, Borokovkā. Šai apvidū latgaliešu valoda jau pazaudēta. Savā tautībā, ticībā, kultūrā vēl turas atsevišķi Dvinkas un no Čenstohovkas uz Dvinku pārbraukušie latgalieši.

Jeņisejas labajā krastā latgaliešu ciemi (solas) sāka veidoties 19. gs. beigās. Par lielāku centru drīz kļuva Kreslavka (baznīca, septiņgadīgā skola). Latgalieši (saprotams, ne viņi vien) dzīvoja Algaštikā, Maļinovkā, Projezžekomā, Vicebkā, Aleksandrovkā (Berjozovkā), Pravajā Rečkā, Tesā (2. fermā), Džezlikā, Hlamjonkā (Mihailovkā), Veigantu un Begunoviču hutoros, uz Minusinskas pusi Stroganovā. Līdz mūsu dienām noturējusies vienīgi Algaštika, kur netrūkst arī jauniešu. Jaukti ar krieviem un baltkrieviem latgalieši dzīvo Anašā, Salbā, Kullogā. Daudzi pārcēlušies uz ogļu ieguves vietām, kā Tuimu, Černogorsku, citi apmetušies Krasnoturanskā, Abakanā, Minusinskā, vēl citi izvietojušies ap Krasnojarsku: Divnogorskā, Miņinā, Ņikoļskā, Večernicās. Izputējis kādreiz slavenais latgaliešu Borloks, uz kurieni 30. gados pārcēlās latgalieši no Kreslavkas. Daudz latgaliešu ir pašā Krasnojarskā, viņu vidū lielākie Dzintara aktīvisti un Ačinskas latgaliešu biedrības draugi.

Jeņisejas labajā krastā ainas pilnīgumam par visu Krasnojarskas apgabalu () latgalieši un citi latvieši meklēti Ujarā, Suhonojā, Imbežā, Balajā un to apkaimē. Jaunas ziņas devis brauciens cauri Kirzai, Badžejai, Narvai, Ostrovkiem, Šaļinskojei. Tajās sastapti galvenokārt malēnieši, bet Šaļinskojē latgalietes trīs paaudzēs.

Pa sovam runājoši austrumlatgalieši sastapti Novosibirskā, Kuibiševā, Vengerovā, Zarečjē. Centrālās Latgales rietumu puses tautieši uzmeklēti Tomskā, Krivošejinas Maļinovkā, Krivošejinā, Samusjkos.

Atsevišķi latgalieši ir uzmeklēti un izvaicāti Šaripovā, Zirjankā.

Pabūts Tomskas Mihailovkā, kur mūžs beidzās latgaliešu lielajam nemierniekam Francim Kempam.


Ekspedīcijās atrastie teicēji pa izlokšņu grupām

ZL

1.      Pavļina Anča (dz. Božauņika, 1919)

2.      Oļga Bajandina (dz. Stivrana, 1948)

3.      Valentīna Bobrova (dz. Ločmane, 1932)

4.      Igors Bobrovs (1966)

5.      Jeļena Bobrova (dz. Sprukule, 1938)

6.      Matrjona Brencāne (dz. Zeļča, 19202006)

7.      Valentīna Bukule (1927)

8.      Jevģenija Cukmane (dz. Zitāne, 1963)

9.      Svetlana Cukmane (dz. Locāne, 1962)

10.  Antons Cukmans (1919)

11.  Vera Čehoviča (dz. Matisone, 1921)

12.  Jurijs (Julians) Droiskis (19302008)

13.  Aleksandrs Duka (1963)

14.  Malvīna (Aļbina) Duka (dz. Dolgina, 1931)

15.  Nadežda Franca (dz. Rancāne, 1944)

16.  Anna Frolova (dz. Puka, 1951)

17.  Jevģenija Frolova (dz. Leišovņika, 19482010)

18.  Ņina Gasimova (dz. Bondareva, 1964)

19.  Marija Gendele (dz. Zitāne, 1935)

20.  Rozālija Graudāne (1930)

21.  Jevģenija Grodņa (dz. 19172013)

22.  Jūlija Grodņa (19272007)

23.  Genadijs Kaimins (1964)

24.  Monika Kazakova (dz. Bukule, 1946)

25.  Valentīna Klincova (dz. Zeļča, 1941)

26.  Zina Lastovska (dz. Grodņa, 1954)

27.  Broņislava Leišovņika (19222008)

28.  Genufa Leišovņika (dz. 19242009)

29.  Marija Leišovņika (dz. Oplucanova, 1930)

30.  Staņislavs Leišovņiks (19522008)

31.  Antons Locāns (1957)

32.  Valentīna Maksaka (Sprukule, 1948)

33.  Marija Mazure (dz. Loča, 1935)

34.  Irina Pankova (dz. Plana, 1971)

35.  Ļudmila (Ļudviga) Plana (dz. Boltija, 1944)

36.  Donats Plans (1940)

37.  Josifs Plans (1947)

38.  Ivans Plans (19512008)

39.  Marija Poddubska (dz. Grodņa, 1953)

40.  Valentīna Poddubska (1987)

41.  Jurijs Poddubskis (1962)

42.  Vladimirs Poddubskis (1992)

43.  Emīlija Puka (19192015)

44.  Vera Romanovska (dz. Loča, 1952)

45.  Antons Romanovskis (19482008)

46.  Juliss Ropša (1964)

47.  Virgīnija Ropša (Locmane, 1923)

48.  Ivans (Jānis) Rūzeņiks (1923)

49.  Marija Sarkane (dz. Ropša, 1952)

50.  Ļena Sinotova (dz. Spūģe, 1972)

51.  Valentīna Skultāne (dz. Ose, 1933)

52.  Berta Sprukule (19242009)

53.  Ļukadija Sprukule (dz. Bičinska, 1950)

54.  Aleksandrs Sprukuļs (19562009)

55.  Juliss Sprukuļs (19282008)

56.  Ivans Sprukuļs (1949)

57.  Pjotrs Sprukuļs (1946)

58.  Staņislavs Sprukuļs (19522016)

59.  Stepans Sprukuļs (1946)

60.  Vadims Sprukuļs (19782015)

61.  Broņa Spūģe (dz. Sprūdzāne, 1924)

62.  Oļga Spūģe (1950)

63.  Broņislava Steļmaha (dz. Keiša, 1930)

64.  Ivans Stručs (1961)

65.  Marija Ščerbakova (dz. Prancāne, 1945)

66.  Antoņina Šumilova (dz. Palaļejeva, 1931)

67.  Ņina Šupuļņika (dz. Serina, 1940)

68.  Virgīnija Šupuļņika (19222013)

69.  Vera Šupuļņika (dz. Sprukule, 1953)

70.  Andrejs Šupuļņiks (1937)

71.  Malvīna Teilāne (dz. Sarkane, 1928)

72.  Aneļa Teļfjakova (dz. Avlaseviča, 19162006)

73.  Virgīnija Terentjeva (dz. Zeļča, 1936)

74.  Fraņa Vigule (dz. Sprukule, 1926)

75.  Antons Viguļs (1926)

76.  Jevģenija Vilcāne (1935)

77.  Valentīna Vilcāne (dz. Sprukule, 19332008)

78.  Aleksandrs Vilcāns (1963)

79.  Josifs Vilcāns (19292022)

80.  Antons Vilcāns (1931)

81.  Ļubova Vundere (dz. Šupuļņika, 1967)

82.  Gaļina Zaiceva (dz. Cukmane, 1955)

83.  Vera Zeļča (dz. Bukule, 19302009)

84.  Aleksandrs Zeļčs (1956)

85.  Genufa Zitāne (dz. Prancāne, 1933)

86.  Aļfons Zitāns (19322013)

87.  Fjokla Zorina (dz. Ločmane, 19182009)

DL

1.      Anna Čerpinska (dz. Matusa, 1914)

2.      Aleksandrina Dubiņina (dz. Škutāne, 1932)

3.      Adeļa Dzalba (dz. Umbraško, 1931)

4.      Aneļa Dzalba (dz. Vaišļa, 1933)

5.      Valentīna Hruščova (Celitāne, 1926)

6.      Ņina Jevmenova (dz. Bombiza, 1947)

7.      Leonida (Leontina) Kisļaka (dz. Vorslova, 1925)

8.      Aleksejs (Alizs) Klovins (1933)

9.      Broņislava Kokina (dz. Būtāne, 1923)

10.  Janina Kokina (dz. Klibanova, 1925)

11.  Anna Kuzminiha (dz. Klovina, 1926)

12.  Ņina Lipšāne (dz. Dzalba, 1942)

13.  Ivans Lipšāns (1936)

14.  Ņina Ļudina (dz. Guda, 1936)

15.  Genadijs Matusāns (1964)

16.  Leonids Matusāns (1964)

17.  Pjotrs Matusāns (1952)

18.  Staņislavs Matusāns (1954)

19.  Staņislavs Matusāns (1932)

20.  Varvara Mazurkeviča (dz. Vorslova, 19282006)

21.  Anna Meļdere (dz. Lune, 19232007)

22.  Juzefa Ostrovska (dz. Dzalba, 19092007)

23.  Gunefa Priguna (dz. Ungere, 1915)

24.  Vera Rudņeva (dz. Kovaļevska, 1926)

25.  Marija (Monika) Rusiņa (1925)

26.  Malvīna Seriha (dz. Guda, 1931)

27.  Anna Sirova (dz. Smane, 1946)

28.  Rozālija Soboļeva (dz. Tukiša, 1924)

29.  Vitālijs Spoģis (dz. 1942)

30.  Anna Sprinča (dz. Demidoviča, 1949)

31.  Jeļena (Anna) Sprinča (dz. Vaišļa, 1927)

32.  Anna Starnovska (dz. Klusa, 1926)

33.  Mihails Stašins (1918)

34.  Antoņina Stepoņaka (dz. Dzalba, 1924)

35.  Varvara Šemele (dz. Vaišļa, 1929)

36.  Monika Škutāne (dz. Rusiņa, 1920)

37.  Malvīna Šumejova (dz. Spogiša, 1934)

38.  Marija (Monika) Šveda (19192008)

39.  Gunefa Tjuļpanova (dz. Stašāne, 1924)

40.  Antons Tukišs (1934)

41.  Marija Viktorenko (dz. Kurtiša, 1951)

42.  Anna Vonoga (dz. Čerpinska, 1933)

43.  Malvīna Vonoga (dz. Plinta, 1928)

44.  Vera Vonoga (dz. Kurtiša, 1947)

45.  Staņislavs Vonogs (1939)

46.  Jeļena Zvīdra (19312009)

AL

 

1.      Veronika Demkoviča (dz. Kolosova 1930)

2.      Valentīna Jakušonoka (dz. Vonda, 1928)

3.      Ņina Ļivšica (dz. Moroza, 1933)

4.      Ļudmila Maksimanova (dz. Rudko, 1932)

5.      Antoņina Nohrina (dz. Tereško, 1936)

6.      Broņislava Priļepka (dz. Siliņika, 1932)

7.      Marija Simanoviča (dz. Marnauza, 1927)

8.      Antoņina Štopa (dz. Marnauza, 1931)

9.      Valentīna Teleševska (dz. Kravale, 1916)

10.  Marija Tereško (19212007)

11.  Valentīna Tereško (dz. Tiskanova, 1931)

12.  Vladimirs Tereško (1939)

CL

1.      Anna Auziņa (dz. Loča, 1926)

2.      Juliss Bobrovs (1930)

3.      Anna Budinska (dz. Eiduka, 1925)

4.      Pavļina Ciša (dz. Ribkinska, 19082007)

5.      Ļudvika Cukmana (dz. Drebejņika, 19182006)

6.      Monika Cupele (dz. Ševele, 19142008)

7.      Tamara (Domicella) Cupele (1937)

8.      Genadijs Cupeļs (1961)

9.      Vladimirs Cupeļs (1955)

10.  Antoņina Čevere (dz. Ševele, 1916)

11.  Broņislavs Čevers (1929)

12.  Aļbina Dubovska (dz. Kokare, 1930)

13.  Raisa Golovkina (dz. Surika, 1962)

14.  Marija Grabovska (dz. Surika, 19092006)

15.  Emīlija Gulbe (dz. Sauļuka, 1925)

16.  Neļa (Adeļa) Jemeļjanova (Sauļuka, 1937)

17.  Jūlija Jurikova (dz. Kotāne, 1937)

18.  Ludmila Kaņina (dz. Ozenika, 1958)

19.  Vera Kasceliša (19172005)

20.  Jeļena Kindzule (Ciša, 1932)

21.  Zinaīda Kovaļova (dz. Bojāre, 1945)

22.  Valerija Krisanova (Sauļuka, 1948)

23.  Vladimirs Kukuļs (dz. 1948)

24.  Olga Lastovska (dz. Štokna, 19382009)

25.  Malvīna Latkovska (dz. Kukule, 19242008)

26.  Dominiks Lizdiks (1923)

27.  Lidija Maņko (dz. Barkāne, 1944)

28.  Ļokade Mjasņikova (dz. Zakare, 1940)

29.  Vladimirs Noļbergs (1939)

30.  Eva Osina (dz. Škutāne, 19242008)

31.  Genadijs Osis (Oziniks) (1959)

32.  Valentins Osis (Oziniks) (1954)

33.  Marta Poddubska (dz. Moroza, 1932)

34.  Valentīna Podjuka (dz. Teilāne, 1945)

35.  Vera Potapova (dz. Latkovska, 1954)

36.  Antons Sauļuks (1939)

37.  Valerijs Sazoncovs (1949)

38.  Zoja (Juzefa) Sevrjukova (dz. Kasceliša, 1927)

39.  Marija Stafecka (dz. Drebejņika, 19242007)

40.  Anatolijs Stafeckis (1956)

41.  Vera Streļcova (dz. Ciša, 1934)

42.  Valentīna Surika (1968)

43.  Jevģenija Surikova (19252005)

44.  Anastasija Ševele (dz. Latkovska, 19182008)

45.  Aleksandrs Ševeļs (1949)

46.  Anatolijs Ševeļs (1946)

47.  Pjotrs Ševeļs (1947)

48.  Antons Ševeļs (1918)

49.  Staņislavs Ševeļs (1948)

50.  Aneļa Trusova (dz. Ugainova, 1939)

51.  Anatolijs Ugainovs (1955)

52.  Tamara Ustinova (dz. Ugainova, 1937)

53.  Tatjana Ugainova (1958)

54.  Jevģenija Vimba (Bobrova, 1932)

55.  Pavļina Visarionova (dz. Esta, 1947)

56.  Aleksejs Volonts (dz. 1938)

57.  Jeļena Voronova (dz. Čehoviča, 1935)

58.  Fjodors (Edvarts) Zaharovs (Zahars) (1931)

59.  Lidija Zajaca (dz. Ševele, 1951)

60.  Valentīna Zinovjeva (dz. Rudzusika, 1957)

CL rietumi

1.      Cecilija Baļcere (1920)

2.      Tatjana (Tekļa) Bulahova (dz. Vucāne, 1921)

3.      Marija Golubkova (dz. Skutele, 1952)

4.      Vera Skirjuha (dz. Skutele, 1914)

5.      Tekļa Sondore (dz. Vaivode, 1922)

6.      Jeļena Šalaboda (dz. Pīzele, 1955)

7.      Marija Ušacka (dz. Mičule, 1928)

8.      Anna Volodina (dz. Vucāne, 1934)

9.      Aleksejs Volonts (1938)

M

1.      Olga Boltusa (dz. Belopuka, 19162006)

2.      Valentīna Broka (dz. Belopuka, 19252008)

3.      Emīlija Dreimane (19152009)

4.      Erta Dreimane (dz. Zvirbule, 1934)

5.      Alberts Dreimanis (1934)

6.      Velta Frolko (dz. Dolgina (1937)

7.      Alma Gavrilka (dz. 1927)

8.      Ivans Gruners (1949)

9.      Alma Gulbe (dz. Seržāne, 1922)

10.  Antoņina Gulbe (1952)

11.  Aleksandrs Gulbis (1958)

12.  Emma Ivanova (dz. Nāgele, 1913)

13.  Valentīna Jemeļjaņenko (dz. Randa, 1939)

14.  Alma Jurgensone (dz. Skoļnika, 1931)

15.  Vera Korobaņko (dz. Lugusa, 1932)

16.  Jānis Lielauss (1935)

17.  Ausma Ločmane (dz. Serina, 1933)

18.  Arnolds Markus (1927)

19.  Valija Markus (dz. Rudusa, 1927)

20.  Eduards Mincāns (1930)

21.  Klaudija Muhina (dz. Gulbe, 1961)

22.  Anna Ose (Kairāne, dz. 1960)

23.  Oļga Petrova (dz. Kroma, 1936)

24.  Valentīna Rubļevska (dz. Gulbe, 1951)

25.  Staņislavs Seiķis (1946)

26.  Zenta Seržāne (Randa, dz. 19262010)

27.  Erta Sprukule (dz. Vimba, 19182007)

28.  Nadežda Šnepere (dz. Ose, 1945)

29.  Žans Šnepers (1940)

30.  Zelma Vilsone (dz. Egle, 1936)

31.  Vera Zaharova (dz. Lapira (Kvjatoviča), 1930)

32.  Erta Zeļča (dz. Duka, 1936)

 


Ekspedīcijās atrasto teicēju runātās izloksnes

Ruke1939c2

V. Rūķe. Latgales izlokšņu grupējums // Filologu biedrības raksti, XIX. Rīga, 1939. 3. ielīme.

karte

karte_3

Algaštyks / Algaštika / (2006., precizēts 2008. g. jūnijā)

Algaštika radās 19. gs. beigās Algaštikas upes lb. krastā. Atbilstoši Pārceļotāju pārvaldes iemērījumiem, uzreiz kā sādža. Presē dažkārt sastopamais sādžas paralēlais nosaukums Aglona dokumentos neparādās, vietējie iedzīvotāji tādu nepiemin, neviens nemin, arī īpaši izvaicāts.

Kā pirmais 1897. gada maijā Algaštikā reģistrēts 47 gadus vecais Ivans Vikentija dēls Vagalis ar dēliem Osipu un Ivanu, sievu Mariannu un meitu Adeli. Personvārdi slāviskoti. 2005. g. vasarā Monika Škutāne stāstīja, ka Algaštikā apmetusies aulenščina resp. bijušie Izvaltas pagasta Aulejas puses pārceļotāji, kaimiņu Kreslavkā kraslavščina. garamantās.lv patlaban ir klausāmi un anotējumos lasāmi vairāku turieniešu stāsti, vērtīgākās ir A. Dubiņinas, M. Škutānes, G. Tjuļpanovas atmiņas.

Ekspedīciju laikā Algaštikā darbojās četrklasīga skola, skolotāja Tamara Grovere.

Algaštika, iebraucot no Salbas puses
Sādžas sākums, ja iebrauc no Salbas puses


Sādžas turpinājums ar bij. Kreslavkas baznīcu (2 stāvu ēka),
vēlāko Algaštikas kultūras namu (attēla kr. pusē)

Byčki, Byčkova / Bički, Bičkova / (2006. gada 25.27. jūnijs)

 

A1 Genadijs Osis (1959); Anna Osis (dz. Kairan) (...)

A2 Zina Grodņa (dz. Lastovska) (1954)

A3 kulturys noms

A4 pamasta

A5 krīvi

A6 Stanislavs Leišaunīks (1952)

A7 baba Klava, krīvīte

A8 Mežalova, krīvīte nu Krajevuos

A9 vītejuo radeja

A10 biblioteka

A11 veterinarais punkts

A12 pamasta

A13 pamasta

A14 Vasilijs Šīrons (1955)

A15 krīvi

A16 Oļgys Lastovskys muoseica, skaita sevi par krīvīti

A17 pamasta (dzeivuojuse paralizāta latgalīte, aizvasta paceli)

A18 feļdšere Gruner, skaita sevi par krīvim

A19 bibliotekare, M. Brencan unučka

A20 pamasta

A21 ...

A22 Broņa L.

A23 Vladimirs Šupuļniks

 

B1 krīvi, nabeja sātā

B2 Jurijs Kazakovs Vasilija dāls (1966), latgalīts.

B3 pamasta

B4 pamasta

B5 medpunkts

B6 administraceja

B7 garaža

B8 saimisteibys kuorms

B9 veikals

B10 pamasta

B11 Ludmila Kanina (dz. Ozenik) Ontona meita (1958), latgalīte.

B12 Jevgenija Cukman (dz. Zitan) Aļfona meita (1963), latgalīte.

B13 Aleksandrs Bulankovs Danilys dāls (1930), krīvs.

B14 Anatolijs Stafeckis Aleksandra dāls (1956), latgalīts.

B15 pamasts veikals

B16 posts

B17 Godinčuka Tatjana i Godinčuks Nikolajs, ukraini.

B18 Logunovs Nikolajs, krīvs.

B19 Zenta Seržan (dz. Randa) Eduarda meita (1926), latvīte.

B20 Tatjana Širon (Ivana Širona sīva), krīvīte.

B21 Rozalija Gudkova (dz. Širona) Ivana meita (1950), skaita sevi par krīvīti, latvīte.

B22 pamasta

B23 Oļga Lastovska (dz. Bondare) Vladimira meita (...), latgalīte.

B24 Marija Sarkane (dz. Ropša) (1952), latgalīte.

B25 pamasta (dzeivuoja Jelena Ropša, Marijis Sarkanis muote).

B26 Jezups Vylcāns, Valentina Vylcāne, latgalīši.

B27 pamasta

B28 ... Vylcāns Jezupa dāls, latgalīts. Nabeja sātā.

B29 Alma Guļbis (dz. Seržane) Juoņa meita (1922), latvīte

B30 krīvi

B31 Gruneri, skaita sevi par krīvim ar vuocysku uzvuordu.

B32 pamasta, V. Šupuļniks tī tur lūpus.

B33 pamasta

 

C1 Ļudviga Cukman (1918), latgalīte.

C2 pamasta

C3 Ontons Romanovskis (1948), Vera Loč (1952).

C4 Aleksandrs Sprukuļs (1956), Stefans Sprukuļs (...).

C5 krīvi

C6 Viktors Vylcāns, skaita sevi par krīvu.

C7 Igors Bobrovs

C8 krīvi

C9 Oksana Lastovska.

C10 Jelena Bičkova.

C11 Žanna Loseva.

C12 krīvi

 

D1 krīvi

D2 Anna Šustova (dz. Šyrin).

D3 Loskutovi.

D4 krīvi

D5 krīvi

D6 moldavīte i čuvašs.

D7 krīvi

D8 krīvi

 

E1 boltkrīvi

E2 Vladimirs Lavrinovičs, administracejis vadeituojs.

E3a pamasta

E3b pamasta

E4 Viktors Jakovičs, Valentina Rubin.

E5 pamasta

E6 Aleksandrs Sprukuļs.

E7 krīvi

E8 saimisteibys kuorms

E9 krīvi

E10 krīvi

 

F1 vasarneica

F2 Emileja Dreimane (1915).

F3 krīvi

F4 Pavlovi, sīva dzymuse Dreimane.

F5 Pavlovi, sīva dzymuse Dreimane.

F6 pamasta

F7 pamasta

F8 Marcijana Brencan.

F9 krīvi

F10 krīvi

F11 tatars

F12 pamasta

F13 krīvi

F14 pamasta

F15 pamasta

F16 pamasta

F17 pamasta

F18 krīvi

F19 pamasta

F20 krīvi

F21 Virgine Šupuļnik.

 

G1 Antonina Maksimenko (dz. Šupuļnik).

G2 pamasta

G3 krīvi

G4 pamasta

G5 krīvi

G6 krīvi

G7 Marija Čobur (1918).

G8 Kārlis Ozols Mārtiņa dāls.

G9 krīvi

G10 Anatolijs Sprukuļs Ontona dāls.

G11 krīvi

G12 krīvi

G13 veikals

G14 tatars i krīvīte

G15 Vera Šupuļnik (dz. Sprukuļ).

G16 krīvi

G17 krīvi

G18 Ivans Šupuļnik.

G19 Pīters Bogdans.

G20 krīvi

G21 krīvi

G22 krīvi

G23 pamasta

Graznova (Krasnuo Zare) / Grjaznova (Krasnaja Zarja) / ( ) (2006. gada jūnijs)

1 tukša

3 krīvi

5 Nina Gasymova (Bondareva), latgalīte, izguojuse pi gruzina, muosa Ļuba Vunder

7 dača

9 Priedit Jevgenija Ivana m., latvīte, narunoj

11 nūdaguse

13 nav sātā

15 Valentina Broka, latvīte, beja izguojuse pi latgalīša

17 dačnīki dzeivoj

19 tukša

21 krīvi

23 krīvi

25 tukša

27 Kulturys noms

33 nav sātā

35 tukša

37 Locan Ļuba 1962. g. krīvīte, muote latgalīte, tāvs čuvašs, dzeds i baba Šupuļnik, veirs Ontons Locan

39 tukša

41 tukša

43 tukša

45 krīvi

49 tukša

51 Virgina Guļbu (dz. Sauļuks)

53 moldavi

53 krīvīte latvīte, kas nikuo nasaprūtūt (nabeja sātā)

 

2 Ontons i Jevgenija Vylcāni - latgalīši

4 nav sātā

6 Aleksandrs Vylcāns latgalīts

8 Belaruško latgalīts

10 tukša

12 tukša

14 tukša

16 tukša

18 Galina Viļcan latvīte

18 dača

20 Marta Poddubskuo latgalīte i boltkrīvs Vasja

22 tukša

24 tukša

26 medpunkts

28 tukša bejušuo škola

30 krīvi

32 krīvi

34 tukša

36 tukša

38 Ausma Ločman latvīte

40 tukša

42 Žanis Šnepers, Nadežda Šnepere (dz. Osis)

44 Valentins Osis

46 Vaļa Skultane

48 tukša

50 tukša

52 krīvi

- tukša

- krīvi

- krīvi

 

- tukša

- krīvi

- tukša

- krīvi

53 - Geņa Grodņa latgalīte

54 - Emma Ivanova latvīte

- krīvi

Boguotuo / Bogatoje / (2006. gada jūnijs)

Sčastlivuo / Sčastļivoje / (2006. gada 30. jūnijs)

A1 pamasta

A2 pamasta (dzeivuoja Bertys Sprukulis pleminīks i plemineica).

A3 pamasta

A4 Ivans Gruners Antona dāls (1949), latvīts.

A5 pamasta

A6 Geņupe Vimba Pītera meita (1932), latgalīte.

A7 medpunkts

A8 pamasta (dzeivuoja Prancanu Mone).

A9 bazneica

A10 Valentins Locans, latgalīts. Nabeja sātā.

A11 pamasta

A12 Juļuss Ropša Ivana dāls (1964), latgalīts.

A13 pamasta

A14 Berta Sprukule (1927) Stanislava meita, latgalīte.

A15 Kukuļu Toliks, latgalīts. Nabeja sātā.

 

B1 pamasta

B2 Virgina Ropša (1923), Valerijs Locmans (1957).

B3 Vaņdze Bukule (1927).

B4 Juļuss Babris (1930).

B5 Virgina Terentjeva (1937).

B6 Monika Kazakova (1946).

B7 pamasta

B8 Aļfons Zitāns (1932), Geņa Zitāne (1931).

B9 Aļfons Zitāns (1932), Geņa Zitāne (1931).

B10 Virgina Zeļča (dz. Bukule) (1930), Aleksandrs Zeļčs.

B11 pamasta

B12 pamasta

B13 pamasta

B14 pamasta

B15 krīvi

B16 Roberts Križanauskas (42 godi), lītuvīts.

B17 Irena Romanovska (1949).

Krajevuo / Krajevaja / (2006. gada 29. jūnijs)

2 krīvi

4 krīvi

6 krīvi

7 Aleksejs Volonts (1938), papeirūs latgalīts. Dzims i vuicejīs (4. kl.) Krajevajā (tāvs ar muoti nu Boguotuos). Muote Paulina Mežalova, tāvs Ontons Volonts.

8 Valentina Kvitko (1949), papeirūs latgalīte. Dzymuse Bogatojē. Muote Jelena Volonta Augusta meita, tāvs Pavels Volonts Pavela (audžutāvs) dāls. Eistais tāvs Čurbanovs. Iz Sibiri atbrauce: vacuomuote Konstantina Kvitko, vacaistāvs Augusts Kvitko.

9 Stanislavs Vagers. Tāvs ar muoti beja latgalīši.

10 Marija Ušacka (Mičule) Pītera meita.

11 Ivans Logunovs Ivana dāls (1975), vīnu godu vuicejīs Bičkovā, tod Biriļusūs. Muote Julija Logunova (Mičuļ) Pītera meita (19452005). Muotei beja 6 bārni.

× pamasta

14 Tatjana Vager (1959). Muote Anna Volonta Augusta meita, tāvs Aleksejs Volonts Ontona dāls.

Saharnuo / Saharnoje / (2006. gada 28.29. jūnijs)

Saharnoje_new

A1 škola

A2 pamasta

A3 krīvi

A4 Anna Koroļova (1959) Aļberta meita, latgalīte.

A5 krīvi

A6 pamasta

A7 Antonina Čevere, Bronislavs Čevers Ignata dāls, latgalīši.

A8 pamasta

A9 pamasta

A10 pamasta

A11 pamasta

A12 pamasta

 

B1 pamasta

B2 pamasta

B3 pamasta

B4 pamasta

B5 pamasta

B6 pamasta

B7 pamasta

B8 Ontons Ševeļs, Anastasija Ševele, jūs meita Lidija Zajaca (dz. Ševele), latgalīši.

B9 pamasta

B10 Stanislavs Ševeļs (1948) Ontona dāls, latgalīts.

B11 Andrejs Čevers (1955) Bronislava dāls, latgalīts.

B12 pamasta

B13 Aleksandrs Ševeļs (1946) Ontona dāls, latgalīts.

B14 pamasta

B15 saimisteibys kuormi

 

C1 pamasta

C2 Jurijs Čevers (1958) Bronislava dāls, latgalīts.

C3 krīvi

C4 Raisa Galovkina (dz. Surika) Vladimira meita (1962), latgalīte.

C5 krīvi, čuvaši

C6 pamasta

C7 pamasta

C8 Valerijs Sazoncovs (1949) Grigorija dāls, latgalīts pa muotei.

C9 pamasta

 

D1 krīvi

D2 pamasta

D3 krīvi

D4 Aleksandrs Ševeļs Juoņa dāls (1955), latgalīts.

D5 Viktors Koroļovs (1984), latgalīts pa saknem, Aleksandra Ševeļa pleminīks.

D6 pamasta

D7 Valentina Surika (1968) Vladimira meita, latgalīte.

D8 pamasta

D9 pamasta

D10 Maļvina Latkovska, latgalīte.

D11 pamasta

D12 Monika Cupele, Vladimirs Cupeļs, latgalīši.

D13 Genadijs Cupeļs, latgalīts.

D14 pamasta

D15 pamasta

D16 klubs, biblioteka, medpunkts


Publikācijas par ekspedīciju vietām, ļaudīm, valodu


Ačinskas apkaimes ciemi

Lidija Leikuma, Aleksejs Andronovs

[e-grāmatā tiek publicēts raksta pirmvariants, 2009. g. publikācijā šis tas izlaists; labots rakstījums īpašvārdos Okuņova, Palaļejeva, Sčastļivoje; skat. arī: http://genling.spbu.ru/Staff/Andronov/publicat_minor/SLD_ciem.pdf

Ačinskas apkaimes ciemi, kur vēl ir dzīvas latviešu folkloras tradīcijas, ietilpst Krasnojarskas novada Ačinskas, Boļšojulujas un Novobiriļusu rajonā. (Latvijas Universitātes un Sanktpēterburgas Valsts universitātes kopīgajās ekspedīcijās apzināti un pētīti arī Krasnojarskas novada Jeņisejas labā krasta latgaliešu, mazāk latviešu, ciemi, daudzus teicējus uzmeklējot viņu jaunajās dzīvesvietās pēc sādžu izputināšanas, tomēr tur latviešu folkloras tradīcijas saglabājušās sliktāk, tāpēc raksturojums pamatā tiek sniegts pēc vērojumiem Ačinskas apkaimē.) Šā apvidus latviešu resp. latgaliešu ciemi sākuši veidoties 20. gs. sākumā, pamatā no Balvu un Alūksnes, arī Rēzeknes puses, mazāk citu vietu, pārceļotājiem brīvas zemes meklējumos. Latgalieši (izceļotāji no bijušās Vitebskas guberņas daļas) un latvieši (izceļotāji no Vidzemes Malienas) vispirms apmetās Izceļotāju pārvaldes ierādītajos iecirkņos viensētās. Turpmāka sazināšanās ritēja gandrīz tikai ar tuvākajiem kaimiņiem, kā dēļ nenotika ieceļotāju saplūšana, izlokšņu jaukšanās. Līdz ar kolektīvo saimniecību dibināšanu 30. gados apvidū izveidojās vairāki mononacionāli ciemi, kur pamatā dzīvoja latgalieši: Podtajožnoje (Okuņova), Bogatoje, Sčastļivoje, Ņikitina (Mikitine), Krajevaja; latgalieši un latvieši: Grjaznova (Krasnaja Zarja), Gaismas Stars; galvenokārt latvieši: Ladoga, Oluga, Graņičnoje, Kandats; citur latgalieši un latvieši dzīvoja kopā ar krieviem, baltkrieviem un poļiem: Čemurda, Maļinovka (Gorevoje), Saharnoje; Antipina, Karaļisova, Kuzina, Razuvajeva, Vilova, Mitjkina, Žuravļova, Laruškina (Larine), Nagornova; Talovka, Zatalovka, Čeremšanka. Daudzu minēto ciemu mūsdienās vairs nav, to bijušie iedzīvotāji ir pārcēlušies uz lielākiem centriem Bičkiem (Bičkovu), Boļšojuluju, Ačinsku, Krasnojarsku, pilsētās asimilējoties straujāk.

Lauku vidē latviskās tradīcijas un ierašas neizzuda, tika svinētas Lieldienas, Vasarsvētki (Troica), Jāņi, Ziemsvētki, saglabājās ticība buršanai, pūšļotājiem, tautas dziedniecībai. Aizgājējus izvadīja ar dievvārdiem, ko joprojām atceras un lietā liek Bogatojes Puku Emilija (1919), jaundzimušos kristīja tam īpaši sagatavoti cilvēki. Daudzās mājās kā liels dārgums tiek glabātas vecās, no Latvijas vestās katoļu lūgšanu grāmatas (dažas ir atgriezušās un tagad apskatāmas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā). Līdz ar baznīcas uzcelšanu par katoļu centru kļuva Podtajožnoje (Okuņova), kurp brauca pat no 6080 km attāluma. Šeit un arī Olugā, Ņikitinā, Saharnojē, Maļinovkā darbojās latviešu resp. latgaliešu skolas, kas Okuņovā izauga līdz septiņgadīgajai. Sādžinieki daudzviet abonēja latgaliešu avīzi Taisneiba, bija tās korespondenti, iesaistījās un gaidīja ciemos no Ačinskas Latgaliešu ceļojošo kolhoznieku teātri. Šķiet, tieši tolaik latgalieši ir apguvuši populāro tautasdziesmu Div laiviņas peļd pa jiuru. Dzied arī Siermgaļvis vecīts, savukārt latvieši latgaliski dzied Eima, eima, muosiņas un citas. 1926. gada Vissavienības tautskaitē tiek nostiprināts Latvijas ieceļotāju šķīrums divās tautībās: izceļotāji no Kurzemes un Vidzemes latvieši, no Latgales latgalieši. Sibīrijā kaimiņattiecības starp vieniem un otriem (tāpat kā starp latviešiem un cittautiešiem) veidojas ļoti veselīgas. Sākotnēji dažādu ticību pārstāvji tiek bedīti katrs savos kapos (Dvinkā, Saharnojē, Krajevajā) vai vismaz katrs savā kapu pusē (luterāņi un pareizticīgie šķirti no katoļiem Grjaznovā), vēlāk šāds šķīrums kļūst mazsvarīgs, rodas aizvien vairāk jaukto laulību. Tādas tās skaitās arī tad, ja ģimenē viens ir latvietis, otrs latgalietis, resp., viens pareizticīgais vai luterānis, bet otrs katolis... Bez materiālās kultūras liecībām lūgšanu grāmatām, atsevišķiem kulta priekšmetiem (svētbildēm, krustiem), 1893. gadā izdotās Bībeles (glabājas Bičkos), dažām skolas un daiļliteratūras grāmatām pētījamā apvidū fiksējamas vēl citas garīgās vērtības. Izcili ir daudzu rokdarbnieču mājas izstrādājumi adījumi, tamborējumi, izšuvumi, tāpēc 2007. gada ziemā, 2. Latgaliešu valodas un kultūras ziemas skolas noslēgumā, Ačinskas muzejā tika sarīkota plaša latgaliešu rokdarbu izstāde.

Daudzviet Ačinskas apkaimē mūsu tautieši joprojām runā dažādas augšzemnieku dialekta latgaliskās izloksnes, jaunākie informanti ir 15 gadus vecais Vladimirs Poddubskis ar māsu Valentinu (kam ieraksta laikā bija 18 gadi) no Krasnajas Zarjas (Grjaznovas). Teicēju atmiņā samērā labi saglabājušās senās tautasdziesmas pilnā apjomā vai vismaz fragmentos. Repertuāra dažādība nav pārāk liela, tipiskākās ekspedīciju laikā iegūtās klasiskās tautasdziesmas un ziņģes ietvertas diskā. Visbagātākais latvisko dziesmu pūrs ir Sčastļivojes Sprukuļu Bertei (dz. 1924. g. Bogatojē, mirusi 2009. g.) un Bičku Gulbu Almai (dz. Seržāne 1922. g. Olugā). Skanīga balss joprojām ir Antoņinai Šumilovai (dz. Palaļejeva, 1931. g. Mitjkinā), kurai reizēm piedzied māsasmeitas Valentina Randa un Anna Ručinska. Senču mantojumu nav aizmirsusi arī Vera Šupuļņika (dz. Sprukule, 1953. g. Bogatojē). Dabas dotumiem bagātīgi apveltīts ir Ačinskā dzīvojošais dziesmu mīļotājs Sprukuļu Juoņs (dz. 1949. g. Bogatojē). Vairāki vīrieši (un arī Valentina Podjuka, dz. Teilāne 1945. g. Ņikitinā) Ačinskā un tās apkārtnes ciemos vēl spēlē ermoņikas, bajānu vai akordeonu, bet repertuārs pamatā ir krievisks. No vecā latgaliskā materiāla saglabājušās sarīkojumu deju melodijas, kā krakovjaks, padespaņs, polkas, valši. Ekspedīciju dalībniekiem ir laimējies ierakstīt pēdējo latgaliešu kāzu muzikantu Planu Juoni (19512008) ermoņiku spēlmani kopš bērna kājas. Viņš bija jaunākais cītarkokles meistarīgās spēlētājas un uzskaņotājas (štimmētājas), latgalisko tradīciju zinātājas un uzturētājas Bogatojē un apkaimē Planu Broņas dēls. Savukārt pati Planu Broņislava (19191992) nāk no muzikāli apdāvinātās Romanovsku dzimtas, kuras pārstāvis Jezups Romanovskis bija 30. gadu Latgaliešu kolhoznieku teātra galvenais instrumentālists un Taisneibas korespondents, vēlāk represēts. Atliek piebilst, ka Planu Broņas ceiters (cītarkokle) 2009. gada ziemā ir atceļojis uz Latviju un ir apskatāms LU Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultātē. To izgatavojis viņas tēvs Ontons Romanovskis (18651940), bet spēlēt šo instrumentu mācējuši visi pieci Ontona un Veras bērni. Visi spēlējošie Romanovski un Plani, tāpat kā pārējie sastaptie Sibīrijas lauku muzikanti, ir autodidakti. Dzimtas tradīciju vienīgais turpinātājs tagad ir bajānists Planu Jezups (dz. 1947. g.).

IMG_3486

Par Jeņisejas labā krasta latgaliešu ciemu spēlētāju prasmēm mūsdienās liecina vairs tikai atmiņu stāsti un fotogrāfijas.

Ačinskas un Boļšojulujas apkaimē, tāpat kā citur Krievijā un Sibīrijā, rosīga kultūras dzīve ritēja līdz 1937.38. gada represijām. Tās, šķiet, visasāk tika vērstas pret lielākajiem nacionālās kultūras centriem, vietām, kur bija katoļu baznīcas un jau pat septiņgadīgās latgaliešu skolas, kā Boļšojulujas rajona Okuņovā vai Krasnoturanskas rajona Kreslavkā. (Līdzīgi kā abu minēto, kā pārliecinājāmies ekspedīcijās, nav vairs arī Krivošejinas rajona Maličevkas Tomskas apgabalā, Usvjatu rajona Novoadamovas Pleskavas apgabalā Krievijas Eiropas daļā; Kemerovas apgabala Tjažinas rajona Borokovkā vairs nav neviena latgaliski runājoša iedzīvotāja.)

Tjuhtetas ciema un rajona, tāpat Bogotolas un tai tuvāko ciemu tautieši, kas ir kādreizējo dienvidlatgaliešu pēcteči, visbiežāk stāsta par garīgajām dziesmām un lūgšanām. Tomēr arī šeit netrūkst citādu senču kultūras liecinieku cimdu rakstu un izšuvumu, stāstu par alus darītājiem, muciniekiem, meitu zīlēšanu Jāņu naktī un Ziemsvētkos, dzīvi ir paši senie amati. Dvinkas latviešu kapos atrodams nogāzies masīvs lapegles krusts ar latgalisku uzrakstu: JONS JEZUPA TEILAN. RADEJAS 1870. MJRA 1910. G. 2. MA. Bogatojes un Okuņovas latgaliešu kapos aizgājēju mieru sargā ne tikai krusti, bet arī noņemami koka krucifiksi (Dīva mūka). Tie tika nesti uz mirušā mājām, lai bēru dienā kopā ar viņu atgrieztos kapsētā.


Pie Sibīrijas latgaliešiem
Lidija Leikuma

[teksts gatavots Lauku Avīzei; publicēts vēlāk un saīsināti, ar virsrakstu Latgalieši no Bagātās un Laimīgās Latvijas Avīze, 2006. g. 4. marts, 25. lpp.]

Nupat aizvadītā 2005. gada vasara ļāvusi pagūt uz vairākiem vērtīgiem filoloģiskiem pasākumiem, bet spilgtumā nepārspējama aizvien vēl liekas Latvijas un Sanktpēterburgas universitāšu jūlija etnolingvistiskā ekspedīcija Krasnojarskas novadā Krievijā, kur turpinām apzināt 19.20. gs. mijas latviešu izceļotāju pēctečus. Tā kā ne pie viena no mūsu uzmeklētajiem Sibīrijas tautiešiem neviens pētnieks no Latvijas līdz mums nebija bijis, var droši sacīt, ka iegūtā informācija ir unikāla. Plašākai Latvijas sabiedrībai no Krasnojarskas apgabala kas vairāk zināms par turienes Lejas Bulānu (dibināta 1858. gadā), tomēr šai novadā ir vēl simtiem citu latviešu brīvās zemes meklējumos pārceļojušo tautiešu atvašu.

Gluži kā iepriekš uz Sibīriju devāmies četratā: 2004. gada jūlijā arī LU jaunās valodnieces Olita Rause un Gunta Nešpore, tāpat Sanktpēterburgas studente Anna Gaļcova, 2004. gada jūlijā arī valodnieces Gunta Nešpore un Eta Nikolajeva, tāpat Sanktpēterburgas Valsts universitātes Baltistikas specializācijas vadītājs Aleksejs Andronovs. Abās ekspedīcijās pamatā meklējām latgaliešus, jo par viņiem zināms vismazāk, kaut ar prieku uzklausījām arī citus tautiešus. Sākotnējais mērķis pēc iespējas apzināt Krasnojarskas novada latviešus, atrasto teicēju stāstījumus ierakstot audio kasetēs, nu ir pāraudzis gribēšanā dziļāk iepazīt viņus pašus, tieksmē izzināt turieniešu kultūrvēsturi: valodu pētīt atrauti no cilvēka nav iespējams. Kaut paši informanti atzīst: obruseli mi tut esam pārkrievojušies, daļa viņu runā tik skaidrā volūdā, ka pat Latvijas apstākļos dialektologs to uzskatītu par veiksmi.

Pagājušajā vasarā gandrīz kā pirmatklājēji varējām justies simtgadīgajās latgaliešu sādžās Grjaznovā, Bičkos, Bogatojē, Sčastļivojē, Algaštikā, šovasar Saharnojē, Bogotolā, Tjuhtetā, bet kopumā latviešus, pārsvarā latgaliešus, esam atraduši un viņu stāstījumus ierakstījuši šādās dažāda tipa apdzīvotajās vietās: Ačinskā, Nagornovā, Grjaznovā, Bičkos, Bogatojē, Sčastļivojē, Krasnojarskā, Kullogā, Algaštikā (2004. gadā), Ačinskā, Sosnovijborā, Baženovkā, Boļšojulujā, Karabanovkā, Saharnojē, Maļinovkā, Tarutinā, Novočernorečenskā, Bogotolā, Tjuhtetā, Krasnojarskā, Večerņicās, Nikoļskā, Krasnoturanskā, Ustjabakanā (2005. gadā). Vairākiem minējumiem par atrasto teicēju izcelšanās vietām Latvijā apstiprinājums uziets arhīvu materiālos, jo šai ekspedīcijā kaut cik izdevās pastrādāt Novosibirskas, Ačinskas, Krasnojarskas, Krasnoturanskas un Minusinskas arhīvos. Vērtīgs ieskats situācijas apjaušanai, turpinājuma plānošanai. Autentisku turienes latviešu liecību fiksēšanai (kas turklāt sniegtas dzimtajā valodā) tik tiešām ir pēdējais laiks!

Mūsu palīgi

Otrā vasarā darbs veicās vēl raitāk, jo novada ģeogrāfija bija jau zināma un arī paši turieniešiem vairs nebijām sveši. Tarutinā tikām atpazīti vēl pirms priekšā stādīšanās: tāsdienas vietējā avīze Pričulimskij vestņik bija pasteigusies pa priekšu, vēstot par latgaliešu desanta (latgaļskij desant) ierašanos... Pēc latgaliešiem esam taujājuši gan viņu vēsturiskajās dzīvesvietās, gan sādžās un ciemos, kur konkrētus cilvēkus ieteica ačinskieši Ačinskas Pedagoģiskās koledžas mācībspēki, Ačinskas Romas katoļu draudzes mācītāji un baznīcēni, citi vietējie ļaudis. Šādi atrastas vērtīgas informantes Tekļa Zorina (dzimusi Ločmane), Vera Čehoviča (Matisone), Jūlija Grodņa, uzietas abas mūsu vecākās Sibīrijas teicējas Paulina Ciša (Ribkinska) un Ņina Grabovska (Surika), pa sovam lieliski runājošais Vitālijs Spoģis u. c. (Sievietēm meitas uzvārdu minam tāpēc, ka citādi viņas būtu grūti atpazīstamas kā mūsu tautietes.) Esam tikušies pat ar vienu Ačinskas Pedagoģiskā tehnikuma Latgaliešu nodaļas absolventi (tādu droši vien vairs nav daudz) bijušo latgaliešu valodas skolotāju Aneļu Teļfjakovu (Avlaseviču). Saprotams, dabā ne viss tik ērti un ātri pieejams, kā uz papīra uzrakstāms. Tā aizvadītajā vasarā netikām līdz baznīcēnu daudzinātajai Dzalbu Adeļai Dvinkā: pievīla šķietami labais zemesceļš, kurš izrādījās neizbraucams pēc negaras, bet stipras lietusgāzes. Pateicoties vedējiem un ekspedīcijas pastiprinājumam vietējās koledžas audzēkņiem Sašam un Timuram, no grāvja gan izkļuvām, bet bezcerīgajai šļūkāšanai pa melnajiem māliem metām mieru. Augsne tur ir īpatnēja mālaina melnzeme, kas lietus laikā ķep pie kājām un riteņiem, lietum beidzoties, pēc pāris stundām atkal ir ērti izbrienama un izbraucama.

Atraduma un tikšanās prieks patiešām atsver daudzas ceļojuma neērtības un nepietiekamo materiālo nodrošinājumu, kaut gluži tukšā, protams, nebijām: abās ekspedīcijās ar ceļanaudu ir palīdzējušas mūsu universitātes un Latvijas Kultūrkapitāla fonds. Par atbalstu 2005. gada ekspedīcijā esam pateicīgi arī Novosibirskas valodniekam Aleksandram Aņikinam, Ačinskas Pedagoģiskās koledžas direktorei Irinai Barahovičai, muzeja vadītājai Marijai Potapovai, tāpat neskaitāmiem atsaucīgajiem tautiešiem. Ekspedīcijā dzima teiciens atradīsim latgaliešus, būsim paēduši. Un bijām arī, jo šai ziņā viss bija kā Latgalē: cilvēks no ceļa jāpabaro! Jau otru jūliju teicējus uzmeklēt mums ir palīdzējis Genadijs Rancāns Ačinskā, izmitinājusi Aleksandrina Dubiņina (Škutāne) Krasnojarskā un pērnvasar arī Ļubova Ņikuļina (Stašāne) Krasnoturanskā, par to mīļajiem ‑āniem silts, latgalisks PAĻDIS.

Īpašie atradumi

Aizvadītajā vasarā bija Saharnojes latgalieši un 1908. gadā (!) Troickā dzimusī teicēja Paulina Ciša (2004. gadā Sčastļivojes tautieši, Bičku Virgina Šupuļnika un Bogatojes Emīlija Puka). Nu tad ko vairāk par beidzamajiem!

Kilometrus simt uz ziemeļiem no Ačinskas izvietojusies 1919. gadā dibinātā latgaliešu sādža Saharnoje, uz kurieni pārcēlušies sākotnējie čemurdieši un troickieši. Saharnoje atrodas nomaļus no citām latgaliešu apmetnēm vai kādām lielākām apdzīvotām vietām. Bogotola, Tjuhteta, Veršinka, kas bijušas kaimiņos, jau ir iznīkušas. 1979. gadā beigusi pastāvēt arī tuvākā latgaliešu sādža Maļinovka. Latgaliešu dzīvesvietas, kas aiz mežiem (Bogatoje, Sčastļivoje, Bički, Krajevā), saharniešiem vairāk zināmas vārda pēc, pa kādam sādžiniekam savu reizi ir saprecējušies vai sakāvušies, toties saharniešus, šķiet, pazinuši kaimiņi tuvu un tālu: viņiem maize bijusi pat kara gados...

Paguvām intervēt visus ieteiktos Saharnojes teicējus un vēl vairāk: Moniku Cupeli ar dēliem Vladimiru un Genadiju, Anastasiju un Ontonu Ševeļus, Antoņinu un Broņislavu Čeverus, Jevģeniju Suriku, Maļvinu Latkovsku krāšņa dzimtās valodas runātāju buķete, un gandrīz visi savā starpā radi! Vai tā būtu kāda īpaša iedzimtība, kas liek pārmantot uzticību senču valodai paaudzēs, kad tik daudzi Krievijā latvietībai jau zuduši: no sādžiniekiem ne ar ko neatšķīrās ciemoties atbraukušās Ļukades Mjasņikovas (Zakares) runa, kaut viņa dzīvo Ačinskā kopš 17 gadu vecuma un, tāpat kā māsas, izgājusi pie krieva. Vilties nelika arī ačinskietis Dominiks Lizdiks, kurš sādžā dzīvojis bērnībā. Varbūt saharniešos ir izdzīvojis kāds sevišķs dricāniešu gēns viņu latgaliskā aktivitāte un mātes valodas mīlestība Latvijā ir vispārpazīstama. Saharnojes latgalieši savulaik ieceļojuši no Dricāniem to apstiprina gan viņu runa, gan uzvārdi. O. Ševeļs atcerās pat to, ka viņa tēvs Sibīrijā ieradies 1907. gadā no Dricānu pagasta Lizdikiem. Ontona māsas ir iepriekš pieminētās Monika un Antoņina, bet enerģiskā Ļukade ir mirušās vecākās māsas meita. Stiprā dzimtā stipri ļaudis. Stipri ļaudis stipra dzimta.

Arī Paulina Ciša, kura tagad dzīvo pie meitas Helēnas Kindzules Novočernorečenskā, nepārprotami ir pārmantojusi kādu Latgales vidienes izloksni. Viņa vairs nav stipra fiziski, bet viņas atmiņa ir apbrīnojama stāstītājas ikdienišķos vēstījumus par dzīvi Troickā, Maļinovkā, Zatalovkā klausījāmies līdz pēdējam elektrovilcienam. Palāda vacuo, kā viņa nopūzdamās un savu iedomāto nevajadzīgumu apzinādamās (jo nespēj vairs strādāt) palaikam sevi nodēvē, izrādījās retas profesijas pārstāve saņēmusi veselus 20 unuceņus un visus dzīvus! Ja būtu aicinājuši viņu, nevis ilgi meklējuši ārsti, varbūt dzīvajos būtu vēl viens mazs sibīrēns...

Teicējas atmiņā (lasīt viņa vairs nevar) ir iespiedusies vai visa katoļu dziesmu grāmata, vajadzēja tikai ieminēties, kuru no tām gribam dzirdēt. Jezupa dzīsmi, Lobū reitu, Kas grib svātai Marijai dīnēt, vēl dažas Paulina paspēja izdziedāt, un pirmie ieraksta eksperti Rīgas latgaliešu biedrības Trešō zvaigzne dziedātājas klausījās un dziedāja līdzi lielā aizkustinājumā skanot kā vecmāmiņai!

Pārsteidza lielais saglabāto katoļu lūgšanu un dziesmu grāmatu skaits, ko izceļotāju senči savulaik bija ņēmuši līdzi uz nezināmo svešumu. Mūsdienās daļa šādu grāmatu īpašnieku, neredzēdami tradīcijas pārmantotājus, lūdz tās ielikt ceļam uz mūžamāju... Lielu baznīcas grāmatu kolekciju sakrājis V. Spoģis Bogotolā, tās mirušo piederīgie sanesuši gan latgaliešu, gan poļu, gan krievu valodā, viena bija arī lietuviski. Gunefa Demidko (Streļca) uzdāvināja divas baznīcas grāmatas, mantotas no mātes Katras un vecātēva Klimana, vešanai atpakaļ uz Latviju no kurienes nākušas, turp tām jāatgriežas! Bibliogrāfiski šādi izdevumi pārāk vērtīgi nav (spriežot pēc lielā iespiedumkļūdu skaita, liela (varbūt pat lielākā!) daļa varētu būt drukas aizlieguma laika kontrabandas ievedumi), toties neaprakstāma ir to garīgā vērtība. Nolietoto eksemplāru spožums ekspedīcijas dalībnieku acīs auga ar katru jaunu stāstu par grāmatu likteni, par sodiem, kas draudējis to slēpējiem ilgajos bezdievības gados. Diemžēl pēdējie, kas šo mantojumu vēl spēj novērtēt un apgūt, ir patlabanējā piecdesmitgadnieku paaudze (īpaši aizkustināja Marijas Viktorenko (Kurtišas) attieksme pret lietām un notikumiem).

Krievijas latvieši un latgalieši

Latvijas ieceļotāju oficiāls dalījums latviešos un latgaliešos sācies līdz ar 1926. gada Viskrievijas tautskaiti: pēc Vissavienības komunistiskās partijas komiteju rīkojuma Vidzemes un Kurzemes guberņas latviešu izceļotājus statistikas pārvaldes reģistrēja kā latviešus, Vitebskas guberņas kā latgaliešus. Tādējādi Krievija ir vienīgā vieta pasaulē, kur mūsu tautieši dokumentos (dzimšanas un karaklausības apliecībās, agrākajās pasēs, dažādos sarakstos) atzīmēti kā divas nācijas!

Ar latviešiem viss tā kā būtu skaidrs, bet ieraksta latgalietis dēļ mūsējiem gājis visādi (visvienkāršāk, šķiet, bija tiem, kuri jau no dzimtenes bija atbraukuši kā poļi). Dažs baidījies (sevišķi pēc 1937.38. gada represijām) vai kaunējies, tāpēc reģistrējies citā tautībā, dažs pūlējies īpaši, lai šāds ieraksts dokumentos parādītos. Pensionētā Bogatojes skolotāja Emīlija Puka pirms gadiem divdesmit ieraksta dēļ iedzinusi sprukās kādu Ačinskas puses tautas skaitītāju, kurš liedzies viņu reģistrēt kā latgalieti. Pieprasījusi izziņu no pašas Maskavas un saņēmusi atbildi, ka tādas nācijas gan neesot, tomēr latgaļci skaitītājiem ir jārespektē kā atsevišķa etniska grupa... Mums stāstīti gadījumi, kad par ierakstu latgaļec brīnījušies dažāda ranga ierēdņi Krievijā un Latvijā, stāstīts par Latvijas tautiešu atšķirīgo reakciju, kad šāds Sibīrijas latgalietis ar sovu volūdu parādījies arī Rīgā. Nu Krievijā šīs neērtības vairs nebūs, jo kopš 2002. gada viņu jaunajās pasēs ailītes tautība nav vispār...

Krasnojarskas pusē mazāk, bet Ačinskas apkaimē dalījums latviešos un latgaliešos ir visai strikts kurš ir latgalietis, kurš latvietis, teicēji precizē nejautāti. Pirms kara Grjaznovā pat kapi bijuši šķirti ar baļķēnu žogu: vienā pusē bedīti latgalieši, otrā latvieši. Nekāda antagonisma starp abām pusēm neesot, tomēr no visiem iztaujātajiem teicējiem esam sastapuši tikai vienu latvieti, kurai vīrs bijis latgalietis (jaunākajai no abām patiesi gaišajām Belopuku māsām Grjaznovā).

Stingri bijuši pašu latgaliešu nerakstītie likumi: vecāki lieguši jauniešiem precēties ar nekatoļiem, to atbalstījusi baznīca, tāpēc ne viens vien baltkrievu puisis, retāk meita, dabūjis pāriet katoļu ticībā. Saista tas, ka, dzīvodami kaimiņos latgaliešiem, cittautieši ātri apguvuši viņu runu, jauktajās ģimenēs mātes bērniem turpinājušas mācīt dzimto, ne tēva valodu, un tā bijis vismaz līdz pirmajiem pēckara gadiem (Saharnojē Agejevi, Sazoncovi, Visarionovi latgaliski runājuši vēl nesenā pagātnē, ar vienu Sazoncovu nedaudz parunājām arī mēs saprata un atbildēja).

No īstajiem latviešiem esam uzklausījuši Valentīnu Jemeļjaņenko (dzim. Randu) no Olugas, māsas Olgu Boltusu un Valentīnu Broku (dzim. Belopukas) no Graņičnās, Staņislavu Seiki un Genufiju Žeļezinu (Zellāni) no Ladogas. Viņu tīrāka latvietība, protams, ir nosacīta, jo Ladogā, Olugā, Kandatā, Graņičnajā, daļēji Grjaznovā bija ieceļojuši galvenokārt malēnieši, kuru runa tuva ziemeļlatgaliešu izloksnēm. Tā kā kaimiņu sādžās Bogatojē, Sčastļivojē, Podtajožnajā, Okuņovā, Ņikitinā, Mitjkinā pārsvarā bija nometināti Balvu un Viļakas apkaimes ieceļotāji, šejieniešu runa ir savstarpēji sajaukusies. Īstie latvieši savu valodu tāpēc sauc par nesmuku, latgalieši smukuma vērtējumā parasti iekļauj nožēlu par krievu vārdu birumu. Un tomēr, tomēr: Tai lādeigi na duše, kai parunuosi pa latuskam... tā Tekļa Šetca (dzim. Kotāne).

Šogad vairs tik ļoti nepārsteidza, ka Krasnojarskas apgabalā mūsu tautiešu (gan latviešu, gan latgaliešu) papilnam (Krasnojarskā, kā izrādījās, jau gadiem darbojas turienes latviešu biedrība Dzintars, tās desmit cilvēku delegācija piedalījās 5. pasaules latviešu biedrību konferencē Rīgā šāgada jūnijā). Nebeidz toties saviļņot pats dzimtās mēles (vārdu valoda sibīrieši nelieto) pārmantošanas un saglabāšanas fakts, priecē iegūtie valodas materiāli, iespēja identificēt izloksnes. Lielākā mūsu informantu daļa trešās vai ceturtās paaudzes latvieši Latvijā nekad nav bijusi un tēvu zemi pazīst (ja pazīst) pēc nostāstiem, bet joprojām runā kā viņu senči. Dzimtās valodas noturēšana izdzīvotajos varmācības apstākļos ir etnolingvistisks fenomens, kas pelnījis ne vien mūsu valsts, bet pasaules ievērību! Latvijā diemžēl uz šo atzinumu esam vēl ceļā (ja vispār līdz tam nonāksim: runa taču ir par Austrumiem...). Izskatās, ka valdības līmenī ne Krievijas latvieši kādu interesē, ne latgalieši. Tas nozīmē, ka piektās latviski resp. latgaliski runājošo paaudzes tur vairs nebūs piecdesmitgadnieku un sešdesmitgadnieku mazbērni sazinās krieviski arī tad, ja otra puse ģimenē ir baltkrievs, polis, vācietis, ukrainis, čuvašs, tatārs, denacionalizācija straujiem soļiem gājusi uz priekšu. Līdz ar veco dzīvesvietu izputēšanu valoda zūd vēl straujāk.

Vai Jeļena Ptica?

Ar visiem izdzīvotā laika un Austrumu varas spiedogiem Sibīrijas latvieši ir pelnījuši gan cilvēcisku atzīšanu, gan Latvijas valsts uzmanību, bet viņu valoda nopietnu zinātnisku izpēti. Savukārt pētniekiem mūsu tautiešu dokumentēšanas sakarā jārēķinās ar vairākām savādībām. Piemēram, ar to, ka Sibīrijas latviešu uzvārdi piedzīvojuši dažādas pārveides jau sākuma sarakstos. Tā Balvu pagasta Pārkunu sādžas saimnieks Osips Pētera dēls Bolts, kas svešumā devies kopā ar sievu Pranusi, izceļotāju sarakstos, ko skatījām Ačinskā, reģistrēts kā Bolts (Belka). Domājams, nav šaubu, kāds uzvārds viņiem ir turpmāk. No citiem Boltajiem iznākuši Boltusi. Krāslavas puses Platači Sibīrijā sastopami kā Platoči un Platiči, Stašāni pārtapuši par Stašiniem, Lipšāni par Lipšiniem. Zvīdra ir Zvidrins, Mičuļs Mičulišs, Mežals Mežalovs utt., nerunājot par neprecizitātēm, kādu papilnam tepat Latvijā, kad personvārdos pavirši rakstītas diakritiskās zīmes (garumzīmes, jumtiņi, komatiņi virs un zem burtiem). Kas ir kas, top skaidrs ne uzreiz.

Netrūkst pārpratumu arī ar cilvēku vārdiem. Latgaliešiem tie tāpat jau ir atšķirīgi no pārējiem latviešiem, jo Latgalē konsekventāk un daudz ilgāk nekā citur Latvijā lietoti klasiskie kristāmvārdi no grieķu, latīņu, senslāvu valodas. Sibīrijā, tāpat kā dzimtenē, bērniem likti tradicionāli, zināmā mērā arhaiski vārdi Aleksandrina, Adeļa, Donata, Dominiks. Nereti personas reģistrētas ar kādu īsinājumu: Razale, Vincuse, Moņa, Sidars, Taduļs. Īsinājumus papildina sarunvalodas formas, personvārdu slāviskie varianti (Genovefa parādās gan kā Geņufa, gan Gunefa, gan vienkārši Geņa vai, krieviski, Žeņa, Kazimera vietā ir Kuzma u. tml., bet to, ka Boriss ir tas pats latgaliešu Bronuss resp. pilnā vārdā Broņislavs, pat dzimts latgalietis neattop uzreiz). Ačinskieši gardi smej par gadus 60 vecu notikumu, saistītu ar Vilovas Putnu Geļu. Kāds zēns, ielāgojis, ka latgaliešu vārdi tiek tulkoti (Donata vietā biežāk Daņila, Seimaņa vietā Semjons, Helena jeb Geļa krieviski ir Jeļena jeb Ļena utt. vesels mehānisms), skolā jautājis, vai Putna Jeļena pareizi esot jāraksta kā Ptica Jeļena? (Ptica ir putns krievu valodā.) Ja jau groza, tad groza!...

Jāpiezīmē, ka krievu tautas tradīcija cilvēkus uzrunāt un reģistrēt arī ar tēvavārdu pētniekam ļoti noder personu identifikācijā.

Ačinskieši un krāslavieši

Ačinskas apkaimes viensētās (hutoros), vēlāk sādžās (dzeraunēs), kā iepriekš teikts, nometināti galvenokārt Balvu un Alūksnes puses ieceļotāji. Bez Ladogas, Olugas, Podtajožnojes, Okuņovas, ko teicēji piemin visbiežāk, mūsu tautieši dzīvojuši arī Kandatā, Razuvajevā (jaukti ar baltkrieviem), Poperečnajā, Vilovā (jaukti ar poļiem), Mitjkinā, Kuzinā (jaukti ar krieviem), Ņikitinā, Karaļisovā, Laruškinā, tikai nevienas šīs sādžas vairs nav. Nav Biriļusu Maļinovkas, Čemurdas, nav Zatalovkas. Atsevišķs stāsts būtu par Bogotolas puses Varšavku, Kudrinku, Čenstohovku, kuru arī vairs nav. Krajevā palēnām iznīkst, Troickā latgalieši mūsdienās nedzīvojot. Ir Nagornova, bet tajā latvieši dzimtajā mēlē vairs nerunā (2004. gada vasarā Nadežda Franca bija vienīgā, kas kaut cik vēl spēja izteikties latgaliski). Nav Gaismas Stara Čulimas upes ielokā, kur 1929. gadā cerīgu dzīvi sāka pirmās latgaliešu komūnas izmēģinātāji.

Pagājušajā vasarā, izdzirdēti pirmoreiz, smīdināja tik padomiski daudzsološie Ačinskas puses latgaliešu sādžu nosaukumi Bogatoje, Sčastļivoje... Kolhozu laikos laimes jēdziens acīmredzot precizēts, Sčastļivojes sādžu pārdēvējot par Vesjoluju Gorku (Jautrais pakalns). Tagad tā sauc galveno ielu, bet sādža atkal ir Laimīgā. Skaistināts arī netālās Grjaznovas (no krievu grjazj dubļi, netīrumi) nosaukums jau labu laiku tā ir Krasnaja Zarja Sarkanā ausma. Kopnoskaņu saldina Saharnoje, dažas latgaliešu ģimenes dzīvojušas Udačnojē, un tas viss turpat tuvumā (Sibīrijā kilometri 3060, pat visi 200300, neskaitās tālu). Nu vai nav vilinošs apvidus pēc zemes un patstāvīgas saimniekošanas izslāpušam zemniekam?

Minētie skaistvārdi nav nekādi sovetismi, kā vedas domāt, tos pārceļotāju iecirkņiem (učastkiem) piešķīra cara laika zemes mērītāji, kas Ačinskas pusē trāpījušies devīgi. Savukārt Bičkus gandrīz visi mūsu teicēji sauca par Bičkovu, kas sākotnēji šķita kārtējais slavizētais īpašvārds (kā Logina vietā Loginovs, Surika vietā Surikovs u. tml.). Tomēr Ačinskas arhīvā uzgājām, ka minētais zemes iecirknis nosaukts mērnieka Bičkova uzvārdā, tātad latvieši lieto toponīma sākotnējo formu. Izskatās, ka učastku veidošanas laikā mērniekiem bijusi liela teikšana, jo arī Varšavkai un Čenstohovkai poliskos nosaukumus izvēlējies zemes iemērītājs, pēc tautības polis, kaut abas pamatā bijušas latgaliešu sādžas, etniskā ziņā pat viendabīgākas nekā kaimiņu Dvinka, kur latgalieši dzīvoja jaukti ar baltkrieviem.

Krasnojarskas novada Jeņisejas labā krasta vairākās sādžās tika nometināti tagadējā Krāslavas rajona izceļotāji. Viņi tur ieradās nedaudz agrāk par iepriekš aprakstītajiem alūksniešiem un balveniešiem, un viņiem paredzēto apmešanās iecirkņu plāni bija gatavi jau 1896.97. gadā (ačinskiešiem ap 1902.1903. gadu). Tomēr masveidā zemnieku grupas te sāka parādīties pašās 19. gs. beigās. Arī šeit (gluži kā Ačinskas puses Kandats, Laruškina, Čemurda, Talovka) vairāki učastki tika nosaukti pēc ūdenstecēm, un bijušie aulieši, krāslavieši, dagdānieši jauno dzīvi sāka pie tāspuses upēm Tjuļgas, Salbas, Algaštika, Džezlika. Dažus ierādītos iecirkņus ieceļotāji no Dienvidlatgales drīz vien pārdēvēja: Tjuļgu par Kreslavku, Abadžuļu (tā tikai dokumentos, latgalieši saka: Abadzjuļa) par Maļinovku, Algaštiku par Aglonu (Aglonas vārds uz palikšanu neiedzīvojās, mūsdienās lasāms tikai dokumentos). Pēc pamatiecirkņu piepildīšanas cara ierēdņi bija saplānojuši un iemērījuši dabā t. s. rezerves učastkus, tāpēc daļa kādreizējo Krāslavas puses izceļotāju ir paguvusi padzīvot Džezlikā un citur. Novosjolovas rajona Vitebkā un Berjozovkā (kilometrus 25 uz ziemeļiem no šejieniešu centra Kreslavkas) apmetās bijušie izvaltieši, grāverieši, andzeļmuizieši, bukmuizieši, kas etniski nebija viendabīgi jau dzimtenē.

No visām Kreslavkas apkaimes latgaliešu sādžām līdz mūsu dienām izdzīvojis vienīgi Algaštiks. Tajā ir četrklasīgā skola (drīz var nebūt, jo 2005. gada pavasarī bija vairs tikai seši skolēni), klubs, par ko pārvērsta no Kreslavkas pārvestā divstāvu koka baznīca (tāpēc vecākās paaudzes ļaudis tajā kāju nesperot). 2004. gada jūlijā vienīgā, kas Algaštikā brīvi runāja latgaliski, bija Gunefa Tjuļpanova (Stašāne). Citi Dzalbi, Meļderi, Boluži, Umbraškas, Voronko atcerējās pa kādam vārdam, kas saistīti ar ēšanu (maize, pīns u. tml.). Vērtīgi, neapšaubāmi, bija vecākās paaudzes atmiņu stāstījumi krieviski, ko šovasar iederīgi papildināja Krasnoturanskā dzīvojošie Josifs Misins (patiesībā Jezups Misjūns) un Jeļena Zvīdra.

Vairākus bijušos krāslaviešus (pa daļai arī kā Algaštika un Maļinovkas ļaudis, jo visu triju kaimiņu sādžu dzīve ritēja cieši blakus un lielā saistībā) Krasnojarskā un tās apkaimē izdevās atrast, pateicoties Aleksandrinai Dubiņinai (ar viņu pērn sapazīstināja Krasnojarskas latviešu biedrības vadītāja Ausma Vancāne). Aleksandrina runā latgaliski, jūtas lepna, ka ir latviete, un viņa nav vienīgā dzimtā, kam šī sajūta svarīga, tomēr no visiem viņu radiem latgaliešu runa vistīrāk un kuplāk skan Monikai Škutānei (Rusiņai). Škutānu byut daudz bejs, ka vysi dzjadzis dzeivi, tā Aleksandrina, diemžēl no karalauka pārnākt nebija lemts ne viņas tēvam, ne trim tēvabrāļiem...

Krasnij latgaļec un Taigas prācavnīks...

Iztaujātie turienieši par labākajiem gadiem dēvē t. s. Brežņeva laiku. Tad cilvēki bija jau attapušies no visām pirmskara šausmām un kara laika grūtumiem, dzima bērni un ļaudis nedzēra tik stipri. Kolektīvā saimniekošana beidzot bija kļuvusi ienesīga. Kas nebija varējis noturēties, bija izputējis jau agrāk, kaut katras sādžas liktenis ir individuāls. Kreslavkas latgalieši, piemēram, sāka izbraukt ap 30. gadu vidu un darīja to anormālās nodokļu politikas dēļ. Naktīs bēguši prom veselām dzimtām, pamezdami visu, ko nevar ielikt ratos: vietējā vadība kolhozniekiem nekādu pārvietošanās brīvību nav ļāvusi. Kreslavkas pārbēdzēju kolhozu Krasnij latgaļec Borlokā ar labiem panākumiem vadījis Stepeņš, sādžā palikušos pakalpīgi dzenājis Breidakovs, līdz pašu paņēmuši uz neatgriešanos 1937. gadā... Traģikomisku kuriozu pilns bijis pēckara laiku priekšnieka Azarova vadības laiks. Viņš staigājis ar ieroci, sādžiniekus izdzinis bez žēlastības, sievietēm licis brūvēt kandžu no kolhoza miltiem, dzēris bez mēra un piedzēries ālējies, bet, tā kā dzirdījis arī rajona vadību, skaitījies sekmīgs saimniekotājs. Katrā nelaimē tomēr sava laime: Juoņs Pliučs žūpam izzadzis zīmogu un gatavojis sādžiniekiem izbraukšanas atļaujas, tā daudzi tikuši laukā no ieilgušā murga ātrāk. (Tiesības saņemt pases un pārvietoties pēc saviem ieskatiem Krievijas kolhoznieki ieguva tikai t. s. Hruščova laikā, t. i., 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, tad daudzi atgriezušies Latvijā.)

Sibīriešu atmiņas par pārdzīvojumiem veidojamo kolhozu sakarā pagājušā gadsimta 20.30. gados saskan ar Latvijā noklausītajiem stāstījumiem dialektoloģijas prakšu laikā, vien atšķiras laiks: kolektīvu masveida bums pāri Latvijai sāka velties 1949. gadā, paātrinājumu uzņemot pēc marta deportācijām, Sibīrijā tas viss sākās gadus divdesmit agrāk. Atšķiras arī kopsaimniecību nosaukumi Krasnojarskas novadā vārddevībās padevīgāk sekots trauksmainā 1917. gada tradīcijām. Pēc arhīvu materiāliem, 1935. gadā Ņikitinā, Saharnojē un Kreslavkā pastāv Krasnij latgaļec (Sarkanais latgalietis), Dvinkā Krasnij partizan taigi (Taigas sarkanais partizāns), bet Kudrinkas kolhoza nosaukumu Krasnij nacmen pat neiespējami tulkot. (Termins nacmen plaši lietots tālaika statistikas pārskatos, kur iedzīvotāji dalīti divās grupās: russkije un nacmeni resp. visu Krievijā dzīvojošo mazākumtautību jeb nekrievu kopums.) Sarakstā pie Dvinkas minēts vēl otrs kolhozs Bodrij partizan (Možais partizāns), Troickā bija Trud bedņaka (Trūcīgā darbs), Čenstohovkā Latgaļec. Ir kolhozi ar revolūcijas un kara varoņu vārdiem, ir ciparu nosaukumi kārtējo partijas saietu un svētku godam, nepretenciozi ir pavisam nedaudzi. Vienīgā kopsaimniecība, kas reģistrēta ar latgalisku vārdu, ir Vilovas Apšu kolns, ar latvisku Gaismas stars, un abi visur lietoti netulkojot (patīkama atšķirība, salīdzinot ar personvārdiem). Par simpātisku varētu saukt (gan jau partijiski domāto) Kreslavkas kaimiņu Maļinovkas kolektīvās saimniecības nosaukumu Tružeņik taigi jeb, kā lasāms Sibīrijas latgaliešu presē, Taigas prācavnīks (Taigas darbarūķis).

Intensīvajā kolhozu dibināšanas laikā tradicionālo darba tikumu, godīgumu Sibīrijas latgalieši, jādomā, vēl nebija zaudējuši, kaut ticības nākotnei viņos varēja arī vairs nebūt: tik ļoti gribētajā un beidzot iegūtajā zemē darbs nenesa svētību. Visus, kas bija kaut cik iedzīvojušies, ap 1929.31. gadu ieskaitīja kulaku kārtā un viņu iedzīvi varmācīgi izpostīja. 1937.38. gada represijās simtiem vīriešu un zināms skaits sieviešu tika nogalināti bez tiesas un taisnības kā vragi naroda (tautas ienaidnieki, saukti arī par fašistiem). No vienas pašas Kreslavkas kādā tādā nestundā paņemti 42 vīrieši, un neviens no viņiem nav atgriezies. No Okuņovas ciema padomes vien aizvesti 40, un arī neviens nav pārnācis. Vairākkārt dzirdētais pieņēmums, ka Staļins iznīcināja vairāk cilvēku nekā krita karā, acīmredzot nav bez pamata. Tomēr apbrīnojamā kārtā reti kurš Sibīrijas latvietis notikušajā apsūdz kādu konkrētu nodevēju, ziņu pienesēju bijuši tādi laiki... Aizmirsti pakalpiņu vārdi, protams, nav.

Paradoksāli, bet 30. gadu beigu nāves pļauja Krievijā vispirms skāra tieši kolektivizācijas veicinātājus, padomju varas pārliecinātus aizstāvjus. Arī Sibīrijas latgaliešu vidē papriekšu iznīcināja aktīvākos kultūras darbiniekus: Taisneibas galveno redaktoru Aleksandru Eisuli un viņa vietnieku Dominiku Loginu, Ačinskas Pedagoģiskā tehnikuma direktoru Albertu Ļustiku, latgaliešu valodas un literatūras, glītrakstīšanas skolotāju Pēteri Groveru, vēstures skolotāju Antonu Sondoru, daudzus, daudzus lauku skolotājus.

Audzināšana padomiskā bezdomu patriotismā, šķiet, bijusi raksturīga vai visām tālaika Sibīrijas skolām, kaut pareizu ideoloģisko nostādņu veidošana kolhozu kontekstā mūsdienās drīzāk uztverama kā humors. Dažas rindas no klasē mācītā atcerējās latviete Genufija Žeļezina: Ielejās, kad migla rodas, darniki (no krievu udarņik trieciennieks) no darba iet... Bijusī Podtajožnojes latgaliešu pamatskolas audzēkne latgaliete Virgina Šupuļnika prot dzejolīti, iemācītu aptuveni 12 gadu vecumā (normētā latgaliešu valoda šeit nedaudz jaukta ar izloksni; teksts citēts pēc ieraksta):

Pīters agri reitā ceļās,
Mīga sova nažāloj
Suop jam sirds par lobu dzeivi,
Lobu, stypru kolektivu.
Uotri aunās, uotri valkās,
Uotri izkapts dryvā šnuoc:
Pīters grīž nu vysas sirds
Boltu, zaļu uobuliņu.
Suop jam sirds par lobu dzeivi,
Lobu, stypru kolektivu.

(Rokraksts pazīstams, jo 50.60. gadu padomju Latvijā uznākušajai vajadzībai atdarinātas pat tautasdziesmas: Vēl saulīte aiz mežiem Zelta rasu birdināja; Pļavā čakli kolchoznieki Jau izkaptis vicināja varam lasīt, piemēram, 1950. gada izlasē Latviešu padomju folklora, kam redaktors Jānis Niedre.)

Par nevienkāršām psiholoģiskām peripetijām Sibīrijas laukos vēstī plašākai sabiedrībai pagaidām maz pazīstamie latgaliešu literāti vairāki tādi Krievijā radās īsā laikā pēc partijas un valdības aicinājuma. Nacionālajā bibliotēkā Sanktpēterburgā izdevās uziet Izidora Kūkoja un Ontona Zača oriģināldarbu krājumu Uz pōrzvola (1937), kurā, kaut sarkanās krāsas pārpārēm, netrūkst veiksmīgu dabas un sadzīves aprakstu. Jaunajiem apstākļiem (resp. kolhozu vilnim) raugot piemēroties iespējami ātri, gribot negribot iznāca pārcenšanās. Kad jaundibinātajā kolektīvā (stāsts Kolektivo voga) sievas vienojušās par apzīmējumu siebrineica, kūmeņa, māršeņa nomaiņu ar laika garam vairāk atbilstošo bīdrine, vietā rodas jaunas rūpes kā lai tagad padod dievpalīgu tīrumā strādājošajiem, ja jau Dieva neesot. Petroneļa attop pirmā, teikšot: Traktor, paleidz!...

Ko tālāk?

Teicēju atmiņu ieraksti, bloknotos palikušie iespējamo informantu vārdi, aizsākumi arhīvos, sadarbība ar Sanktpēterburgas Valsts universitāti un Ačinskas Pedagoģisko koledžu vedina domāt par turpinājumu. Tam ir jēga (cilvēka atmiņa, par laimi, sniedzas pāri vienam mūžam) gan lingvistiska, gan vispārcilvēciska. Latvijas ieceļotāju likteņi Sibīrijā ir līdzīgi citu Krievijas mazākumtautību dzīves gājumiem, un tās ir sāpīgas daudzu tautu vēstures lappuses. Likteņgrāmatu šķirstīt vai nešķirstīt ir mūsu tiesa, bet apjausmai, ka tādi paši mūsējie kā Rietumos ir arī Austrumos dzīvojošie tautieši, vajadzētu nonākt līdz katram. Gan tad nāktu padoms, kā sibīriešiem var palīdzēt vislabāk.

Lai mūsu uzietos stipros ļaudis izdodas satikt vēl daudziem un lai sekmējas citu meklējumi sibīrieši ir pazīšanas vērti! Gan tie, kas runā dzimtajā mēlē, gan arī tie, kas latviski resp. latgaliski vairs nerunā.

Latgaliešu valodas un kultūras ziemas skola Ačinskā

Teiksit jā, protams, padomus dot ir viegli, bet ko tad paši?! Savas nākamās ieceres piepildīt dodamies jau šonedēļ no 20. janvāra līdz 5. februārim Latvijas Universitāte un Sanktpēterburgas Valsts universitāte sadarbībā ar Ačinskas Pedagoģisko koledžu un Krasnojarskas latviešu kultūras biedrību Dzintars organizē lekciju, semināru un pārrunu ciklu, kā arī praktiskās latgaliešu valodas kursu Sibīrijas tautiešiem. Nodarbību norisē tiks ietverti abu iepriekšējo vasaras ekspedīciju rezultāti. Dodamies ne ekskursijā, bet strādāt un esam labas gribas pārpilni.

2007. gada vasarā...

Vilinošajā Manas pasaulē

Pa zūdošajām latviešu vietām Sibīrijā šovasar devāmies jau sestoreiz, turklāt sākdami ar netradicionāliem ceļiem. Pēc Krasnojarskas dzintariešu ziņām, kas atbilda arī lasītajam, latviešiem vajadzēja būt Manas apkaimes ciemos. Uz šo upi acis esam metuši kopš pirmās ekspedīcijas 2004. gada vasarā, kad pirmoreiz to ieraudzījām pa vilciena logu. Plostu brauciens sākas Lielajā Ungutā (Boļšojungutā, ja vadāmies pēc īpašvārdu atveides nosacījumiem), tautiešu meklējumi nākamajā sādžā Žeržulā. Tomēr, kā tas nereti ir gadījies, ziņu devēji latviešus bija sajaukuši ar leišiem (Važgis, Jasiūnas). Arī ar Zarāni (vietējo izrunā Zarjan) Mariju, latgalieša sievu, varējām aprunāties vien leitiski, pat dažu dziesmu izvilinot. Neaizmirstama toties bija tikšanās ar izsūtīto rīdzinieci Margaritu Fetleri, kura, atšķirībā no māsām, kas atgriezušās dzimtenē, izvēlējās dzīvi Sibīrijā, un tas bērnu dēļ. Margaritas dēli (visi trīs ģeologi) latviski nesaprot, kaut pati Margarita gan runā, gan lasa, gan raksta augstākais vērtējums mūsu pērnvasar izstrādātajā sociolingvistiskās aptaujas skalā. Urmanā sādžā, līdz kurai ved garš līkloču ceļš, šķietami atgriežoties vietā, pa kuru nupat peldēts, vērtīgākā informante ir igauniete Eļma Lodi, no kuras vienā rāvienā iegūstam daudz jaunu ziņu par apkārtnes baltiešiem. Beretē spilgtākie iespaidi palikuši nevis par teicējiem, bet vietējiem kapiem, kuros leiši savējo piemiņai uzstādījuši divmetrīgus (vai pat garākus) lapegles krustus. Čia ilsiasi, čia palaidotas, kam seko tuvākas ziņas par aizgājēju. Līdz pat uzrakstam Lietuvis iš Lietuvos... Ar šo meklējumus Manas krastos šovasar beidzam, jo Jāņos esam solījušies būt Bogatojē.

Jāņi Bogatojē

Bogatoje ir tipiska Sibīrijas latgaliešu sādža, kam turklāt laimējies arī ar kaimiņiem. Latgalieši dzīvoja netālajā Sčastļivojē, Karaļisovā, Podtajožnajā, Okuņovā, Ņikitinā, jaukti ar citiem Bičkos, Grjaznovā, Vilovā, Razuvajevā, Antipinā. Visās minētajās vietās pamatā bija apmetušies izceļotāji no Ziemeļlatgales, galvenokārt tā sauktās Stolipina agrārās reformas gaitā. Kā stāstīja Bogatojes dvēsele skolotāja ar 36 gadu darba stāžu Puku Emīlija, ieceļošana šeit notikusi laikā no 1905. līdz 1912. gadam. Sabraukušajiem zemniekiem attiecīgā učastkā iedalīts prāvs zemes gabals, saņemtas cara valdības subsīdijas zirga un govs iegādei, vīrieši kādu laiku bija brīvi no karadienesta. Daļa atbraucēju tomēr atgriezās dzimtenē, bet palicēji palēnām iekārtojās uz dzīvi. Zemes jau te netrūka un materiālu būvniecībai arī ne, vien apkaime bija zema un purvaina (Čulimas tuvums), kas nozīmēja odu, sīku, niknu mušiņu, sauktu par moškām, un dunduru pārpilnību. Toties šeit nebija rāpuļu, un arī ērces tolaik vēl nebija indīgas.

Vēl pēckara gados Bogatojē bija 47 zemnieku saimniecības, no tām palikušas četras. Katrā mīt pa vienai sieviņai, tikai Puku Emīlija (dz. 1919. gadā) dzīvo kopā ar meitu Annu, ko sādžinieces sauc ziemeļlatgaliski Anne. Savstarpējās saziņas valoda šīm sievām ir ģimenē runātā izloksne, kas nedaudz atšķirīga ir tikai skolotājai. Jūsmojam par Genufas Leišovņikas (dz. 1924. gadā) dzīvo runu un labo atmiņu. Bogatojes skolai viņa dzīvo vistuvāk, tomēr šeit nav gājusi, jo skola radusies pēc kara. Abi ar brāli lāpājuši tāvam pakalie uz Ņikitinu, kur mācījušies latgaliski. Genufa lepna rāda, kā viņa parakstās latgaliski.

Sādžā turas vēl daudzas ēkas. Jāņudienas mielasta galds klāts tukšajā Frankas sētā, ugunskuram vietu izraudzīta pie Sprukuļu Jāņa vecāku 1908. gadā celtās mājas. Tā ir vecākā Bogatojes oriģinālā būve, kas saglabājusies no atbraucēju laikiem. Tās saimnieks pribaltiem laipni piedāvā savu īpašumu ne tikai vienai naktij. Ir jau arī bezgala romantiski kādu laiku padzīvot kopā ar bezdelīgām, kas mājas iekšienē brīvi šaudās šurp turp. Māja plaša, griestu nav, grīda un jumts turas. Pat lielā krievu krāsns vēl lietošanas kārtībā. Vien tie knišļu mākoņi...

Izšķiroties par Jāņu svinēšanu Bogatojē, gribējās apliecināt cieņu pēdējām palicējām, kuras ir ne tikai izdzīvojušas, bet arī saglabājušas latviskās ierašas un tradīcijas. Sirmgalves izrāda savus jaunu dienu rokdarbus, senču vestās lūgšanu grāmatas. Skolotājas mājās notiek dievkalpojumi, viņa zina katoļu tradīcijas, ir galvenā izvadītāja. Emīlija Puka ir saglabājusi 1935. gadā Prometeja izdoto Robinsona Kruzo tulkojumu latgaliski skolas dāvanu par labu mācīšanos...

Pirmo balva par neaizmirstamajiem Jāņiem saņemam no rīta abas mūsu večiņas ar spieķiem rokās atčāpo cauri visai sādžai, lai tikai mēs neaizietu neatvadījušies...

Sādžās, kuru vairs nav...

Aizbraukušiem tik tālu ceļu, gribas redzēt, dzirdēt iespējami daudz. Raugām apjaust situāciju dabā arī tais vietās, par kurām ir tikai teicēju stāstījumi. Tā jau labu laiku ir gribējies nokļūt Okuņovā (Okinavā, Okuņevā, Okuņkos kā kurā avotā). Pirmskara gados šī sādža bija svarīgs vietējās dzīves centrs ar savu katoļu baznīcu (retums tai apkaimē), ar septiņgadīgo skolu (Sibīrijā, pirms sākās represijas pret mazākumtautībām, latgaliešiem tādu bija piecas, sestā Usvjatu rajona Novoadamovā), vēlāk ciema padomi. Tagad no tā visa aizaugošs lauks ar elektrības stabu paliekām, sakņupušām mājām (dažu no tām izmanto ciedru riekstu lasītāji vasaras beigās), grūstošām citām ēkām. Un kapi, kuros par mūžīgu sargu ticis latgalietis Genadijs Zitāns (traģiski gājis bojā savā dzimšanas dienā 1990. gadā). Tolaik viņa vecākiem vēl bija cerība, ka sādža noturēsies, bet nu arī viņi ir pārbraukuši uz Sčastļivoji...

Vairākās bijušajās mājvietās skaisti zied irbenāji Sibīrijas košumkrūms. Ziedošu zaru klēpi pārvedam simpātiskajai Virginai Šupuļņikai (dz. 1922. g.), kuras dēls Jānis ir mūsu galvenais pavadonis šai neparastajā piemiņas gājienā. Vēl arī Marija Ščerbakova jeb Baradušku Marīte, kura atgriežas pie mums Jāņu dienas pēcpusdienā. Kas gan to varot pieļaut mēs vieni bridīšot pāri nezin kādiem bebru aizsprostiem, bet viņa, kas Okuņovā izaugusi, mierīgi baudīs Ačinskas ērtības?! Brīvprātīgo palīdzi pieņemam labprāt. Beigās kopā sanāk ne tikai izbrist patālo ceļa gabalu, bet arī izmirkt līdz ādai, jo uznākušais lietus nepāriet. Tomēr izstaigājam visu bijušo sādžu un arī kapsētā pakavējamies. Pie savām bērnības mājām Marīte raud aizgūtnēm pa šejieni staigājusi mammiņa, te spēlējies brālītis Kazmerīts, visas vietiņas esot dzīvas. Atceļā no kapiem saplūktos pļavziedus saliek ceļa galā un tēva sētā otrreiz vairs neiegriežas. Viņām ir plānots šurp atgriezties kopā ar Oļu un Juļu un pieminēt visus, kas te dzīvojuši, bet tas notikšot sausākā laikā...

Gaišāk ir divās citās neesošajās sādžās Čenstohovkā un Bukmuižā: turienieši uz lielākām apdzīvotām vietām pārcēlušies jau 70. gadu sākumā, pārvezdami arī ēkas. Kad neredz grūstošās ēkas un sādžu bijušajās vietās kaupres dzen leknu zaļumu, ainava neliekas drūma. Mūsu pārceļotāji, iespējams, domātu citādi, jo atmatas aizaug vietās, kas kādreiz sūri grūti atkarotas mežam...

Abas sādžas bija izvietojušās skaistos garenos uzkalnos, abām garām tek upes (Čenstohovkai Kuzminka, Bukmuižai Albatatka) ūdensteces esamība bija ļoti svarīga, iemērot apdzīvojamos gabalus gaidāmajiem pārceļotājiem no Eiropas puses. Kuzminku pārejam pa nedrošu tiltu, no otra šķietami iespaidīgāka, jo augstāks, upē rēgojas tilta balsti un daži šķērsbaļķi. Tas viss esot no lapegles, tāpēc tik ilgi turoties, tilta paliekas vēl no vecā trakta. Tādus lielus braucamos ceļus ar grāvjiem abās pusēs iepriekšējo gadsimtu mijā būvēja pārceļotāju vajadzībai un ar atbraucēju spēkiem. Ceļā uz Čenstohovku to visu rāda un stāsta mūsu aktīvie pavadoņi no Dvinkas Pjotrs Romanovskis un Staņislavs Vonogs. Taisni tā Vonogs, nevis Vanags, jo, tautiešu senčiem izbraucot uz Sibīriju, nekāda Latgales personvārdu vai vietu nosaukumu latviskošana vēl nebija sākusies. Sardzē pār izzudušo sādžu stāv divi slaidi ciedri. 90. gadu sākumā daži uzņēmīgi ļaudis Čenstohovku raudzīja atdzīvināt, vairākām mājām tika uzmūrēti pamati, kas tagad atkal ieaug nezālēs. Pirms galīgās izbraukšanas čenstohovieši kapos uzstādīja jaunu centrālo lapegles krustu lai vismaz tas stāv sādžinieku piemiņai! Un stāv arī...

Bukmuižā nokļūstam ar Sibīrijā vēl nemēģinātu transporta līdzekli zirga pajūgā. Latgalietes Annas vīrs nemaz negrib klausīties, ka to garo gabalu (mūsuprāt, gan nekas ārkārtējs kilometri seši turp un tikpat atpakaļ) iesim kājām piekusīšot taču! Lielākai drošībai ratos tiek ielikts cirvis (visos jūtamas nelielas bailes no tikšanās ar meža saimnieku lāci, kaut sastapis to ir retais), un tā jaukā rīta stundā dodamies ceļā. Apkārtne sajūsmina, bet kapi tikpat aizauguši kā citur, uzreiz pat neatrodam. Labi, ka pavadonim vismaz aptuvena to atrašanās vieta zināma: krusti saglabājušies tikai daži tie, kas no dzelzs.

Ogļraču ciemos

Šovasar pētījamās vietas papildinājās ar divām netipiskām Latvijas ieceļotāju apmetnēm ogļraču ciemiem. Tuimu un Černogorsku teicēji savās atmiņās bija pieminējuši visbiežāk, tāpēc pēc Borokovkas un Bukmuižas dodamies uz Hakasijas Republiku. Bet par to stāsts būs citreiz.


V
iduslatgaliešu valoda Sibīrijā
Kristīne Zute

1. Viduslatgaliešu valoda Sibīrijā
1.1. Centrāllatgales izlokšņu pārstāvji Sibīrijā

Raksts veltīts tā saukto Latgales centrālo izlokšņu apgabala ieceļotāju pēcteču dzīvesveida apskatam Sibīrijā, galveno vērību veltījot īpašo apstākļu ietekmei uz valodu, valodas funkciju maiņām vietējā ciema un plašākā sabiedrībā.

Cēloņi, kāpēc latgalieši ir Sibīrijā, ir vēsturiski. Bet Sibīrijas latgaliešu spēja joprojām runāt latgaliski ir vairāk sociālu iemeslu nosacīta.

Kā piemēri tiek aplūkoti divi ciemi Saharnoje un Maļinovka, to vēsture, izmantotas ziņas par esošajiem un bijušajiem iedzīvotājiem. Šie ciemi atradās kaimiņos. Teicēji min arī Začulymku tā bija vieta, kur notika skološanās pēckara gados, un Troicku. Vairāku latgaliešu ģimeņu sākotnējā apmešanās vieta Biriļusu tuvumā ir Veršinka un Berjozovka jau iznīkušie kaimiņu ciemi. Centrāllatgalieši sastapti arī Krajevajā, Bogatojē, Sčastļivojē, Tarutinā un citur. Saharnojes un Maļinovkas vēsture aplūkota detalizētāk, jo šie ciemi jau no saviem pirmsākumiem bija zināmi kā latgaliešu ciemi, arī paši teicēji min, ka citu tautu iebraucēji lielākoties parādījušies vēlāk.

Saharnojē ļaudis dzīvo joprojām, arī 21. gadsimtā gan krievi, gan latgalieši. Saglabājies ciema vēsturiskais dalījums latgaliešu un krievu galā. Latgaliešu kopienas vecākie pārstāvji savā mūža nogalē aizvien vēl ikdienā lietoja latgaliešu valodu. Gandrīz visi latgalieši šajā ciemā ir radinieki. Tas lielā mērā ir rezultāts tradīcijai latgaliešiem pēc iespējas precēties savējo latgaliešu starpā. Teicēji atceras gadījums, kad vecāki neļāva precēt citu tautību pārstāvjus vai pat nolādēja šādu savienību. Svarīgi bija apprecēt savas ticības pārstāvi katoli. Kādas teicējas tēvocis apprecējis citas ticības pārstāvi, taču viņiem nebija bērnu, ciemā runāja, ka tāda savienība ir nolādēta. Maļinovkas ciems ir izzudis, palikuši tikai kapi. Maļinovkas bijušie iedzīvotāji konkrētus ciema iznīkšanas iemeslus nemin, vien stāsta, ka savulaik pārcēlušies gan no citiem ciemiem uz Maļinovku (no Troickas, Čemurdas), gan pēc tam pārcēlušies prom no Maļinovkas uz dažādām citām vietām Biriļusiem, Boļšojuluju, Ačinsku.

Pirmās paaudzes latgalieši dzimuši laikā no 1908. gada (Paulina Ciša, dz. Ribkinska) līdz 1934. gadam (Vera Streļcova, dz. Ciša).

Otrā paaudze iekļaujas laika posmā no 1937. gada (Tamara Ustinova, dz. Ugainova) līdz 1961. gadam (Genadijs Cupeļs).

Trešajā paaudzē aplūkoto respondentu vidū iekļaujas tikai Olga Potapova no Saharnojes Maļvinas Latkovskas mazmeita, dzimusi 1998. gadā. Viņa latgaliski nerunā, saprot atsevišķus vārdus.

1.2. Sociolingvistiskā situācija aplūkotajā sabiedrībā

Ieskatam dažas Sibīrijā sastaptas dzimtas, kurās vērojamas līdzīgas tendences valodu lietojumā ar ģimenes locekļiem.

Ševeļu dzimta no Saharnojes ciema Biriļusu rajonā.

Ontons Ševeļs, dzimis 1918. gadā, latgalietis, precējies ar Anastasiju Ševeli, dzimusi 1918. gadā, latgaliete. Savā starpā visu mūžu runājuši latgaliski. Trīs bērni. Bērni latgaliski saprot, spēj runāt, bet saziņā latgaliešu valodu tikpat kā neizmanto, vienīgi paretam sarunās ar vecākiem atsevišķos gadījumos, iespējams, stilistiskos nolūkos. Šī vidējā paaudze valodu vairs tālāk nenodod. Lidija Zajaca (dz. Ševele) izvairās lietot latgaliešu valodu saziņā ar svešiniekiem, kaut arī, kā atklājās, runā ļoti labi, lieto pat dažādus ekspresīvus izteicienus. Iespējams, tas saistīts ar valodas sociālo prestižu visu mūžu dzīvojusi sabiedrībā, kur viss notiek krieviski un kur vērtība ir tikai krievu valodai. Lidija ir mācījusies ķīmiskās rūpniecības institūtā, daudzus gadus strādājusi par skolotāju Saharnojē. Latgaliski viņa ar kaimiņiem latgaliešiem nerunā, tā ir valoda, kas saistās tikai ar pašiem tuvākajiem ģimenes locekļiem, tādēļ tai netiek piešķirta nekāda komunikatīvā funkcija sabiedrībā.

Viņu mājās notiek Svētās mises reizi mēnesī, ko vada poļu mācītāji no Ačinskas, un arī tās notiek krievu valodā, tādējādi agrāk nozīmīgā latgaliešu valodas funkcija sakrālajā jomā vairs netiek īstenota.

Čeveri. Broņislavs Čevers un Antoņina Čevere, abi latgalieši, visu mūžu savā starpā runājuši latgaliski. Viņu dēli latgaliešu valodu saprot, bet paši saziņai neizvēlas. Tālāk nenodod. Tā Broņislava vedekla Raisa Čevere labprāt būtu mācījusies latgaliešu valodu un apguvusi kultūras smalkumus, bet neviens nav ar viņu nodarbojies resp. nav viņu tam stimulējis. Andrejs Čevers, Broņislava dēls, mises neapmeklē, viņa sieva Raisa apmeklē.

Cupeļi. Monika Cupele prot tikai latgaliski, krieviski nerunā, kas rada situāciju, ka viņas ģimenes locekļiem latgaliski jārunā, ja vēlas sazināties ar radinieci. Viņas dēli latgaliski runā, kaut ar jūtamu krievu valodas ietekmi leksikā, arī vedeklai nācās mācīties latgaliešu valodu, lai ar vīramāti varētu sazināties.

Latkovski. Maļvina Latkovska runā latgaliski un krieviski. Latgaliski prot arī lasīt. Pirmā valoda mājās latgaliešu, meita Vera Potapova prot latgaliski, runā ar lielu krievu valodas ietekmi leksikā, jūtams, ka saziņa krievu valodā viņai ir daudz vienkāršāka, mazmeita Olga var pateikt atsevišķus vārdus, daļu citu teiktā saprot, bet pati latgaliski nerunā.

Ūgaiņu dzimta no Maļinovkas. Ūgaiņi (vēlāk Ugainovi) saimē nerunāja latgaliski, vecāki bija precējušies bez mīlestības, līdz ar to mājās lielākoties valdīja vēss klusums. Pavisam bija 9 bērni. Vecākā māsa Tamara Ustinova agri pārcēlās uz Ačinsku, bijusi kā satikšanās centrāle no ciemiem iebraukušiem latgaliešiem pilsētā, ir aktīva nacionāle arī mūsdienās, mudina citus neaizmirst, ka viņi ir latgalieši un katoļi.

Ivana Ūgaiņa dēls Ivans Ūgaiņs, jaunākais no Boļšojuluja latgaliešiem, latgaliski nerunā, bet izrāda interesi, ir pozitīva attieksme.

2. Saharniešu runas raksturojums

Saharnojes ciema iedzīvotāju runas analīze tiek veikta atbilstoši latviešu dialektoloģijā tradicionālās sistēmas, aplūkojot fonētiku, morfoloģiju, leksiku, kā arī pievēršot uzmanību ekstralingvistiskiem faktoriem, kas uzskatāmi par cēloni mūsdienās vērojamajai situācijai Saharnojes ciemā.

Analīzes veikšanai izmantotas intervijas ar divpadsmit latgaliski runājošiem Saharnojes ciema iedzīvotājiem, par pamatu ņemot vecāko teicēju valodas materiālu. Jaunākās paaudzes teicēju intervijas izmantotas plašāka ieskata gūšanai etnolingvistiskajā situācijā, kā arī, lai novērtētu, kādas valodas pazīmes saglabājušās un pārmantotas no latgaliski runājošajiem vecākiem.

Saharnojes ciema latgaliešu izloksne pieder augšzemnieku dialekta latgaliskajām izloksnēm. Valodas materiāls, ciema iedzīvotāju atmiņas un Ačinskas pilsētas arhīvā atrodamā informācija norāda uz precīzāku ciema iedzīvotāju priekšteču izceļošanas vietu Austrumlatgales un centrālās Latgales izlokšņu robežjoslu. Ne visi teicēji runā vienādi, viņu senču izceļošanas areāls galvenokārt ir Rēzeknes apkārtnes ziemeļu daļa. Latgales izlokšņu grupējumu kartē šis apvidus nav atsevišķi izcelts ar īpašu nosaukumu [Rūķe 1939: 134].

Valodu, kas sastopama Saharnojē, var saukt par Saharnojes izloksni, kas veidojusies no vairākām tuvām Rēzeknes rajona ziemeļu daļas izloksnēm.

2.1. Fonētika

Akcents

Akcenta vieta vairumā gadījumu atrodas uz pirmās zilbes. Otrās zilbes uzsvars ir norma vārdos ar priedēkļiem vys-, nʹi-. Piemēram: vys˙loboîkʹìsʹ, nʹi˙kùo, nʹi˙kùr. Otrās zilbes uzsvars ir atvasinājumos ar priedēkli pa-, Saharnojes izloksnē tas sastopams galvenokārt aizgūtos vārdos, piemēram, pa˙tòm pēc tam, vēlāk.

Atsevišķos emfātiskas vai afektētas runas gadījumos vārdos uzsvars no pirmās zilbes tiek pārcelts uz saknes zilbi, piemēram, vysài˙duôks, vysvysài˙duôki.

Vārdos, kas aizgūti no krievu valodas vai runā ieskanas, kad aizmirsts vai nepastāv latviskais ekvivalents, vairumā gadījumu ir saglabāts oriģinālais uzsvars, piemēram, ra˙jona, apso˙ļutna, re˙šʹil nosprieda, suôka smʹèr˙katʹ sāka tumt, pat˙hoʒʹit der. Retāk sastopami gadījumi, kad uzsvara vieta aizgūtos krievu valodas vārdos ir pārcelta uz pirmo zilbi pēc latgaliešu runas parauga, piemēram, slùžʹä̀ dienēja, sòldatʹi, karasʹinc petroleja.

Intonācijas

Saharnojes teicēju runā, līdzīgi kā citās augšzemnieku dialekta izloksnēs, sastopamas divas intonācijas krītošā un lauztā. Latviešu izlokšņu vārdnīcas prospektā atzīmēts, ka Dricānu izloksnē, kuru pārstāv daļa Saharnojes iedzīvotāju, sakritusi stieptā un krītošā intonācija [LIV 2005: 36]. Emfātiskas runas gadījumos atsevišķās vārda zilbēs var novērot arī stiepto intonāciju, kas transkribētajos tekstos ir atzīmēta ar tildi virs garās zilbes otrā komponenta. Stieptā intonācija būtu uzskatāma par izņēmumu Saharnojes teicēju runā, ne par normu. Tomēr par šādu iespēju runā jau fonētiķe A. Ābele [1927].

Atsevišķos gadījumos intonācija var šķirt vārda nozīmi, piemēram, treîsʹ (skaitļa vārds trīs) un trèisʹ (darbības vārda trīsēt tagadnes 3. personas forma).

Krītošajā intonācijā saplūdusi triju intonāciju apgabala stieptā un krītošā intonācija, savukārt lauztā intonācija atbilst triju intonāciju apgabala lauztajai intonācijai. Lauztā intonācija sastopama vairākās izskaņās, kas izskanvienādi arī teicēju runā.

Lauztā intonācija dzirdama izskaņās -eîcʹ, -eîtʹä, -nʹeîca, piemēram, kačeîcʹ, pʹìreîtʹä, bazʹnʹeîca. Breidaks [2007b: 36], atzīmē, ka lauztā intonācija sastopama arī piedēkļos -îb-, -eîb-.

Lauztā intonācija vienmēr skan lietvārdu lokatīva galotnēs: školâ, klàvâ kūtī, kapkanâ slazdā, un tāpat norādāmajos vietniekvārdos: itymâ hutarâ. Avīzē Taisniba (vēlāk Taisneiba), kas tika izdota Sibīrijā latgaliešu valodā, lokatīvs tika īpaši atzīmēts ar jumtiņu virs attiecīgā burta. Par to arī A. Breidaks: ..augšzemnieku dialekta latgaliskajās izloksnēs .. visu vārdu šķiru un visu celmu vienskaitļa un daudzskaitļa lokatīva galotnē vispārināta lauztā intonācija [Breidaks 2007b: 38].

Ar lauztu intonāciju vienmēr tiek izrunāts apstākļa vārds kʹeî, tāpat dzirdama apstākļa vārdos ar laika vai vietas nozīmi, piemēram, rʹèitâ.

Lauztā intonācija parādās darbības vārda būt tagadnes 3. pers. formā, ja tā beidzas ar -ā irâ, un nolieguma formā, ja tā beidzas ar -ā navâ.

Skaņu sistēma

Augšzemnieku dialektā sastopami tie paši patskaņi un divskaņi, kas latviešu literārajā valodā, tikai to lietošana palaikam neatbilst literārajai valodai. Augšzemnieku izloksnēs bez tam ir arī īpašas skaņas, kas nav pazīstamas latviešu literārajā valodā un lejzemnieku izloksnēs [Rudzīte 1964: 266].

Saharnojes izloksnē skaņu sistēma neatšķiras no latgaliskajām izloksnēm, ko runā Latgalē un par kurām jau ir veikti pētījumi, izloksnē sastopamās skaņas ir šādas: patskaņi: a, ā, e, ä, ǟ, i, y, ī, ȳ, o, ö, u, ū, divskaņi: ai, au, äi, äu, ei, ie, iu, yu, oi, uo, ui, līdzskaņi: b, bʹ, c, cʹ, č, čʹ, d, dʹ, ʒ, ʒʹ, ǯ, ǯʹ, f, g, gʹ, h, j, k, kʹ, l, lʹ, ł, m, mʹ, n, nʹ, p, pʹ, r, rʹ, s, sʹ, š, šʹ, t, tʹ, v, vʹ, z, zʹ, ž, žʹ.

Atsevišķu skaņu izrunas īpatnības

Atsevišķu skaņu izruna un lietojums aplūkojams detalizētāk.

izrunā kā ļoti platu ē, piemēram, mēs > mʹäsʹ, sen > sʹäņ, te > tʹä.

ǟ ir ļoti plats garš priekšējs ē, lietojumā bieži atbilst latviešu literārās valodas skaņai ē, piemēram, ʒʹierdʹä̂tʹ, vʹä̂lʹ, pusʹä̂, tomēr to izrunā citādi. Par , ǟ, to izrunu un apzīmēšanu runājis A. Breidaks [2007a: 408].

Sastopams arī o variants dažos no krievu valodas aizgūtos vārdos, kas tiek izrunāts vairāk priekšēji, piemēram, fsʹö, sʹö (abi nozīmē) viss, ʒʹörnu paraušu.

f skaņa sastopama ļoti reti, tikai aizguvumos no krievu valodas, piemēram, fsʹö.

h skaņa sastopama tikai atsevišķos teicēju lietotos no krievu valodas aizgūtos vārdos, piemēram, cʹehnʹika, shaʒʹil, hutarî. Vārds hutars tiek lietots arī vairāk asimilētā formā kutàrs. Šāda līdzskaņu mija sastopama pat viena teicēja runā. Novērota arī forma hutors.

Saharnieši nerunā vairākas skaņas, kas ir latviešu literārajā valodā. Tās ir ē, ķ, ģ. Latgalē lejzemnieku un latviešu literārās valodas ietekmē šīs skaņas sāk ieviesties.

Dažādu vārdu lietojumā mēdz būt atšķirīgs skaņu sastāvs reizēm tiek variēti patskaņi pat viena teicēja runā, piemēram, vuss un vyss. Kādā tekstā sastopams vārds Sʹibʹerʹsʹ, kaut gan vietas nosaukuma variants Sʹibʹirʹsʹ ir izplatīts plašāk.

Vārds liels ir sastopams atšķirīgā skaņu sastāvā lʹilʹisʹ zʹämʹisʹ tʹî nabʹeja, pretstatā łyły dâły citu teicēju runā, kur vērojama velāra l izruna.

Dažas specifiskas Saharnojes izloksnē konstatētas fonētikas parādības

Daļā augšzemnieku izlokšņu palatālo patskaņu priekšā adjektīvu daudzskaitļa nominatīvā, datīvā un instrumentālī, kā arī komparatīvos tais pašos locījumos sastopams vēl gaidāmais c, dz vai cʹ, dzʹ, kamēr latviešu izlokšņu vairumā (tai skaitā arī augšzemnieku izloksnēs) ir sistēmas dēļ no jauna ieviests k vai , g vai gʹ, piemēram, plʹicʹi pliki, plʹicʹìm plikiem [Rudzīte 1964: 306]. Malvīnes Latkovskas meita Vera Potapova, kaut arī slikti runā latgaliski, lietoja īpašības vārda formu plʹicʹìnʹš. M. Rudzīte šo parādību apraksta kā sistēmas parādības atgriešanos gaidāmā pārveidojuma vietā.

Aizgūtajos vārdos un brīžiem nav asimilēti pilnībā, piemēram, pathoʒʹit un pathodʹit. Cēloņi šādai parādībai ir neskaidri, kā viens no iespējamiem izskaidrojumiem varētu būt krievu valodas apguves sistēma, kas nereti sākas tieši ar lasītprasmes apguvi, iepazīšanos ar drukāto vārdu, kas rakstības ziņā var atšķirties no izrunas.

Latgaliskajām izloksnēm raksturīgais divskanis yu centrālās un Austrumlatgales izloksnēs tiek īsināts, otro komponentu reducējot, pirmo pagarinot: byûtʹ > bŷtʹ, myûsu > mŷsu. Šis pārveidojums raksturīgs arī saharniešu runai.

2. 2. Morfoloģija

Vārddarināšana

Piedēkļi substantīvu darināšanai

-in- šo piedēkli lieto dažādu augu un ogu nosaukumu veidošanai [Rudzīte 1964: 316317], piemēram, upʹinʹisʹ, rʹèibʹinʹis,ʹ zʹilʹinʹisʹ. Tāpat atvasināti dažādu priekšmetu, apģērba gabalu, ēdienu nosaukumi, piemēram, plùocʹinʹc, grʹebʹinʹc ķemme.

-neic-, -nīk- veido dažādus nosaukumus, piemēram, uôbʹelʹnʹeîca, sàimʹinʹìks.

-ait- ar šo piedēkli augšzemnieku izloksnēs mēdz darināt nosaukumus, apzīmējot vietu, kur augusi kāda kultūra [Rudzīte 1964: 321], piemēram, mʹìzàitʹä, łynàitʹä.

Piedēkļi adjektīvu darināšanai

-aid-: vysaîc visāds

-on-: sòldònc salds

Priedēkļi verbu darināšanai

Verbu darināšanai izmantoti tie paši priedēkļi, kas lietojami latviešu literārajā valodā. Latvijas augšzemnieku izloksnēs sastopami priedēkļi, kas varētu būt radušies (vai saglabājušies) slāvu un leišu valodas ietekmē, tie ir da-, pri-, pra-, roz-, pod-, pēdējie divi tiek uzskatīti par slāvismiem. Priedēkļu nozīme augšzemnieku izloksnēs var atšķirties no lejzemnieku izloksnēs sastopamo to pašu priedēkļu nozīmēm [Rudzīte 1964: 326]. Piemēram, podaûgusʹä paaugusies.

aiz- pamatnozīme attālināties, piemēram, àizgùoja, àizbràucʹä.

da- izsaka to pašu nozīmi, ko lejzemnieku izloksnēs pie-, piemēram, dalʹikʹtʹ, daʒʹèivuôtʹ.

iz- lieto ar tādu pašu nozīmi, kā lejzemnieku izloksnēs iz-, piemēram, izʹbʹä̂ktʹ, kā arī kā sinonīmu priedēklim pa-, piemēram, izdareîsʹi izdarīsi vai padarīsi.

Nolieguma veidošanai izmanto priedēkli na- uzsvērtā pozīcijā, piemēram, nalaîdʹä, naturʹìm, navàr. No sistēmas atšķiras daži teicējas Veras Potapovas lietotie verbi ar priedēkli nʹi-, piemēram, nʹisaprùtu, kas varētu būt lietots krievu valodas iespaidā .

Fiksēts priedēkļa sa- lietojums ierastā nuo- vietā atsevišķos gadījumos, piemēram, stāstot, ka sadaga pìercʹ, tiek domāts, ka pirts nodega.

Deminutīvi

Deminutīvu formas tiek veidotas galvenokārt ar piedēkļiem (izskaņām) ‑tʹäņa (gùtʹäņa), ‑änʹč (lʹeîtʹä̀nʹč), ‑enc (kraklʹencʹ), ‑eitä (upeîtʹä).

No krievu valodas aizgūtajos vārdos deminutīva forma nereti tiek veidota pēc krievu valodas parauga, piemēram, màmka mamyčka, Oļa Olʹička.

Teicēja Antona Ševeļa tekstos sastopama arī izskaņa āns, ar to apzīmējot mazu zvēriņu zʹvʹiêrā̀nc. Izskaņa āns tiek lietota salīdzinoši reti, tā galvenokārt lietota attiecībā uz dzīvniekiem zʹvʹiêrā̀nc talā̀nc, syvā̀nc.

Deminutīvu sistēma atbilst augžemnieku dialekta deminutīva formu veidošanas paraugiem, īpaši izņēmumi Saharnojes teicēju runā nav vērojami.

Pirmās deklinācijas lietvārdiem formveidotāja izskaņa ir -änʹč (lʹeîtʹänʹč) vai -enʹcʹ (kraklʹenʹcʹ). Otrās deklinācijas lietvārdiem tiek izmantota izskaņa -eits (brùolʹeîcʹ), trešās deklinācijas lietvārdi gan augšzemnieku dialektā kopumā, gan Saharnojes teicēju runā tikpat kā nav sastopami.

Ceturtās deklinācijas lietvārdiem tiek pievienota izskaņa -äņa (kùojäņa), kas ir izrunāta ar platu priekšēju e resp. , tomēr -äņ- reizēm variējas ar -enʹ-, piemēram, kùojänʹisʹ un kùojeņa, dʹìvʹäņ un dʹìvʹeņ.

Piektās deklinācijas lietvārdu pamazināmās formas veido ar -eitʹä (upʹeîtʹä). Attiecīgi sestās deklinācijas lietvārdi ar izskaņu -äņa (pʹìertʹäņa), tāpat kā ceturtās deklinācijas lietvārdi, vai ar paplašināto variantu -tʹäņa (gùtʹäņa).

Atgriezeniskās formas

Lai veidotu darbības vārdu atgriezeniskās formas, Saharnojē, tāpat kā Dricānu izloksnē, galvenokārt izmanto formantu -za-, kas atsevišķos gadījumos var būt ar nebalsīgu līdzskani, ja pirms tā piedēklis beidzas ar nebalsīgu līdzskani, kā apsa-, bet saza-, piemēram, pazavʹerîsʹ, bet apsažʹenʹä̀.

Salikteņu veidošana

Latgaliešu valodas izloksnēm raksturīga vārdkopu saglabāšanās, atšķirībā no latviešu literārās valodas, kur to vietā ir izveidojušies salikteņi. Tā tas arī saharniešu runā: bʹìzʹìsʹ pʹī̀nc, vacʹìs tàu̯s.

Tāpat izloksnē sastopamas vārdkopas, kas latviešu literārajā valodā ir aizstātas ar vienu vārdu, piemēram, Jùoņa dʹìna ir Jāņi.

Vārdšķiras

Lietvārdi

o-celmi: tàu̯s, kùks, reîts.

i̯o-celmi: tʹelʹš.

ii̯o-celmi: brùolʹsʹ, gaîlʹsʹ, nàss nazis, Pʹìtʹerʹsʹ, lùocʹsʹ.

u-celmi pilnībā pārgājuši o-celmos: lʹeîc, mac, ols, lac. Pēc senākās paradigmas tiek lietots vārdu savienojums Jezus Krystus.

Līdzskaņu celmi (rudʹinʹcʹ, akmʹìnʹcʹ) tiek deklinēti pēc ii̯o-celmu parauga.

(i̯)ā-celmi: kùoja, ʒʹeràunʹa, vʹìta, tòlka, skʹìrdys zārdi.

ē-celmi: upʹä, ʒʹeîvʹä, skrèinʹä lāde.

i-celmi: pʹìercʹ, klʹìecʹ, gùsʹ.

karasʹìnc petroleja, aizgūts no krievu valodas, pārveidots pēc latgaliešu valodas parauga. Šāds vārds dzirdēts arī Rēzeknes apkaimes izloksnēs.

Īpašības vārdi

Īpašības vārdu noteiktās galotnes datīvā veido ar formantu -ej-, kas atbilst latviešu literārās valodas formantam -aj-, piemēram, lobʹejài labajai, kàirʹejài kreisajai.

Lai izteiktu īpašības pastiprinājumu, kā viens no veidiem tiek izmantots īpašības vārda divkāršs atkārtojums, piemēram, mozʹeņu mozʹeņu ļoti mazu, smukʹi smukʹi ļoti skaisti.

Īpašības vārdu pārāko pakāpi veido ar sufiksu palīdzību. Tiek izmantots sufikss -oik-, piem., vaca - vacoîka, loba - loboîka, (kas arī adverbā: cʹîžʹi - cʹîšoîk), vai sufikss -uok-, piemēram, švakuôkʹi, vàiruôk Visbiežāk sufiksi -oik- un -uôk- tiek izrunāti ar lauztu intonāciju.

Salīdzinājumu var izteikt bez prievārda palīdzības: vacuôka manʹä vecāka par mani.

Pārākās pakāpes izteikšanai tiek izmantots vietniekvārds pats, poša, piem., poša skudnuô vissliktākā vʹìta, pošys lobùos ûgys, pacʹ vacuôkʹìsʹ.

lòuks veikls ir aizguvums no krievu valodas.

Skaitļa vārdi

Kādā teicēja runas fragmentā sastopama neierasta skaitļa vārda forma pa trʹešajam godàm bʹeja, kas pēc konteksta nozīmē trīs gadus bija.Pamata skaitļa vārdus, apmēram līdz desmit, vairums teicēju lieto latgaliski, piem., vîna, dʹìu, treîsʹ utt., savukārt saliktus skaitļa vārdus, skaitļa vārdu savienojumus veido ar krievu valodas piejaukumu, piem., dvaccacʹ divdesmit, v ʒʹevʹecʹ˙naccatòm ga˙du deviņpadsmitajā gadā.

Pamata skaitļa vārdi:

vîna, dʹìu, treîsʹ, čʹetrʹi, dvaccacʹ. Lai norādītu aptuvenu daudzumu, tiek lietoti divi numerāļi blakus, piemēram, treîsʹ četrʹi trīs četri, vai tiek mainīta vārdu secība, piemēram, dʹìnys treîsʹ, sàimʹisʹ četrys, stuņdʹis pa dʹivʹejisʹ apmēram pa divām stundām.

Kārtas skaitļa vārdi: pyrmʹìsʹ, ùtrʹìsʹ, trešʹìsʹ, pʹìktʹejâ tiek lietoti ar galotni -īs un papalšinātājformantu -ej-, kas atbilst lietojumam attiecīgā Latgales apvidū.

Vietniekvārdi

Saharnieši lieto tādus pašus vietniekvārdus un to formas kā centrālajā un Austrumlatgalē: itī (itūs), kurim, tī, itaidā. Neparastāki ir keids, keida, ko lieto noteiktā un šaurākā areālā.

pi maņa personu vietniekvārda ģenitīva forma ir ar nozīmi man.

Personu vietniekvārdi: asʹ, tu, jis, jèi, mʹäsʹ, jiûs, jì, jùos; akuzatīvs: manʹi, tʹävʹi.

Piederības vietniekvārdi: muns, tovs, sovs, myûsu (datīvs: myûsʹim), jiûsu.

Norādāmie vietniekvārdi: tys, tʹeî, tʹì, tùos (lokatīvs: tymâ) u. c.; arī pronominālie adverbi tʹä, itʹä.

Noteikto vietniekvārdu pats, poša lieto īpašības vārdu vispārākās pakāpes izteikšanai (sk. pie īpašības vārdiem).

Noliedzamie vietniekvārdi ir ar negāciju ni-: nʹi˙kas, nʹi˙vʹînc.

Verbi

Atematiskie verbi: bŷtʹ (< byûtʹ), îtʹ, dûtʹ, ä̂sʹtʹ. Saharniešu runā atematiskajam verbam ît saglabāta vienskaitļa 1. personas galotne -mu: èimu (sal. [Rudzīte 1964: 359]).

Dažās augšzemnieku izloksnēs verba būt tagadnes trešās personas formu lieto ar paplašinājumu: irâda, iraîda, Saharnojē parasti saka irâ vai ìr, retāk jir.

o-celmi. Saharnojes izloksnē dzirdami specifiskas nozīmes darbības vārdi, piemēram, acavʹedʹä gùsʹ govij atskrēja teliņš, kāda teicēja runā šis darbības vārds tika attiecināts arī uz cūkām. bʹâktʹ, vʹäsʹtʹ.

o-celmi ar n infiksu izskanēja ļoti reti: brʹisʹtʹ brist.

no-celmi. Kā citās latgaliskajās izloksnēs no-celma verbi ir tie, kam saknē ir divskanis au: pļàutʹ - nùpļàun, kàutʹ - nùkaûn.

sto-celmi nav plaši izplatīti, biežāk sastopamais vārds mʹìertʹ mirt, àizmʹìerstʹ aizmirst, ʒʹìmtʹ dzimt, kàļsʹtʹ kalst, saļ̂tʹ salt.

i̯o-celmi. aûstʹ aust (audeklu), ar̂tʹ, bràuktʹ, slàuktʹ. Darbības vārda tagadnes daudzskaitļa pirmās personas formu veido ar līdzskaņu miju, piemēram, sʹiêžòm, bet daudzskaitļa otrajā personā pavēles izteiksmē sʹìesʹtʹitʹä̂sʹ! sēdieties!.

ēi̯o-celmi. Saharniešu darbu aprakstos parādās apvidvārds, kas dzirdams Rēzeknes apkaimē -- sàucʹä̂t̀ (viens no dzijas apstrādes posmiem). Latviešu valodas vārdnīcas papildinājumos [EH-II: 459] dots vārds sàucêt ar nozīmi šķeterēt (dziju). Norādīts, ka šis vārds sastopams Bērzgales un Zvirgzdenes izloksnēs. Fiksēts arī verbs dymarʹejâs ķimerējas. No pārējiem teicējiem atšķirīgs ir M. Latkovskas lietotais iteratīvais verbs bràukalʹèi braukā, kas sevī ietver darbības atkārtošanos.

āi̯o-celmi. Pie apvidvārdiem, kas norāda uz teicēju senču izcelšanās vietu, pieskaitāms arī darbības vārds rỳukuôt (3. pers. rỳukòi skraida vai skraidelē). ME atrodams līdzīgs vārds rùkalêt [ME-III: 569], kas skaidrots kā skraidīt apkārt, spēlēties.

ōi̯o-celmi. Tagadnē to locīšana sakrīt ar āi̯o-celmiem. Raksturojot neformālu atpūtu ar mūziku un pašdarītu alu, teicēji lieto apzīmējumu gùlʹùo, cʹîžʹi gùlʹùo. Rēzeknes apkaimes izloksnēs šādas vārds ir sastopams ar nozīmi slaistīties. Slāvisks aizguvums, sal. .

Aprakstot dabas parādības, tiek lietoti dažādi specifiskas nozīmes darbības vārdi, lai precizētu parādības norisi, piemēram, lʹeîtʹäņč myr̂gùo lietiņš mirgoja, šādi saka arī Rēzeknes un Kārsavas pusē Latgalē.

Nenoteiksmes piedēklis šādiem atvasinātajiem (otrās konjugācijas) darbības vārdiem ir -uo-, piemēram, voduôtʹ, moksuôtʹ, ʒʹeîvuôtʹ, tomēr Saharnojes izloksnē verbam dzīvot reizēm dzirdams piedēklis -oi-: ʒʹeîvoîtʹ.

ā-celmi. Darbības vārda vùicʹä̀tʹîsʹ mācīties 3. personas forma ir vùicâs, tā izplatīta lielā daļā Rēzeknes apkaimes izlokšņu, arī Austrumlatgalē.

īi̯o-celmi. Vārds lʹùbʹeîtʹ droši vien pieskaitāms tiem slāvismiem, kas lietoti jau Latgalē un aizvesti līdzi uz Sibīriju kā ikdienišķi saziņā lietojami vārdi.

i-celmi. Runā to formas parādās reti, piem., naturʹìm neturam. Līdzinās tiem arī aizguvums krasʹä̂ nakrosʹim krāsot nekrāsojam. Vārdu varam loka kā o-celmus. Tas pats ar guļä̂tʹ, rʹeʒʹä̂tʹ.

 

Pagātnes ē-celma forma ir pajä̂mʹä̀m paņēmām.

avā-celmi. Saharnojes teicēju valoda nav viendabīga, atsevišķu teicēju runā parādās citu Latgales novadu izlokšņu pazīmes. Tā uz pārējo fona izceļas M. Latkovskas lietotie verbu pagātnes avā-celmi, piemēram, vodava, stàigava.

Ciešamajā kārtā verbi lietoti reti. Aizguvuma strojeîtʹîsʹ formu strojejuôs cēlās, tika celts lieto gan darāmajā, gan ciešamajā kārtā.

Atsevišķos gadījumos krievu valodas iespaidā sastopamas analītiskas konstrukcijas, kā, piemēram, tàva sàuktʹ bʹeja tēvu sauca..., manʹi Maļvʹina sàuktʹ mani sauc Malvīna.

Divdabji

Vairāku teicēju tekstos sastopama verba iet sena divdabja forma eims ejot, šādus apskata M. Rudzīte: Palaikam s priekšā augšzemnieku izloksnēs zudis arī u. Piemēram, eims (< *eimus) ejot [Rudzīte 1964: 294].

Prievārdi

Saharnojes izloksnē sastopamie prievārdi neatšķiras no Rēzeknes apkaimes izloksnēs dzirdamajiem.

ar vai ai šīs prepozīcijas Saharnojes izloksnē tiek lietotas paralēli, to lietojumā atšķirības nav novērotas. A. Ābele uzskata, ka ai varētu būt radies no ar fonētiski [Ābele 1936]. Lietojums atbilst latviešu literārās valodas prepozīcijai ar. Lieto arī savienojumā ar adverbu vārdkopā àr ràizʹi iesākumā, no sākuma.

àis/àiz aiz. gùoju àiz jùo nozīmē gan gāju aiz viņa, gan gāju pie viņa (par sievu).

bes/bez bez: bʹes sùoļa, bʹez zùbu.

da lieto ar nozīmi līdz, piemēram, da kùoju līdz kājām.

is/iz lietojumā sakrīt ar latviešu literārās valodas uz, piemēram, is kàn˙voja uz konvoja. Atsevišķos gadījumos norāda uz aptuvenu laiku: iz dʹìnys trešys apmēram trešajā dienā.

nu pilnībā atbilst latviešu literārās valodas prepozīcijai nuo: nu Sahàrnùos, nu Tro-ickuo no Troickas.

pa atbilst latviešu literārās valodas pa, piemēram, pa lobʹejài rùkài pa labi, pa kàirʹejài rùkài pa kreisi.

pàr lieto gan ar nozīmi par, gan ar nozīmi pa, piemēram, pàr dʹìnu pa dienu vai dienas laikā, pàr gobolu pa gabalu. Izmanto salīdzināšanai, piemēram, łyluôkʹi pàr gùvʹi. Lieto ar krievu valodai raksturīgu semantiku: pàr nʹedʹelʹi pēc nedēļas un nedēļas laikā.

pi pie, piemēram, pʹi mŷsu pie mums.

zàm zem, prepozīciju lieto arī ar nozīmi pirms vai pret, attiecinot to uz laiku, piemēram, zàm golu pirms beigām vai pret beigām.

Adverbi

Apstākļa vārdam tagad sastopamas vairākas sinonīmiski lietojamas formas nʹìu, nʹìulʹä, Latgalē dzirdams arī variants nʹìulʹàit, kas parādās arī saharniešu runā, bet retāk nekā pirmie divi. Tāpat sinonīmisks lietojums ir arī vārdiem tā̀n un tànam.

Viena teicēja runā parādās adjektīva pārākā pakāpe savdabīgā formā rùoc pri˙rùoc ļoti priecīgs, kas ir lokalizējums no krievu valodas.

nu rʹä̀zʹisʹ vai àr rʹä̀izʹi iesākumā.

mudrʹi proskrʹä̀ ātri paskrēja garām.

Vārdu kolʹènʹ lieto ar nozīmi kamēr.

Vietas norādīšanai tiek lietoti divi vārdi ar līdzīgu nozīmi - tʹä un itʹä. Īpašas atšķirības šo vārdu lietojuma izvēlē nav, viena teicēja tekstā sastopami abi, piemēram., tʹä i nùmyra un itʹä jàu jî pazažʹenʹä̀.

tùołynài patālu ar piedēkli -yn- darināts adverbs aptuvena lieluma parādīšanai.

Saikļi

Visbiežāk tiek lietoti īsie no krievu valodas aizgūtie saikļi i un a (un un bet). Abi saikļi ir ļoti plaši izplatīti augšzemnieku dialektā Latgalē, tādēļ, visticamāk, tie nav aizgūti no krievu valodas Sibīrijā, bet nāk līdzi no Latvijas. Par saikļa i slāvisko cilmi ir izteiktas šaubas, to skaidro arī kā ir īsinājumu.

Partikulas

Saharnojes iedzīvotāju valodas paraugos dzird divas apstiprinājuma partikulas da un nùi. Arī lielā daļā augšzemnieku izlokšņu var sastapt abas šīs apstiprinājuma partikulas, kaut nùi izplatības areāls ir krietni šaurāks. Saharnojē da ir plašāk izplatīts nekā nùi.

Izplatīta no slāviem aizgūta ierobežojuma partikula toļka tikai, vienīgi. Tāpat bieži sastopama partikula žʹe taču.

Ar nozīmi pat lieto slāvismu dažʹe, tāpat slāvisms ir kaut tikai nozīmē atsevišķos gadījumos lietotais lʹiš ba. Partikulu jàu lieto kā jau latviešu literārajā valodā.

Interjekcijas

Ikdienas runā saklausāmas vairākas vienzilbīgas interjekcijas, piemēram, oi!, runājot par bailēm, eu! izmanto ne tikai kā izsauksmes vārdu kāda pasaukšanai, bet arī virziena vai vietas norādīšanai eu, kur! lūk, kur!. Kā interjekcija nereti izmantota arī partikula nu. Emfātiskas runas gadījumos satopamas arī garākas konstrukcijas, piemēram, oi-jo-joi!

Vietvārdi

Latgalieši, kas no Latvijas devās labākas dzīves meklējumos uz Sibīriju, jaunajām zemēm un ciemiem, ko dibināja, nereti deva savus nosaukumus.

Nosaukumi tika doti ne vien apdzīvotām vietām, bet arī dažādiem dabas objektiem, kas atradās apkārt. Zemes īpašumu daļas parasti tika nosauktas to īpašnieku vārdā vai arī pēc kāda īpaša gadījuma, piemēram, Kazʹmʹera lìknʹä, Lʹizʹʒʹiku stỳursʹ. Vārdā Kazʹmʹera līdzskaņa z palatalizācija, liecina, ka tā priekšā izkritis priekšējās rindas patskanis i, jo šis vīriešu vārds pilnā formā ir Kazʹimʹers, forma Kazʹmʹersʹ ir tās saīsinājums.

Vietējo izrunā ciema nosaukums skan Saharnuo, kas attiecīgi ir Saharnā, bet saskaņā ar īpašvārdu atveides nosacījumiem no krievu valodas latviešu valodā tiek atveidots kā ē-celms Saharnoje.

2.3. Sociālo faktoru ietekme uz valodas lietojumu

Šķiet saistoši pievērsties pašu runātāju attieksmei pret atsevišķām tēmām. Te tiek apkopotas Saharnojes ciema iedzīvotāju domas un viedoklis par noteiktiem jautājumiem, vērā ņemot arī teicēju sociālos apstākļus un ģimenes modeli. Salīdzinājumam pievienotas vēl citu Centrāllatgales izlokšņu respondentu domas noteiktos jautājumos.

Valodas izvēle, runājot ar bērniem

Starp demogrāfiskiem faktoriem nozīmīgs ir lingvistiskās eksogāmijas līmenis. Laulībā starp dažādu valodu runātājiem par ģimenes un bērnu valodu parasti kļūst valoda ar augstāku sociālo un ekonomisko prestižu. Ja lingvistiskās minoritātes valodu vairs nelieto bērni, tā parasti tiek zaudēta otrajā līdz ceturtajā paaudzē. Tādējādi valodas saglabāšanā un valodas vitalitātē izšķirīga nozīme ir valodas lietojumam ģimenē [Poriņa 2009: 52].

Sešas Saharnojes ciema teicējas, to vidū četras pirmās paaudzes, divas otrās paaudzes, viena otrās paaudzes sieviete no pilsētas vides (Ļokade Mjasņikova) un viena ar augstskolas izglītību resp. institūtu beigusī vietējā skolotāja (Lidija Zajaca).

Maļvina Latkovska. Ar bērniem runā latgaliski. Viņas meita latgaliski runā ne īpaši veikli, tomēr netieši apliecinot, ka bērnībā latgaliešu valoda bijusi viņu ģimenes valoda, ko vēlāk nomainījusi krievu valoda.

Monika Cupele. Ar bērniem runā latgaliski. Runā latgaliski (un tikai) ar visiem, atzīst, ka krievu valodu neprot. Vedeklai krievietei nācās mācīties latgaliešu valodu, lai ar vīramāti varētu saprasties. Bez īpašiem spaidiem tas arī noticis, kaut Monikas jaunākā dēla ģimenes valoda tomēr palikusi krievu.

Anastasija Ševele. Ar bērniem runā latgaliski. Mājās galvenā valoda bija latgaliešu, ar vīru sazinās latgaliski, daļēji arī ar bērniem, viņas bērni prot latgaliski, saprot gandrīz visu, runā ar krievu valodas piejaukumu.

Antoņina Čevere. Ar bērniem runā latgaliski. Runā latgaliski ar vīru un vecāka gadagājuma radiniekiem. Mājās galvenā valoda latgaliešu. Bērni latgaliešu valodu saprot, bet ikdienas saziņā priekšroku dod krievu valodai.

Lidija Zajaca. Ar bērniem (brāļubērniem, skolēniem) nerunā latgaliski. Ar vecākiem mājās lieto gan krievu, gan latgaliešu valodu, savukārt ar saviem brāļiem un meitu runā pamatā krieviski.

Valodas sociālais prestižs pašu runātāju skatījumā

Saharnojes vīrieši

Ontons Ševeļs izsaka spriedumu kas nu viņš vairs par latgalieti, ja puse vārdu ir latgaliski, puse krieviski. Tātad saista nacionālo piederību ar valodas prasmi. Latgalieši ir tie, pēc viņa sacītā, kas labi runā latgaliski. Skaidro vārda latgalieši etimoloģiju esot galējie latvieši (galejī latyši) tie, kas no pašas sliktākās Latvijas vietas atbraukuši. Latviešu valodu nesaprot.

Broņislavs Čevers stāsta, ka sākotnēji ciemā bijuši vieni latgalieši, tad parādījušies arī čuvaši, latyši, krievi. Brīnās par intervētāju runātprasmi latgaliski.

Valerijs Sazoncovs saka, ka bērnībā mājās runājuši gan latviski, gan krieviski. Viņa māte bija latgaliete, katoļticīgā, arī Valerija attieksme pret latgaliešu valodu ir labvēlīga.

Andrejs Čevers apgalvo, ka latgalieši esot diezgan noslēgti pret svešiniekiem.

Genadijs Cupeļs izjūt valodu kā savējo un svešo nošķīrējelementu. Pat vilcienā nejauši dzirdot latgaliešu valodu, runātāji liekas tuvi kā radinieki tikai tāpēc, ka runā ļoti mazā un tuvā valodā, kas vienmēr ir saistījusies ar pašu tuvāko cilvēku loku, jo citi jau tā nerunā. Izjuta ārkārtēju saviļņojumu, 2005. gadā ekspedīcijas dalībniekus izdzirdēdams runājam latgaliski.

Jurijs Čevers saka sieva latgaliski saprot, bet nerunā, pats ar tēvu un māti runā latgaliski, meita latgaliski neprot, runā krieviski. Bērnībā ciemā savā starpā runājuši krieviski. Pats atzīst, ka tagad runājot vienu vārdu latgaliski, otru krieviski, tāpēc labāk sazinoties krievu valodā.

Vīrieši savu valodas prasmi vērtē salīdzinoši zemu, uzskata, ka runā vienu vārdu latgaliski, vienu krieviski, saista tautību ar valodu, uzskata, ka latgalieši ir tie, kas runā latgaliski, ar cieņu novērtē intervētāju valodas prasmi.

Saharnojes sievietes

Lidija Zajaca komentē, ka etnolingvistisko ekspedīciju dalībnieki ir īsti latgalieši, tādējādi uzsverot tautības jēdziena saistību ar zemi īstie latgalieši runā latgaliski un nāk no Latgales. Par to, kas ir Sibīrijas latgalieši viņas izpratnē, neizsakās, noklusē. Tomēr Lidija bilst, ka latgalieši ir savādāki nekā krievi taupīgāki, čaklāki, tāpēc vienmēr dzīvojuši labāk. Nacionālās piederības ziņā nejūtas sliktāka par krieviem, pārceļošana tā esot vēsture. Runājot par latgaliešu un krievu savstarpējām attiecībām, teic, ka krievi nav Sibīrijas pamattauta, drīzāk tatāri tie esot, tādējādi noliekot krievus un latgaliešus vienādā situācijā kā ieceļotājus Sibīrijā. Nacionālā pašapziņa nekad nav zudusi, vienmēr apzinājusies sevi kā latgalieti. Bijusi ceļojumā uz Latviju 1978. gadā, tad apzinājusies, ka dodas uz senču dzimto pusi. Pašas vecāki un vecvecāki nekad neko daudz par Latgali nav stāstījuši.

Jautāta, kas degradējies (dzer) vairāk latgalieši vai krievi , Lidija atbild, ka vienādi, arī Saharnojē latgaliešu un krievu ir apmēram tikpat. Nešķiro pēc nacionālās piederības, uzsverot kādas uzvedības normu atšķirības. Par dzīvi Sibīrijā nevar īsti pateikt, vai viņai ir paveicies ar to, ka dzīvo tieši Sibīrijā, jo jūtas tur labi. Skolā latgaliski runāt esot bijis aizliegts, tāpēc ar latgaliešu atvasēm latgaliski sazinājusies nav.

Ļokade Mjasņikova pauž pārsteigumu, ka intervētāji runā gluži kā viņi. Arī viņi esot latgalieši un savu valodu neaizmirstot. Viņa mīlot savu valodu un vienmēr to lietojot sarunās ar māsām. Bērni krievi, jo tādi bijuši vīri, bet bērniem nav nekādu iebildumu pret latgaliešu valodas lietošanu. Apgalvo, ka krievi esot ārkārtīgi nekārtīgi un netīrīgi. Jūt atšķirību starp savu latgaliešu valodu un intervētāju. Būtu labi, ja latgaliešus varētu nodalīt no krieviem, krievi neesot labi cilvēki, mēģinot otru apmānīt. Pati droši vien gribētu dzīvot Latvijā.

Anastasija Ševele runājot pāriet no latgaliešu valodas uz krievu un otrādi, cēloņi tam vecums un slimība teicēja jau sešus gadus bija guļoša un pa brīdim zaudē realitātes sajūtu. Apgalvo, ka tagad daudzi latgalieši kaunoties par savu izcelsmi krievu priekšā, maz arī latgaliešu palicis. Citādi latgaliešus slavē, aicina ekspedīcijas meitenes palikt viņu ciemā, iziet te pie vīra, jo viņu puiši esot lobi.

Antoņina Čevere saka, ka daudzi kautrējas no latgaliešu valodas, nerunā, lai citi nezinātu, ka viņi latgalieši. Lieto gan vārdu latgalīši, gan latyši, etnonīmu nozīmes nešķir abos gadījumos domāti latgalieši. Apgalvo, ka latyšs nav švakuoks kai krīvs.

Reliģijas funkcijas un nozīme

Vīrieši:

Ontons Dievu kā mākot, tā lūdzot, bet ticējis esot vienmēr. Vienmēr pārkrustot guļas vietu, kad iet gulēt (Latgalē tā arī dara).

Broņislavs no reliģiskiem svētkiem nosauc Vasaras svētkus, zina Dvēseļdienu, bet neatceras datumu, Sveču dienā lūdz Dievu.

Sievietes:

Lidija Zajaca atzīst, ka reliģiju uztver kā pienākumu, savā ziņā tā tagad ir nasta. Pie viņas mājās reizi mēnesī notiek Svētās mises, ko vada poļu mācītāji. Tēvs Ontons Ševeļs ar sievu salaulāti pavisam nesen, kad sāka braukt poļu mācītāji. Līdz tam bijuši reģistrēti seļsavetā. Tēvs ar māti Dievu lūguši, smuki dziedājuši. Grāmatas atveduši no Latgales. Agrāk Ačinskā bijis baznīckungs, tas reizi gadā uz Saharnoji braucis. Baznīckungi Ačinskā bijuši līdz kolektivizācijai. Lidija saka nacionālā apziņa, tāpat kā neapzinātā ticība nekad nav zudusi, visu laiku bijusi kaut kur asinīs. Ar neapzināto ticību bijis vieglāk dzīvot, tagad grūtāk, smagnējību vairo grēka apziņa, ticība ir kā nasta. Atzīst, ka nepatīk, ja citi uzspiež savu pareizticību. Vecāki vairāk lūguši Dievu, vairāk arī grēkojuši.

Agrāk Lieldienas pa kluso svinējuši, savākušies pie Čeveriem un lūgušies. Īsto Lieldienu datumu nezināja, viņiem padeva ziņu no Sčastļivojes. Ziemassvētki skolā vienmēr bija mācību diena, bet iekšēji vienmēr bijusi svētku sajūta, krievu Ziemassvētki tomēr ir kas cits. Agrāk ienesuši eglīti, tagad tikai izliek dažus rotājumus, skolā viņa kā skolotāja centās ko organizēt atbilstīgu. Lidija piebilst kad sāka braukt poļu mācītāji, vairāk iemācīja, atveda īpašos piederumus, kaladas.

Maļvina Latkovska ciemā baznīca nekad nav bijusi, bet mamka braukalēja uz Ačinsku. Lūgšanu grāmata viņai ir veca, mamka mirstot atstāja. Māte bijusi ciema sieviešu vadītāja reliģiskos pasākumos. Maļvina atsakās dziedāt reliģiskas dziesmas neesot ko Dievu kaitināt. Par spīti tam, ka tagad brauc poļu mācītāji, lūgšanās nenotiek regulāri, nav jau arī vairs kam tos dievkalpojumus apmeklēt. Nespējot lūgties krieviski, tāpēc uz misēm Ševeļu mājās īpaši netiecoties; dažreiz aizejot, kad Lidija atnākot pakaļ; labāk mājās paskaitīt pātarus pa sovam. Par lūgšanām var kaut ko noskaitīt, un pati arī palabo, ka būtu jābūt citādi. Svētkus saista ar to reliģisko nozīmi, bilst, ka baznīcai ciemā vajadzētu būt pašai galvenajai.

Monika Cupele ciemā bijusi tāda Kukuliene (Maļvinas Latkovskas māte), kas vadījusi visas pātaru skaitīšanas pie mirušā, pātarus skaitījuši, kamēr aizgājēju paglabāja.

Antoņina Čevere māte uz baznīcu tikai Latvijā gājusi, Sibīrijā lūdzās mājās. Māte mācējusi skaitīt latgaliski, ilgu laiku reliģijas praktizēšana bijusi aizliegta. Tagad uz ciemu brauc poļu mācītāji, lūdzoties krieviski.

Tradīcijas

Vīrieši:

Ontons Ševeļs: kāzās cīši gūļuo, svinēja apmēram trīs dienas, paši darījuši alu, dzina samagonku, pirktā gandrīz nebija.

Broņislavs Čevers: Pūpolsvētdienā lūguši Dievu. Svinēšana sanāk, iedzer, dejo, šūpojas, griežas karuselī.

Jāņos pinuši vainagus, gājuši pa mājām, kurās bijis kāds Jānis vai Pēteris, likuši zem mucas tos, kuri skopojās un nebija sagatavojuši cienastu līgotājiem.

Broņislavs par Jāņiem kad mazi bijuši, neko nav sapratuši, buobys zinājušas, kas un kā. Staigājuši pa mājām un dziedājuši. Darījuši alu, nebija tādi dzērāji kā tagad. Vainagus pinuši, nesuši Juoņamuotei uz galvas, ugunskuru kiure pa vysu ūļneicu, parasti galveno pie viena taisījuši.

Jaunieši izklaidējušies pa vakariem, kopā sanākot, dziedot un dejojot.

Andrejs Čevers par latgaliešu svētkiem esot svinējuši, bet pats neko nezina un negatavojas.

Valerijs Sazoncovs saka, ka konkrēti vairs neko neatceras, svinējuši Ziemassvētkus, galvenokārt vecākā paaudze, jaunākie jau vairs neatzīmē, nezina. Svētkus svinējuši galvenokārt, kamēr māte bijusi dzīva, jaunāko paaudzi tas viss vairs īpaši neinteresējot.

Staņislavs Ševeļs Lieldienās krāsojuši olas, šūpojušies, jaunieši kāra šūpoles. Jāņos taisījuši barikādes, skaidri nezina svētku datumu.

Jurijs Čevers dziedājuši dziesmas, tās vairs neatceras, Jāņos jautrojušies, jokojušies, svinējuši arī Pēterdienu, Jāņu dienas datumu neatceras. Kāzas svinējuši pa krievu modei.

Aleksandrs Ševeļs zina teikt, ka Lieldienās krāsojuši olas, krāso arī tagad, vairāk svin pēc krievu datuma, Pūpolsvētdienu nezina. Par kāzām zirgus rotājuši ar zvaniņiem, lentām, līgavainis pie līgavas brauca ar pirmo zirgu, bija arī kučieris un garmanists. Kad bērni bijuši mazi, uz Lieldienām centušies nokrāsot raibākās olas.

Sievietes:

Lidija Zajaca: kāzās daudz dziedāja, māte pratusi daudz apdziedāšanas dziesmu. Lidija atceras, kā bērni skatījušies no aizkrāsnes, bijuši stuomači. Lieldienās krāsojuši olas, trīs dienas svinējuši.

Maļvina Latkovska rīkojuši kopīgas vakarēšanas, tajās piedalījušies tikai vietējie, bet, kad rīkojuši lielākas svinības, tad braukuši no visiem apkārtnes ciemiem. Svētkus vairāk saista ar to reliģisko nozīmi.

Monika Cupele par Lieldienām: obligāti krāsojuši olas, staigājuši pie kaimiņiem. Svētdienās (svētkos) neko īpašu nav darījuši, svinēja Vasarassvētkus, Ziemassvētkus. Jāņus rīkojuši tajās mājās, kur kāds Jānis bijis. Rīkojuši večorkas tajās dejoja, spēlēja dažādus instrumentus. Muzikanti bija turpat no ciema.

Anastasija Ševele večorkas parasti notikušas svētdienās. Agrāk, tagad sen vairs nav bijušas. Svinējuši Ziemassvētkus, Lieldienas, Jauno gadu, Marijas dienu, senāk daudz zinājuši, nu vairs ne. Ziemassvētkos deva kaladas, tās lika uz galda uz siena. Lieldienās krāsojuši olas, pārsvarā sīpolu mizās, bērza lapās.

Ciema vēsture

Vīrieši:

Broņislavs Čevers. Latvieši ar latgaliešiem sadzīvoja labi, bet nu jau palicis maz iedzīvotāju. Agrāk bijis liels ciems, bijis labs kolhozs, daudzi gribējuši tur dzīvot, mēģinājuši tur ieprecēties, citādi ciemā svešos nav ņēmuši. Broņislavs par Saharnoji saka bijusi pačotnuo dzeraune, saka, ka viss izputējis dzeršanas dēļ, arī tagad cilvēki nodzeroties.

Ontons Ševeļs par Saharno bijis labs ciems, paši cilvēki bijuši strādīgi, izpļāvuši visus kaktus. Tagad viss esot aizlaists. Karā krituši kādi 30 vīrieši no Saharnojes, viņu piemiņai necik sen ierīkots cilnis un skvēriņš.

Staņislavs Ševeļs, jautāts par izbraukšanas cēloņiem, saka, ka izdzina senčus.

Sievietes:

Maļvina Latkovska vecāki no Latvijas braukalēja, Latvijā bijis grūti dzīvot, bēga ar bēgšanu, braukuši no sākuma vienatnē, kad uztaisījuši, kur apmesties, braukuši pēc saimes, ciemu nav bijis, visi dzīvojuši viensētās. Vecāki apprecējās Sibīrijā. Bijis liels ciems. Karš visu apēda. Ciemā redzējusi avīzi Taisneiba, pati bijusi pārāk maza, lasīt nav mācējusi. Avīzi lasījuši visi, kas pratuši lasīt.

Maļvina par ciemu bijusi lielāka par kaimiņu ciemu Maļinovku, kas bijis skaists latgaliešu ciems, uz turieni braukuši uz kāzām, bijuši tur arī kādi radi, kas aizbraukuši prom. Bijis labs kolhozs, visiem pieticis maizes. Tagad pat nopirkt vairs nevarot.

Antoņina Čevere vecāki atbrauca, jo Latvijā zemes nebija. Atbrauca hodakūs.

2.4. Ieskats saharniešu leksikā

Dzīve Sibīrijā lielā mērā noteica to, kas no leksikas tika saglabāts no paaudzes paaudzē un kas tika aizmirsts. Ar katru nākamo paaudzi aktīvā saziņā lietotais latgaliešu valodas vārdu krājums samazinājās un noplicinājās. Tam par iemeslu ir ne tikai sarūkošais latgaliešu valodas īpatsvars savstarpējā saziņā, bet arī ikdiena. Gadu gaitā Sibīrijā paspējusi nomainīties ne tikai politiskā iekārta, bet arī saimniekošanas veids, paņēmieni un nepieciešamība pēc kādām konkrētām darbībām. Pats par sevi saprotams, ka ar to leksiku, ko no Latvijas 19. gadsimta beigās aizveda izceļotāji, nepietika, lai varēt definēt reālijas, kas parādījās tikai 20. gs. vidū. Lai aizpildītu šo robu, latgalieši Sibīrijā izvēlējās vienkāršāko ceļu izmantoja dominējošo krievu valodu. Daudzi aizgūtie vārdi tika lokalizēti un pielāgoti latgaliešu valodas izteiksmes īpatnībām tika pagarināti patskaņi, palatalizēti līdzskaņi, atmestas grūti izrunājamas skaņu kopas un mainīta uzsvara vieta. Ir pat gadījumi, kad vārdu no krievu valodas sāk locīt pēc latgaliešu valodas locīšanas paradigmas, tā no svešķermeņa padarot par aktīvās leksikas daļu, piemēram, dai bog vam zdarovju! lai Dievs dod jums veselību!.

Ir vārdi, kas, aizgūti no krievu valodas, tā arī palikuši neasimilēti. Tāpat vērojama tendence ja runātājs teikumā lieto kādu vārdu krievu valodā, tad vēl vairāki citi tam blakus tiek teikti krieviski, pat ja latgaliskie ekvivalenti nav aizmirsti.

Ja aizbraucēji varēja savā starpā brīvi sarunāties latgaliski un sākumā krievu valodu varēja pat nemācīties, ar katru nākamo paaudzi krievu valodas loma pieauga (skolas, sabiedriskās iestādes, dokumentācija u. tml.). Lai arī jaunā Sibīrijas sabiedrība veidojās bilingvāla un saziņa mājās lielākoties notika latgaliski, nevar noliegt, ka krievu valodas nozīme ar savu plašo un viegli paplašināmo vārdu krājumu pieauga ar katru nākamo paaudzi.

Vislabāk saglabājusies ir tā leksikas daļa, kas saistīta ar mājām, lauku darbiem, svinamajām dienām, ģimeni un sadzīvi. Tā bija realitāte, kas lielāmērā saglabājās vienādi gan Latgalē, gan Sibīrijā. Ir gadījumi, kad vidējās paaudzes teicēji, kas latgaliešu valodu saziņā izmanto reti un priekšroku dod krievu valodai, stāstot par pagātni, specifiskus vārdus lieto latgaliski (vuola vāls; saucēt šķeterēt, (savērpt pavedienu) tīvu kei ūda zorna).

Tās reālijas, kuru apzīmējumus no Latgales līdzi atvest nevarēja, apzīmē ar asimilētiem vai pārņemtiem krievu valodas vārdiem (radzio, svets elektrība). It īpaši krievu valoda tiek lietota, teicējiem stāstot par padomju laiku un iekārtu. Tad pat visvecākie teicēji neviļus pāriet uz krievu valodu. Gan tāpēc, ka citādāk nevar apzīmēt visu jauno, kas tajos laikos parādījās (lauksaimniecības tehnika, dažādas iestādes un to personāls, piemēram, seļsavets, pridsedateļs, traktori), gan tāpēc, ka tajos laikos jau bija pieņemts visur runāt krieviski.

Vēl īsti nav skaidrs, kā ir ar aizguvumiem no krievu valodas, kas sakrīt gan Latgales latgaliešu valodā, gan Sibīrijas latgaliešu runā. Vai tie jau tika aizvesti uz Krieviju, vai arī šie vārdi tika asimilēti pa iedzīvotāju grupām atsevišķi Latgalē un atsevišķi Sibīrijā. Visbiežāk šādos gadījumos nekādu būtisku atšķirību formāli vai pēc lietojuma nav. To būtu iespējams noteikt, ja zināms vismaz aptuvens visu šādu aizguvumu vecums. Par šo vārdu ienākšanas vecumu ir grūti spriest rakstisko liecību trūkuma dēļ. Šādi vārdi ir, piemēram, ļūbeit, karasins u.c.

Sibīrijas latgaliešu vārdu krājumu zināmā mērā var izmantot kā katalizatoru, lai noteiktu, cik lielā mērā ir mainījusies Latgales latgaliešu valoda, cik lielā mērā tā ir ietekmējusies no citu (latviešu vai krievu) valodas. Teicējiem Sibīrijā nesaprotami liekas pavisam ikdienišķi vārdi. Sibīrijas latgalieši joprojām skaita, nevis lasa grāmatas. Kad O. Ševeļam tika jautāts, vai viņš skaita grāmatas, atbilde bija obezaceļno. Pēc īsa pārdomu brīža tika aktualizēts fakts, ka vārds grāmata senākā nozīmē ir vēstule, ko ikviens saņēmējs noteikti izlasa, nevis grāmata kā lasāmviela mūsdienu izpratnē. Arī vārdu vecāki Sibīrijā nesaprot, jo tie viņiem ir tāvs ar muoti (vai arī radziceli). Daudziem svešvārds ir pat vārds volūda valoda, jo viņiem tā ir mēle, svešs ir vārds īla, (viņiem ūļneica), slimineica (viņiem boļnica) u. tml.

Par Sibīrijas latgaliešu valodu var teikt, ka tā nav bijusi pakļauta nekādām modernizācijas tendencēm, atšķirībā no tās latgaliešu valodas, kas tiek runāta Latgalē un ir pakļauta lielam latviešu valodas spiedienam. Lieli attālumi starp ciemiem, taiga un apgrūtinātā satiksme bija cēlonis vēl kādai savdabībai latgaliešu apdzīvotās vietas savā starpā tikpat kā nekomunicēja. Tas palīdzēja saglabāt izlokšņu tīrību, tās palika tādas, kādas tika aizvestas uz tālo zemi, izloksnes savā starpā tikpat kā nesaplūda un nepārņēma viena otras īpatnības. Vienīgā ietekme bija no krievu valodas, kas arī tika izmantota kā galvenais leksikas avots jaunu reāliju apzīmēšanai.

B. Čevers lieto kādu apvidvārdu, kas sastopams ziemeļu un Austrumlatgales izloksnēs ryuceits. Viņa kontekstā to varētu skaidrot kā mazu upīti, strautiņu, iespējams, ar netīru vai stāvošu ūdeni. Nautrēnu izloksnē šāds vārds tiek lietots ar nozīmi mazs strautiņš, upīte.

Ar reliģiju saistītas reālijas

Valodas izvēle ir atkarīga no daudziem faktoriem priestera, autoritāšu politikas, tradīcijām un pašiem valodas lietotājiem (kuru valodu lieto ikdienā). Reliģiskā lietojuma ziņā ir svarīgi vairāki faktori kādu valodu lieto priesteris, kādā valodā dzied koris, kāda valoda tiek lietota baznīcas svētkos, kristīšanas rituālos, kāzās, bērēs, reliģijas mācības valoda skolās, valoda saistībā ar konfesiju un ikdienas lūgšanām, valodas izvēle kapu pieminekļu uzrakstiem u. c. [Jankowiak 2007: 3738].

Kaut arī baznīcas ietekme lielā mērā ir zudusi, svinamās dienas vai vismaz nostāsti par tām ir saglabājušies. Svinamās dienas vecākās paaudzes latgaliešiem saistās galvenokārt ar baznīcas svētkiem. Te ļoti zīmīga ir teicējas Antoņinas Čeveres atbilde uz jautājumu, kādus svētkus viņi svinējuši: Svādnis? Svietēm... Galvenā nodarbe visās svētdienās bija Dieva lūgšana un reliģisku dziesmu dziedāšana. Daudzi latgalieši joprojām tiekas Vasarsvētkos (Troicā), kas Sibīrijas latgaliešiem ir sava veida Mirušo piemiņas diena.

Pie reliģiska satura reālijām minams vārds puotari lūgšanas, saharnieši saka vai nu lyugt Dīva, vai skaitēt puotarus. Vienu lūgšanu Sibīrijas latgalieši sauc arī par puotaru.

To, ka lūgšanas vecākajai resp. pirmajai paaudzei un viņu vecākiem bija svarīga ikdienas dzīves daļa, pierāda pārrakstītie lūgšanu teksti. Neprotot lasīt latviski un neprotot lūgties krieviski, Sibīrijā bija izplatīti ar roku pārrakstīti lūgšanu teksti latgaliski, bet ar krievu alfabēta burtiem.

Vecākās paaudzes teicēji daļēji atceras katoļu lūgšanu tekstus, kas apgūti no grāmatām, ko atveda līdzi izceļotāji no Latgales. Daži latgalieši savas paaudzēs pārmantotās grāmatas atdāvināja ekspedīcijas dalībniekiem, lai tās tiktu aizvestas atpakaļ uz Latviju. Lūgšanu teksti kādā mērā atšķiras no mūsdienās Latgalē praktizētajiem. Daži vārdi ir izlaisti, daži mainīti vietām, izteiksmes veids vairāk atbilst sākotnējiem lūgšanu tekstiem latgaliski, kas publicēti pirmajā latgaliešu grāmatā Evangelia toto anno (1753). Saharnojē lūgšanas Tāvs myusu... tekstā dzirdams agrākais vietniekvārds kotrys kurš, mūsdienās tā vietā ir kas. Arī Esi sveicynuota... vārdu secības un izteiksmes ziņā vairāk atbilst Evangelia toto anno tekstam, ne mūsdienās lietotajam.

Fauna

Ja salīdzina Sibīriešu lietoto leksiku ar Centrāllatgales izloksnēm, vislabāk ir saglabājusies tā leksikas daļa, kas attiecas uz mājdzīvniekiem. Tur aizguvumi no krievu valodas tikpat kā nav sastopami. Biežāk izplatītie mājlopi gūvs, (gūtenis, teleņš), cyukys (pusčiuči, rukši, syvani, vepris), zyrgs, suņs, vystys, kačs. Tie faunas pārstāvji, ar kuriem varēja būt bijusi kāda saskarsme Latgalē, tiek saukti latgaliskos vārdos, bet tie, kas raksturīgi Sibīrijai, krieviskos, piemēram brīži, vylki, luoči un rabčiki meža irbes (no ).

Citi minētie putni: cīlavenis, čāguoni kovārņi, strodi, zvierbuli, palādys, dzērvis, bezdeleigys, dzagiuzis, peilis, zūss, putpeleitis paipaliņas, cīlavenis, zeileitis, žogotys, vuornys, rubuli.

Kukaiņi: ūdi, moška, dunduri.

Flora

Tie kultūraugi, kas bija pazīstami jau Latgalē, pa lielākai daļai arī Sibīrijā savus nosaukumus ir saglabājuši, piemēram, avīšys, upinis, īvu ūgys, reibinis / zilinis, zemlineicys zemenes, rudzi, auzys, mīži, kvīši, kā arī dažādi vispārīgākas nozīmes vārdi, kā, piemēram, ūgys, gryudi, kryumi. Koki: kedra ciedrs, čārmyuška pīlādzis, kuorkly.

Lauku darbi

Ar lauksaimniecības darbiem saistītā leksikā vērojama tendence saglabāt latgaliskos dažādu darbu un procesu apzīmējumus. Dažādi lauksaimniecībā lietojamie zemes gabali tiek saukti mantotos vārdos duorzi, teirumi, arī dažādi darbi saglabājuši savus nosaukumus duorzu vāg art, sīnu voduot, molku voduot, taisē tolkys u. c.

Cilvēka ķermenis, bioloģiskie procesi, mūža gājums

Dažādas ķermeņa daļas tāpat tiek apzīmētas latgaliski, piemēram, kuojis, rūkys, mutis, pi kryušu. Skan vārds dzierdīs specifiskā funkcijā ar to tiek apzīmētas ne tikai dzirdes sajūtas ir dzirdams, bet vārds tiek lietots arī jutekliskā nozīmē tāds, ko var sajust ar dažādiem maņu orgāniem, tā nosauc dažādas uz visu ķermeni attiecinātas sajūtas ir manāms, sajūtams. Ar šādu nozīmi vārdu dzierdīs vai klausois lieto arī daļā Rēzeknes apkaimes izlokšņu. Tāpat lieto vārdus ād, dzer, pyuš elpo, staigoj kuojom, dzīd, runoj pa sovam.

Pie mūža gājumu raksturojošas leksikas pieder: radejūs piedzimu Sibirī, myra te, paglobuom / pahranili. Ļoti bieži izskan slāvisms napomneju neatceros.

Mājsaimniecība, apģērbi, apavi

Dažādu tekstilizstrādājumu nosaukumi saglabājušies samērā labi, tiem klāt nākuši tādi vārdi, kas apzīmē ko specifiskāku, nesenāk ieviestu. Saglabājušies dažādi sadzīvē svarīgi vārdi, piemēram, biksis, deči, ručinīki, kraklys, drēbis, bindzjuks svārki, žakete, kā jaunāks vārds atzīmējama leksēma kepka naģene. Vārdu ručinīks lielā daļa Austrumlatgales izlokšņu ir izspiedis ģermānisms dvielis, daudzviet abi vārdi vēl tiek lietoti paralēli, Saharnojes izloksnē dzirdams tikai ručinīks.

No agrākiem laikiem teicēji atceras apavu nosaukumus: veizis vīzes, veizeitis, poštolys pastalas, poštalenis. Vīzes pina no kārkliem, pastalas gatavoja no cūkas ādas.

Radniecības apzīmējumi

Lai apzīmētu dažādas pakāpes un veida radniecību, tiek lietoti gan latgaliskie vārdi, gan aizguvumi no krievu valodas. Nereti viens un tas pats teicējs var tos lietot gan vienā valodā, gan otrā.

Māte mamka, mamyčka, muote abās valodās skan vienādi bieži. A. Reķēna vārdu muote raksturo kā neitrālas leksikas vārdu, ko lieto attiecībā uz māti vispārinātā nozīmē bez emocionālas papildnozīmes [ 1977: 176]. Saduroties latgaliešu un krievu valodas vārdiem, radušās hibrīdformas deminutīva funkcijā: mamyčka, mameņka. Saharnojes izloksnē neitrālas nozīmes vārds ir slāvisms mamka, kam blakus lietots arī papka. Šādi par normālas leksikas daļu ir kļuvuši vārdi ar piedēkli, kam krievu valodā ir pejoratīva nokrāsa.

Tēvs tāvs, tās, pa retam tiek lietots arī krievu valodas vārds a˙cets. A. Reķēna kā standartapzīmējumu piedāvā vārdu tās, ko lieto vispārinātā nozīmē, runājot par tēvu, kā uzrunas formu to lieto reti [ 1977: 171]. Saharnojes teicēju runā vārds tās neparādās, visizplatītākais apzīmējums ir vārds tāvs. Deminutīva formas šim vārdam saharniešu runā netika saklausītas. Tēvs ir arī papka.

Vecāki tāvs muote, radziceli, vārdu vecāki Sibīrijas latgalieši nesaprot, biežāk lieto krievu valodas ekvivalentu. Reķēna rakstā par radniecības apzīmējumiem augšzemnieku dialektā min faktu, ka viens no vecākajiem vārdiem abu vecāku nosaukšanai ir dzymdynuotuoji [ 1977: 173]. Šāds vārds Saharnojē neparādās, tur lieto vārdu savienojumus tāvs, muote vai tāvs i muote (tāvs ar/ai muoti). Krievu valodas iespaidā abi reizēm ir mamka ar papku. Reķēna vārdu savienojumu tāvs i muote min kā visplašāk izplatīto apzīmējumu, turpat arī skaidrojot, ka vārds vecāki augšzemnieku dialektā ienācis 20. gs. 30. gados latviešu literārās valodas ietekmē. Tas izskaidro to, kāpēc neviens no Saharnojē dzīvojošajiem latgaliešiem vārdu vecāki nesaprot.

Bērns bārnc, citi apzīmējumi Saharnojē nav sastopami. Tas arī ir saprotams esošās nelabvēlīgās demogrāfiskās situācijas dēļ, bērni Saharnojē vairs nedzimst, lieliski iekārtotā skola beidz pastāvēt.

Dēls dāls.

Meita meita, doča.

Brālis brats, bruoļs, bruoleits.

Māsa muosa.

Vectēvs vacīstāvs, dzeds.

Vecmamma babuška.

Mazmeitas unučkys.

Mazbērni unuki, unučki mazbērniņi.

Vīrs veirs, vecs, mužyks.

Sieva buoba, Latviešu izlokšņu vārdnīcā [LIV 2005: 80] kā pirmā nozīmē vārdam buoba minēta vecāka sieviete, sieviete, kā otra nozīme, kas sastopama tieši augšzemnieku dialekta izloksnēs, minēta sieva.

Tante cjoce.

Onkulis dzjadze.

Ģimene famileja, saime.

Vīra brālis dīvers

Senči tāvu tāvi tēvu tēvi jeb senči, radinieki nenoteikta vecuma un radniecības pakāpē.

Brāļu bērni vai māsu bērni pleminīki, šāds vārds, aizguvums no krievu valodas, tiek aktīvi lietots arī lielā daļā augšzemnieku dialekta izlokšņu. Tas daudz ērtāk un precīzāk apzīmē radniecības sakaru, nekā latviskie brāļa- vai māsasbērni. Citās Latgales izloksnēs sastopama arī forma plemiņnīki, taču Saharnojes latgalieši, lieto formu pleminīki ar vienu n, kā tas ir arī Rēzeknes apkaimes izloksnēs.

Tēvabrāļi tāva brati te parādās vēl kāda augšzemnieku dialekta specifika daudzi vārdu savienojumi, kas latviešu valodā izveidojuši salikteņus, latgaliski joprojām ir atsevišķi vārdi, kaut arī, kā piemērs rāda, vārdu savienojuma otrs komponents ir nomainīts pret krievisko variantu. Vārdu savienojumos komponenti ir nestabilāki, salīdzinot ar salikteņu daļām.

Ar ģimenes dibināšanu saistīti vārdi ir apsaženēt, precētīs, kuozys, sasalauluot salīdzinoši plaša apzīmējumu virkne.

Attiecībā uz bērnu dzimšanu priekšroka tiek dota krievu valodas vārdiem radieja, mes radzilisj / radejomēs, radejūs, nevis dzemdēje, mes dzymom, dzymu, kā tas skanētu centrālās Latgales izloksnēs.

Neitrālā leksika cilvēku apzīmēšanai puiši, meitys, cylvāks, ļauds, ļauteni, buoba (runājot par vecākām sievietēm), puikeits puisītis.

Iegātņi jeb vīrieši, kas kādā ģimenē ieprecējās, tiek saukti par prymakim -- gan Latgalē, gan Sibīrijā.

Radi radņa, rodstveņniki.

Uzvārds pamileja, pamilija.

Mājas un ēkas

Dzīvojamās mājas Saharnojes latgalieši, tāpat kā lielākā daļa citu Sibīrijas latgaliešu, sauc par ustobom, tā apzīmē ēkas, kurās dzīvo cilvēki. Arī māju iekštelpas tiek sauktas par ustobom. Visu kādas saimniecības ēku kompleksu jeb viensētu nosauc ar asimilētu krievu valodas vārdu hutars vai kutars, atsevišķos fragmentos dzirdama forma hutors. Paretam sastopama vēl vairāk asimilēta forma, kas tiek lietota arī Austrumlatgales izloksnēs kuturi, dzeivuo pa kuturim.

Ēkas runājot par mājām, ja tās ir domātas vispārīgā, garīgā, nozīmē, lieto vārdu sāta, piemēram, sātā lyudzēs, savukārt, ja domāta ir ēka fiziskā nozīmē, tad lieto vārdu ustoba. Dzirdama arī asimilēta krievisma forma doms māja. Pagalma nozīmē tiek lietots vārds dvors, ar ko Ziemeļlatgalē apzīmē māju vai mājas. Vēl zemnieka ēku kompleksā ietilpst pierts, pierteņa, tāpat kliets un klāvs.

Citi vārdi

Dažādi svinīgi notikumi, kas nebija saistīti ar baznīcas svinamajām dienām, tiek saukti par godiem, tikai atšķirībā no latviešu literārās valodas, šis vārds fiksēts vienskaitļa formā gūds gods.

Krievu valodas ietekme uz leksiku

Saharnojes teicēju valodas paraugos var sastapt diezgan daudz no krievu valodas aizgūtu darbības vārdu. Piemēram, Maļvinas Latkovskas un Monikas Cupeles stāstījumos ir sastopami tādi vārdi kā radiejūs piedzimu un pat ražu dzemdēju. Vārdi ir aizgūti no krievu valodas, kaut latviešu valodā ir ekvivalents radīt un latgaliski tāpat var teikt radēt. Monikas Cupeles lietotais ražu no krievu valodas analoga atšķiras tikai ar pirmās zilbes uzsvaru.

Visplašākā krievu valodas ietekme vērojama tieši leksikā. Raksturīgi, ka vecākie teicēji, jo īpaši teicējas, kas ir bez izglītības vai arī beigušas dažas pamatskolas klases, latgaliešu valodu saglabājušas daudz labāk nekā vairāk izglītotie teicēji, kas mācījušies padomju laika krievu skolās. Īpaši daudz aizguvumu no krievu valodas var dzirdēt tieši pusmūža teicēju runā, kas strādājuši algotu darbu, ieguvuši labāku izglītību un bijuši sabiedriski aktīvi.

Viens no izplatītākajiem parazītvārdiem gandrīz visiem teicējiem ir vot, parasts arī Latvijā. Bieži tiek lietoti nelokāmie krievismi tože arī, toļka tikai.

Karu apzīmē ar krievu valodas vārdu, kas pielāgots latgaliešu runai ar pirmās zilbes uzsvaru vaina. Par armijas gaitām teicējs B. Čevers saka: armejā slūžā. Verba forma darināta no krievu valodas vārda , bet pielāgota latgaliešu valodas fonētikai un morfoloģijai ir pārcelts uzsvars uz pirmo zilbi, kā arī pievienota atbilstošs latgaliešu valodas attiecīgu verbu pagātnes piedēklis -ā- resp. plats -ē-. Tāpat aizgūti un asimilēti tiek arī lietvārdi, piemēram, runājot par puišiem, izskan vārds pacani ar pirmās zilbes uzsvaru. Daudzskaitļa nominatīvā šim vārdam sakrīt galotnes gan krieviski, gan šinī lokalizētajā formā, bet locīts tas tiek pēc atbilstošu latgaliešu o-celmu parauga.

Stāstot par to vecāku ierašanos Sibīrijā, B. Čevers lieto vārdu savienojumu adbrauce hodakūs atbrauca vietraudžos, locījumā krievu valodas vārdam ir latgaliešu galotne.

Nereti paši runātāji labi apzinās kāda vārda izcelsmi. Piemēram, stāstot par rudzu pļaušanu un sirpju asināšanu, teicēja saka, ka sierpeņus rūbē, ar pirmās zilbes uzsvaru un augšzemnieku dialekta intonācijām, un pēc brītiņa piebilst ru˙bali, lai klausītājiem būtu skaidrāks. Līdzīgi arī ar radu kopnosaukumu, kas aizgūts no krievu valodas (visdrīzāk vēl Latvijā) un ieguvis pirmās zilbes uzsvaru radņa. Līdzīgi veidots vārds katļeti kotletes, kas ieguvis pirmās zilbes uzsvaru un latgaliešu valodai raksturīgo fonētisko skanējumu. Šādi šo vārdu izrunā vairākās Austrum- un Ziemeļlatgales izloksnēs. Valodniece I. Freimane darinājumus, kas veidoti no aizgūtiem vārdiem ar latviskām izskaņām, iesaka saukt par hibrīdvārdiem [Freimane 1993: 461].

Saharnojes teicēju runā ir daudzi citi vārdi, kas no krievu, bet dažkārt no citām slāvu valodām aizgūti un asimilēti jau Latgalē, piemēram, stāstot par materiālo stāvokli, tiek lietots īpašības vārds bedni nabadzīgi. Tāpat tas skan arī Latgalē un visdrīzāk ir aizvests līdzi arī izceļotājiem. Līdzīgi ar vārdiem kitrys, kitra viltīgs, viltīga, kāžnys katrs, kūds vājš, noliesējis, ko tieši tāpat lieto arī Centrāllatgalē. Dažam slāviskajam verbam tiek pievienotas latgaliešu valodas morfēmas: nazapoļzavojom neizmantojam, nelietojam.

Saistītie izteikumi

Tīvu kei ūda zorna ļoti tievu (par dzijas pavedienu). Latviešu frazeoloģijas vārdnīcā atrodams šis izteikums pilnā formā vietām kā oda zarna, vietām kā dundura (cīruļa, zvirbuļa) galva [LFV 1996], šo izteikumu lieto attiecībā uz vērpumu, vijumu, kas vietām ir ļoti smalks un tievs, vietām ar paresninājumiem. Saharnojē saklausīta tikai pirmā šī izteikuma daļa, kas izrietēja no sarunas konteksta par teicējas spēju savērpt ļoti smalku dzijas pavedienu.

Dzeivs magilā naīsi dzīvs kapā neiesi.

Kai maisā ībuozti kā maisā iebāzti neko nezina, nekur nebrauc.

Kaida teik iz mēlis kāda tiek uz mēles (par dziesmām) dzied dziesmu, kāda ienāk prātā.

Ni i kū ko nu?.

Mēle kai spēle mēle kā rotaļlieta veikla mēle resp. valoda.

Noslēguma pārdomas

Sibīrijas t. s. viduslatgaliešu saliņas sniedz unikālu lingvistisko materiālu, kas ļauj salīdzināt, kā valodu ietekmē vide, kāda ir tās dzīvotspēja un kā tā mainās laika gaitā. Salīdzinot Saharnojes mūsdienu latgaliešu valodu ar attiecīgu Viduslatgales izloksni, var redzēt, ka kopīgā joprojām ir daudz, kas ļauj visai droši identificēt areālu, ko kura izceļojuši sibīriešu senči.

Iespēja paviesoties pie Sibīrijas latgaliešiem ir unikāla izdevība novērtēt valodas dzīvotspēju, attīstības perspektīvas un faktorus, kas ietekmē mazu iedzīvotāju grupu spēju saglabāt un nodot valodu un kultūru nākamajām paaudzēm. Šaubu nav  lielas valodas ēnā mazām kultūras saliņām mūžs nav ilgs vien dažas paaudzes, un tādēļ jo vērtīgāks ir etnolingvistiskajās ekspedīcijās iegūtais materiāls un arī draugi.

Literatūra

Ābele A. Par stieptās intonācijas pāreju krītošā // FBR III, Rīga: Latviešu filologu biedrības izdevums, 1927, 40.44. lpp

Ābele A. Prēpozicija ai < ar Latgalē? // FBR XVI, 1936, 166.167. lpp

Breidaks A. Latgaliešu tautas dziesmu fonētikas jautājumi // Darbu izlase. 2. daļa. Rīga: LU Latviešu valodas institūts; Daugavpils Universitāte, 2007a. 404.412. lpp.

Breidaks A. Latgalisko izlokšņu prosodijas jautājumi // Darbu izlase. 2. daļa. Rīga: LU Latviešu valodas institūts; Daugavpils Universitāte, 2007b. 27.39. lpp.

Endzelīns J., Hauzenberga E. Papildinājumi un labojumi K. Mǖlenbacha latviešu valodas vārdnīcai, II sējums, Rīga: Grāmatu apgāds, 1946, 459. lpp.

Freimane I. Valodas kultūra teorētiskā skatījumā. Rīga: Zvaigzne, 1993, 461. lpp.

Jankowiak M. Belarusian minority in the Kraslava region in Latvia. Language in the domain of religion. // Mūsdienu valoda mūsdienu sabiedrībā, Sociolingvistika un sinhronā valodniecība. Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 134. dzimšanas dienas atceres starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2007. 37.38. lpp.

LIV 2005 Latviešu izlokšņu vārdnīca. Prospekts. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2005.

LFV-II 1996 Laua A., Ezeriņa A., Veinberga S. Latviešu frazeoloģijas vārdnīca, II. NŽ. Rīga: Avots, 1996.

Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. III sējums. Čikāga: Čikāgas baltu filologu kopas izdevums, 1955, 569. lpp.

Poriņa V. Valsts valoda daudzveidīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2009. 52. lpp.

Rudzīte M. Latviešu dialektoloģija. Rīga: LVI, 1964, 306. lpp

Rūķe V. Latgales izlokšņu grupējums // FBR XIX, Rīga: Latviešu filologu biedrības izdevums, 1939, 133.188. lpp.

. . // . : , 1977


Latgalieši un viņu valoda Sibīrijā
Eta Nikolajeva

Laikā no 1896. gada līdz 1914. gadam Sibīrijā, pēc Vilberta Krasnā, jau ir nodibinājušās pāri par 200 lielāku un mazāku latviešu koloniju [Krasnais 1980: 291]. Nav mazsvarīgs fakts, ka 1896. gada vasarā pa Sibīrijas dzelzceļu tika atklāta pagaidu satiksme līdz Tomskas Jeņisejas guberņu robežpilsētai Ačinskai. Līdz ar to sasniedzama bija arī Jeņisejas guberņa.

Kā raksta V. Krasnais (viņa 1938. gadā tapusī monogrāfija ir pēdējais plašākais avots par Austrumu latviešu diasporu), Ačinskas apriņķī no 1896. līdz 1908. gadam izveidojās divas lielākas koloniju grupas. Grupā, kas atradās tuvāk Ačinskai (2040 km attālumā), ietilpa Zatalovka (Zataļska), 25 km no Ačinskas, dibināta 1896. gadā ar 25 saimniecībām, uz dzīvi tur bija apmetušies vidzemnieki un Latgales latvieši; Bogatoje (Bagātaja) ar 15, Sčastļivoje (Sčasļīvaja) 35, Ņikitina (Ņiķītina) 32, Okuņova (Akuņeva) 16, Troicka ar 32 saimniecībām. Otras grupas kolonijas, kas atradās nedaudz tālāk no Ačinskas (6080 km), dibinātas laikā no 1902. līdz 1914. gadam, tās bija: Ladoga (Lādoga), Kandata, Graņičnaja, Oluga, šie četri minētie ciemi pamatā bija Vidzemes latviešu apdzīvoti. Tā kā učastki zemes gabali tika iemērīti blakus kādai lielākai vai mazākai upei, vietas nereti mantoja ūdensteces nosaukumu, piem., Čemurda no Čemurdas upes, Kandata no Kandatas upes u. tml.

Pētnieku rīcībā faktiski nekad nav bijis precīza pārskata, cik īsti latgaliešu ciemu Ačinskas apkaimē bija izveidojies. V. Krasnā, kurš ir beidzamais nopietnākais Austrumu latviešu koloniju aprakstītājs, monogrāfiskajā pārskatā nav minēti arī Bički, kam sākums meklējams 1903. gadā. Vietējie latgalieši lieto šīs sādžas nosaukuma sākotnējo formu Bičkova (ciems nosaukumu ieguvis no mērnieka Bičkova uzvārda; tas tapa skaidrs no Ačinskas pilsētas administrācijas arhīva materiāliem).

Interesanta ir V. Krasnā neminētās Podtajožnojes vēsture. Kā zināja stāstīt Virgina Šupuļņika, tajā vietā bijis necaurejams mežs, taču ar laiku cilvēku uzcēluši lielas mājas, ierīkojuši saimniecības. Teicēja minēja, ka Podtajožnojē līdz karam varējušas būt kādas 45 mājas. Sākumā tātad tika izveidota sādža ar nosaukumu Podtajožnoje, ko ar laiku pārdēvēja par Okuņovu, jo administratīvo pārkārtojumu rezultātā tika izveidota Okuņovas ciema padome, kas teritoriāli aptvēra Podtajožnoji resp. Okuņovu ar atsevišķām apkaimes viensētām, vēlāk kompaktu apdzīvotību. Alfons Zitāns atceras, ka viņu ģimene viensētā (iz hutara) dzīvojusi līdz pat 1940. gadam. Ar laiku šeit uzcēla baznīcu, skolu, darbojās divi veikali u. tml. V. Šupuļņika kā kuriozu min to, ka divi viņas bērni dzimšanas apliecībās ierakstīti kā dzimuši Podtajožnojē, jaunākie divi Okuņovā, kaut ģeogrāfiski un fiziski tā ir viena un tā pati latgaliešu apdzīvotā vieta Sibīrijā.

V. Krasnais nemin arī tādu ciemu kā Kuzina, kur dzīvoja gan latgalieši, gan krievi (pēdējo vairāk). Latgalieši tika izmitināti arī vietā, ko sauca par Žuravkiem vai Žuravļovu, dzīvoja gan krievi, gan latgalieši.

Par ciemiem, kas kādreiz bijuši, bet tagad vairs nepastāv, precīzākas ziņas sniedz paši ačinskieši, kas agrāk tur dzīvojuši. Protams, ne vienreiz vien nācās dzirdēt piezīmi, ka braukt, interesēties par viņiem vajadzējis daudz agrāk, vismaz pirms gadiem trīsdesmit, kad vēl varējis sastapt viņu vecākus, vecvecākus. Citi nereti ar nožēlu atzina, ka tā arī nav pajautājuši vecākiem, no kuras īsti vietas Latvijā viņi pārbraukuši uz Sibīriju un kāpēc. Un nu jau ir par vēlu kādam jautāt...

Ar kādām grūtībām sastapās izbraukušie? Informācija, ko guvām no teicējiem, saskan ar V. Krasnā rakstīto [Krasnais 1980: 313315]. Pirmām kārtām, jāmin Sibīrijai tipiskais klimats ar bargajām ziemām, karstajām vasarām un īsajām rudens un pavasara pārejām uz nākamo gadalaiku. Tāpat kā no nedraudzīgā klimata iedzīvotāji cieta arī no Sibīrijas moškas (sīki asinssūcēji kukaiņi, mazas mušiņas, kas parādās pirms Jāņiem un pazūd tikai ar pirmo sniegu). Zināmas problēmas apmešanās vietās bija ar dzeramo ūdeni, to pieredzējām vēl pat 2005. gada vasaras ekspedīcijā Saharnojē, kur uz visiem iedzīvotājiem ir viens artēziskais urbums (līdzīgi Sčastļivojē un daudzviet citur). Šādi urbumi parādījās tikai 20. gs. 60.80. gados, līdz tam ūdeni gan sev, gan lopiem ļaudis nesa vai veda no tuvākās upes.

Sākot dzīvot kur citur, aizvien būtisks ir valodas jautājums. V. Krasnais kā vienu no problēmām, ar kurām sastapās latgalieši Sibīrijā, min krievu valodas neprasmi [Krasnais 1980: 315]. Lai arī dažādu tautību cilvēki dzīvoja vienā ciemā, jauktās laulības viņu starpā radās tikai ar laiku. Sākumā precējušies latgalietis ar latgalieti, katolis ar katoli. Līdz ar jauktu bilingvālo ģimeņu rašanos situācija mainījās un pamatā ne jau par labu latgaliešu valodai. Šī problēma ir aktuāla viscaur Krasnojarskas apgabalā un, protams, Krievijā kopumā. Pārceļoties uz dzīvi pilsētā, latgaliešu valoda zūd vēl straujāk. Kaut gan katras ģimenes modelis ir individuāls. Svetlanas Cukmanes ģimenē sazināšanās notiek latgaliski arī pēc pārcelšanās uz Ačinsku, savukārt Vladimira Loča ģimenē latgaliski ne sevišķi vēlas runāt pat ar veco, uz pilsētu pārvesto māti kā saka abi jaunie (dzimti latgalieši, to apliecina ieraksti viņu un viņu 1978. g. dzimušās meitas dokumentos), no latgaliešu valodas esot jau atradinājušies.

Arī sociolingvisti atzīst, ka valodu vislabāk var saglabāt noslēgtā vidē, turklāt komunicējot ar tādas pašas tautības cilvēkiem. Sibīrijas latgaliešiem, tāpat kā citām mazākuma tautībām, mūsdienās par galveno vai, kas vēl biežāk, vienīgo ir kļuvusi krievu valoda.

Apmeklētie teicēji, īpaši vecāka gada gājuma cilvēki, atzīst, ka viņi nav pratuši runāt krieviski, pirms sākuši iet skolā. Krievu valodas apgūšana sagādājusi grūtības, daudz labprātāk viņi būtu mācījušies dzimtajā latgaliešu valodā, kā tas notika 20. gs. 20. gadu 2. pusē 30. gados. Arī vēl 20. gs. 60.70. gados, kad Bogatojē mācījās, piem., Svetlana Cukmane, krievu valodas neprasme latgaliešu vidū bijusi aktuāla. Šobrīd latgaliešu bērniem mājās vairs netiek mācīta latgaliešu valoda. Vecāki rūpējas, lai viņiem skolā nebūtu jāsastopas ar tām grūtībām, kā pašiem pirms gadiem. Reizē ar to latgaliešu valoda Sibīrijā sāk zust arvien straujāk, un tas ir neatgriezeniski. Ne viens vien teicējs minēja, ka bērni saprotot latgaliski, tikai nerunājot. Tomēr aiz šīs saprašanas visbiežāk slēpjas kādi atsevišķi plašāk lietojami vārdi, kā maize, pīns u. tml.

Dalījums latgaliešos un latviešos Sibīrijā ir kopš 1926. gada tautas skaitīšanas. Ačinskas apkaimē starp abām mūsu tautiešu grupām nekāda antagonisma nav bijis, viņi varējuši saprasties savā starpā, daži teicēji apgalvoja, ka latviešu valoda neesot grūta. Tomēr tāspuses autoritatīvā skolotāja Puku Emīlija ir pārliecināta, ka daudzus latviešu vārdus latgalieši nemaz nesaprotot. Sibīrijā daudzkārt dzirdējām apzīmējumu čiuļs, kā turienes latgalieši bieži sauc pārējos latviešus, un tas ir vārds ar neitrālu nozīmi citādi runājošie, citas ticības un ieradumu ļaudis. Bija arī teicēji, kas apgalvoja, ka latvieši esot lepnāki, sevī iedomīgi, latgalieši vienkārši un draudzīgi.

Cilvēki, pie kuriem viesojāmies, ar lielu interesi uztvēra kā mūs, tā arī mūsu nesto informāciju par Latviju. Daudzi no viņiem savā etniskajā dzimtenē nekad nav bijuši, un priekšstati par Latviju, Latgali viņos ir izplūduši. Dzirdējām apzīmējumu Raseja (resp., Krievija) tās puses apzīmēšanai, no kurienes ieceļojuši viņu senči. Satikām arī tādus ļaudis, kas padomju laikos pabijuši Rīgā vai Jūrmalā, Jūlija Kotāne viesojusies Rēzeknē, Viktors Sprukuļs ar māsu ciemojušies Alūksnes rajonā, Ontons Cukmans kādus gadus padzīvojis Balvos, tad atgriezies Sibīrijā. Skolotājs Anatolijs Ugainovs (slavizēta uzvārda Ūgaiņs forma) no Baženovkas (dz. 1955. g. Maļinovkā) Latvijā viesojies divreiz. Vispirms izracies arhīva materiāliem, uzzinājis, ka viņa senči nāk no Varakļānu puses, tad braucis un visu iecerēto sameklējis. Tomēr vairākumam Sibīrijas latgaliešu brauciens uz Latviju ir tāls un nerealizējams sapnis. Jautāti, kas viņiem ir Sibīrija, cilvēki atbild, ka tā ir viņu dzimtene tur ir uzauguši viņi paši, tur dzimuši viņu bērni, tur viņu vecāku kapi.

Latgalieši brauca uz zemēm, tāpēc apmetās un palika laukos. Savu ekspedīciju laikā noskaidrojām vēl kādu niansi ja Jeņisejas labā krasta pārceļotāji uzreiz apmetās vienkopus, lielās sādžās, ačinskiešu liela daļa ilgi dzīvoja viensētās (hutaros). Kārlis Šķilters savā apcerējumā min, ka 60 % latgaliešu kolonistu Ačinskas un Tomskas apvidos apmetušies ciemos, pārējie dzīvojuši viensētās [Šķilters 1928: 114]. Vieni no pēdējiem viensētniekiem droši vien bija tādi zemnieki kā Josifa Vilcāna saime, kuri uz sādžu pārcēlās 1946. gadā un arī tad pretēji tēva gribai.

Ziemeļlatgaliskās izloksnes Ačinskas apkaimē

Valodnieces Veltas Rūķes sniegtais ziemeļlatgaliešu runas raksturojums balstīts galvenokārt 20. gs. 30. gados FBR publicētajos materiālos un pašas vērojumos. Dialektoloģiskiem pētījumiem materiālu vākšana vispirmām kārtām notiek no vecākās paaudzes runātājiem dzimtiem kāda novada pārstāvjiem [Rūķe 1939b: 2425; Rudzīte 1964: 39], Sibīrijas kontekstā viņi ir gandrīz vienīgie, kā runa šādiem pētījumiem der, jo izloksnes vairs netiek pārmantotas. Teorētiski V. Rūķes vilktajām izoglosām [Rūķe 1939a], t. i., ziemeļlatgaliešu runas īpatnību nošķīrumam no kaimiņiem, vajadzētu sakrist ar 21. gs. sākumā Sibīrijā pierakstītajiem materiāliem. Tomēr ir arī kāda būtiska atšķirība. Ja Latgales latviešu valoda aizvien vairāk nivelējās latviešu rakstu valodas iespaidā, uz ko Latgales skolās pārgāja jau 30. gados, Sibīrijas latgaliešu valoda saglabājās nemainīta (par krievu valodas ietekmi, aizguvumiem no tās jārunā atsevišķi), jo ar lejzemnieku izlokšņu runātājiem Ačinskas apkaimes latgaliešiem bija visai mazs sakars (Sibīrijā Latgales latviešu saplūšana ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem nenotika). Kaut Ačinskas apkaimes latgaliešiem kaimiņos dzīvoja arī vidzemnieki (Ladogā, Olugā, Graņičnajā, Grjaznovā), viņu malēniskā runa tāpat nebija literāra, jo Alūksnes apkaimes iedzīvotāji runā (ir runājuši) tā paša augšzemnieku dialekta izloksnes, kas tuvas ziemeļlatgaliešu runai. Māsas Belopukas, izvaicātas 2004. gada vasarā Grjaznovā, savu valodu sauca par nesmuku. 1918. gadā Ladogā dzimusī skolotāja Erta Sprukule (dz. Vimba), kura bija izgājusi pie latgalieša, atzina, ka lielas starpības viņas un vīra runā nav bijis. Tā tas arī varētu būt, jo alūksniešu un balveniešu runā ir daudz kopīga. Tātad mūsu ekspedīcijās sastapto ziemeļlatgaliešu runai palielā mērā vajadzētu atbilst Veltas Rūķes aprakstītajām Ziemeļlatgales izlokšņu īpatnībām. Tas nozīmē, ka Ačinskas apkaimes bijušo Ziemeļlatgales iedzīvotāju pēcteču runas raksturojumā varam izmantot V. Rūķes izstrādāto sistēmu, kas, protams, papildināma.

Par pamatu valodas analīzei šai rakstā tiek ņemta astoņu Ačinskas apkaimes ziemeļlatgaliešu runa. Par teicējiem izvēlēti dažādu paaudžu pārstāvji. Dažkārt ilustrācijai izmantoti arī citu turieniešu runas fragmenti. Sociolingvistiskā fona lielākai skaidrībai pie pirmā pieminējuma tiek sniegtas īsas ziņas arī par viņiem. Fonētisko un morfoloģisko īpatnību analīzē ietvertas vēl citas atšķirības no lejzemnieku izloksnēm un latgaliskajām kaimiņu izloksnēm, par kurām V. Rūķe nerunā.

Ievadījumam Ačinskas ziemeļlatgaliešu runas īpatnībās citēsim bijušo viļacēnu (precīzāk gan būtu viļacuonu, kā sevi sauc vietējie iedzīvotāji) pēcteča Juoņa Sprukuļa (dz. 1952. g. Bogatojē) Jāņu dziesmu, ko pierakstījām 2006. gada ziemā. Informants latgaliski runā paslikti, tomēr ir kvēls visa latgaliskā aizstāvis, materiālās kultūras liecību glabātājs (kopā ar brāļiem izveidojis vai veselu muzeju no priekšmetiem, ko lietojuši viņu senči). J. Sprukuļa repertuārā pārmantotas vairākas latgaliešu tautasdziesmas, ko pats J. Sprukuļs māca citiem, pavairodams tās kirilicā. Arī rakstījums krievu valodā ļauj spriest par pārmantotajām ziemeļlatgaliešu runas īpatnībām.

ʒʹeru, ʒʹeru olu, ʒʹadàms dùmaju,
kùr es îšu šùvokàr, kùr gulʹeîš pàr naktʹi?

zʹinu, zʹinu, zʹinu! zʹinu joûnu mʹeîtu,
tùr es îšu šùvokàr, tùr gulʹeîš pàr naktʹi.

joûna mʹeîta gʹèida, mʹîkstas vʹìtas tàisa,
tùr es îšu šùvokàr, tùr gulʹeîš pàr naktʹi.

Fonētisko īpatnību raksturojums
Akcents

Ačinskiešu runā vārdos parasti tiek uzsvērta pirmā zilbe, taču ir arī izņēmumi:

1) salikteņi ar Ziemeļlatgales izloksnēm raksturīgo vus‑, arī priedēkļiem nʹi‑, pa‑: vuslobuôkʹìs, nʹikas, nʹikot, nʹikùr, pavusàm (apstākļa vārds nʹèikot nav kad tiek runāts ar pirmās zilbes uzsvaru);

2) apstākļa vārdi: tuôpat, tùrpat, tʹlʹeît;

3) daudzi aizgūtie vārdi no krievu valodas, kaut asimilēti gramatiski, tiek izrunāti ar oriģinālvalodas uzsvaru: sèļsavʹec ciema padome, načàļnʹiks priekšnieks, manaška mūķene, kurortûs kūrortos. Tomēr jāpiezīmē, ka liela daļa krievisko aizguvumu tiek pielāgoti arī uzsvara ziņā: samaļoc lidmašīna, gazʹetas avīzes, boļnʹîca slimnīca, stupnʹe pēda, bʹilʹec biļete.

Intonācijas

Teicēju runā dzirdamas divas intonācijas: krītošā (`) un lauztā (ˆ). Ziemeļlatgaliskajām, tāpat kā citām augšzemnieku dialekta izloksnēm, raksturīga parādība ir stieptās un krītošās intonācijas sakritums. Stieptā intonācija pārvēršas krītošajā arī sibīriešu runā: mùot'e, tròuki, s'ìva, ùla, m'ìel'e̩, s'ìeju.

Tāpat kā citās latgaliskajās izloksnēs, ziemeļlatgaliešu krītošā intonācija atbilst triju intonāciju apgabala stieptajai un krītošajai intonācijai: kùozas, ìla, mùosa; lauztā intonācija atbilst triju intonāciju apgabala lauztajai intonācijai: piemēram, ûga, m'eîtuška, c'îc, roûks, droûks. Verbus t, dût, ît nenoteiksmē runā ar lauztu intonāciju, tāda tā ir arī atvasināto verbu piedēkļos (gan'ît). Var teikt, ka intonāciju lietojuma ziņā atšķirība no Latvijā runātajām Ziemeļlatgales izloksnēm Ačinskas apkaimē netika novērota. Varētu piebilst vēl to, ka priedēkļus nù-, p'ì- ačinskieši mēdz saīsināt, līdz ar to priedēkļa zilbe tiek runāta īsāk: nu:m'ira, p'i:m'inu atceros.

Gala zilbju vokālisms

Atšķirībā no pārējās Latgales iedzīvotājiem, ziemeļlatgalieši, tajā skaitā arī viņu pēcteči Ačinskas apkaimē, lokāmo vārdu galotnes -as un -es saglabā nepārveidotas. Piemēram: s'ešas mùosas; a tàus àr mùot'i nu Latv'ejas; sorak p'ìcas mùojas; babas nap'ìm'ìn; nu s'ìna pļàušanas; ka pļàva àuzas; ves'el'îbas nàu; b'eja grùomatas, gaz'etas; Romanòuskùo Lid'ejas dâls; tàis'eja mùojas, egl'es. Galotne ‑as, ‑es tiek runāta sieviešu dzimtes nomenu vienskaitļa ģenitīvā, daudzskaitļa nominatīvā un akuzatīvā. Ar stabilo šo galotņu saglabājumu Ačinskas ziemeļlatgaliešu runa jūtami atšķiras no, piem., saharniešu, maļinauciešu, bogotoliešu valodas.

Arī Ačinskas apkaimē datīva un instrumentāļa formas sakrīt, un ne visos gadījumos galotne ir gara: jaûnuôka pàr man'îm, bràukajàm ài v'ìeršìm, mûu̯s'îm grìec'en'ìk'ìm, pa dànc'ìm gùoa, is kop'ìm b'ej mùka, ài kast'il'ìm, bràuksàm àr dràug'ìm. M. Ščerbakovas stāstītajā neparasta bija konstrukcija: àr kr'ìv'îm àr v'èir'îm ar vīriem krieviem. Teicējas Rozālijas Graudānes runā garās galotnes ir konsekventas: rozbràuca pa vysîm goradîm.

Arī sieviešu dzimtes nomenu daudzskaitļa datīvā, instrumentālī galotnē var būt gan divskanis, gan saīsinājuma rezultātā radies patskanis; egl'iêm, pàr itom ʒʹîsm'iêm; àr sor̂konòm rùz'ît'em.

Parasta ir galotnes īsināšana vairākzilbīgos vārdos, kuri beidzas ar ‑is: brùol'îc, v'ec'îc; v'ec (< -ds) vedis, bròucs braucis.

Vārdu darināšana

Arī Ačinskas apkaimē plaši lieto augšzemnieku izloksnēm raksturīgo izskaņu ‑āns, kurā piedēklis tiek īsināts tāpat kā Ziemeļlatgales un Austrumlatgales izloksnēs Latvijā: talànc telēns, suvànc sivēns. No citiem latgaliešiem atšķiras piedēkļa izruna personvārdā Ontànc, un arī tas ir tāpat kā Ziemeļlatgalē.

Lietvārdu darināšanai Ačinskas apkaimes ziemeļlatgalieši līdzīgi kā Latvijā izmanto piedēkli ‑in‑, kas sastopams abu dzimšu lietvārdos: dràuʒʹinʹe, Dʹìva kùcʹìnc; ar piedēkli ‑in‑ atvasināti lietvārdi ûu̯dʹìnc ūdens, sapʹìnc sapnis. Tādi sugasvārdi kā vàine vaina, vòine karš, personvārdi Anne, Valʹe pieskaitāmi ē‑celmiem. Tādi paši ē‑celmi ir daudzi deminutīvi, kas lejzemnieku un citās augšzemnieku izloksnēs beidzas ar ‑iņa vai ‑eņa [Cibuļs, Leikuma 2003: 38]. Ačinskieši tos runā kā ē‑celmus: mùojinʹe, ustabʹinʹi nu tùo pat meža. Teicēja J. Grodņa stāstīja par skolēnu iecienīto rotaļu Kumʹelʹinʹi, kumʹelʹinʹi; pateicību viņa izteica ar vārdiem: Dʹìvʹinʹàm pàļdʹis paldies Dieviņam!.

Arī Ačinskas apkaimē sievu nosaukumus mēdz darināt ar piedēkli ‑īn‑ pēc vīru uzvārda: Mʹežalovʹìnʹe, Dʹèlʹpʹerʹìnʹe. Izplatīts arī piedēklis -īt- (Kàirenʹìtʹe, Skùltanʹìtʹe), kas, atbilstoši izrunai Ziemeļlatgalē, par -eit- nepārvēršas. No krievu valodas reizēm dzirdami atvasinājumi ar -ih- (Pučyha no uzvārda Puks, Styuraniha no Styvrans), kam ar latgaliskajām izloksnēm sakara nav.

Vārddarināšanā tiek izmantots arī piedēklis ‑nīk‑, ‑nīc‑, piemēram, sàimʹenʹìks ài sàimʹenʹîcu, baznʹîca, baznʹîckùngʹi. Izskaņa ‑nīks krievu valodas iespaidā bieži kļūst īsa (‑niks), sieviešu dzimtes izskaņa tāpat variējas garuma ziņā, dominējot īsajai: Šuu̯pulʹnʹìku Vʹìrgʹine, Šupulʹnʹikʹi, Rudzusʹiku Marʹe. Runā tiek iekļauti jaunāki aizguvumi ar radniecīgu krievu valodas piedēkli (sal. piemērus no J. Grodņas stāstītā: čerʹèmšanʹiki bràukoi̯ àr màisʹîm čeremšas (savvaļas ķiploku) pārdevēji braukā ar maisiem; bʹeju pàr pravadnʹiku pojezdâ strādāju par vilciena pavadoni; pēdējā atvasinājumā lietots pat oriģinālvalodas uzsvars). No Latgales pārmantots vecs aizguvums ar sekundāru piedēkļa patskaņa garumu: plʹemʹènnʹìku māsasdēlu.

Salikteņu darināšanā Ačinskas apkaimes latgaliešu runā sevišķu atšķirību no citām augšzemnieku dialekta izloksnēm nav. Ekspedīciju laikā divējādi esam pierakstījuši salikteni ceļgali ar cietu un mīkstu līdzskani (ceļagolûs mʹetâs; stàigaju celagolûs i raûdu), arī lietvārdu ceļš šeit izrunā divējādi: cʹèlʹs, cʹèlʹš. 20. gs. 90. gados aktīvai lietošanai ir atdzimis katoļiem ierastais priestera apzīmējums baznīckungs (nʹivʹîna baznʹîckùnga; nu Pòļščas adbràuca itʹì baznʹîckùngʹi šie mācītāji ieradās no Polijas). Dažkārt skaidri redzams, kā senāku, no Latvijas aizvestu leksēmu aizstāj krievu valodas vārds, kurš tomēr vēl tikai tiek adaptēts: V. Šupuļņika starp košuma krūmiem min sʹìrʹìnʹcʹ (krievu val. ceriņi) un tad rauga atcerēties, ko īsti viņi par besakūku saukuši. Viņas paaudzei (dz. 1953), ja vien mājās ir runājuši latgaliski, šādas lietas vēl saslēdzas.

Leksiskā savdabība

Runājot par Sibīrijas latgaliešu vārdu krājuma savdabību, jāņem vērā vairāki nozīmīgi faktori un, vispirmām kārtām, laiks, kad Sibīrijas latgaliešu senči izbrauca no savām Latvijas dzīvesvietām. Tās bija 19. gs. beigas, bet Ačinskas apkaimes latgaliešiem 20. gs. sākums. Tātad izceļotāji varēja pārmantot tikai tādus vārdus, kas bija lietojumā Latvijā jau tolaik, pirms apmēram simt gadiem. Uz vietas iepazīto reāliju, kā arī jaunāku parādību apzīmēšanai vārdu krājums papildinājās un lietojumā nostiprinājās jau Krievijā. Šā iemesla dēļ Sibīrijas ziemeļlatgaliešu senči dzimtenē par savējo vēl nebija paspējuši padarīt tādu vārdu kā vilciens, tas viņiem ir pojesc (-zds). Stāstīdama par saviem vecvecākiem, viņu atceļošanas veidu rauga uzminēt S. Cukmane: vʹînâ pojezdâ làikàm i bròuca. Līdzīgi ir ar vārdu samaļoc (‑ts), arī lidmašīnas sabiedriskai lietošanai parādījās vēlāk, kad pārceļotāji Sibīrijā bija jau nodzīvojuši varbūt pat vairākus gadu desmitus. Tā kā kontaktu ar Latviju sākuma gados tikpat kā nebija, vilciena un lidmašīnas latviskākie apzīmējumi līdz mūsu tautiešiem nevarēja nonākt.

Izbraukuši no sādžām dzimtenē, šo apdzīvotās vietas tipa apzīmējumu mūsu tautieši pārnesa arī uz Sibīriju un turpināja runāt par dzeraunēm. Tomēr liela viņu daļa, sevišķi Ačinskas apkaimes iedzīvotāji, gadus divdesmit trīsdesmit varēja dzīvot viensētās, ko viņi dēvēja (vairāk vai mazāk asimilētā formā) par hutoriem, hutariem vai kutariem. Zemes platības, kas tika iemērītas atbraukušajiem zemniekiem, Sibīrijā sauca par učastkiem, un šis nosaukums ačinskiešu runā ir dzīvs joprojām. Vietējie krievi, kas Ačinskas apkaimē (arī citur Sibīrijā) bija apmetušies jau agrāk, tika saukti par čaldoniem, arī šo leksēmu, tāpat kā kādreiz mūsu ieceļotāji, apguvām savās ekspedīcijās. Gluži tāpat uzzinājām, ka pārvietojamās vasaras mājiņas (precīzāk, uz ātru roku celtās būdas) latgalieši, līdzīgi vietējiem iedzīvotājiem, sauca par za-imkām (deminutīvs za-imcine, za-imceņa). Kamēr tika līsti līdumi (veikta karčavuošana), ne par kādām lepnākām istabām vai saimniecības ēkām nevarēja runāt, lopi tika turēti primitīvās nojumēs jeb t. s. staikās (no krievu val. novietne mājlopiem; kūts), siltie klāvi kūtis tika uzcelti ar laiku. Sākot dzīvot sādžās (tajās Ačinskas apkaimes latgalieši tika sadzīti pārsvarā 30. gados), aktuāls kļuva lopu ganīšanas jautājums. Lai tam lieki netērētu laiku, apkārt sādžai būvēja neizskatīgu dēļu un mietu žogu, tā saucamo paskocinu (no krievu val. ar žogu ierobežotas ganības sādžas tuvumā). Sākotnēji reti apdzīvotās platības bija lieliska vieta biškopības izvēršanai. Ar to sāka nodarboties arī latgalieši, veidodami pasekas dravas un kļūdami par pasečnīkiem dravniekiem. Ienesīgais rūpals ir daudzu gados vecāku latgaliešu iecienīta nodarbe līdz pat mūsu dienām. Slavenākā apkaimes biteniece, kas 30 gadus rūpējās par kolhoza dravu Olugā un no dažiem stropiem nešķīrās pat sirmā vecumā pēc pārcelšanās uz Grjaznovu, ir malēniete Emma Ivanova (dz. Nāgele, 1913), ienesīgu dravu Grjaznovā uzturēja latgaliešu Vilcānu ģimene u. tml.

Latgaliešu leksikā ienāca vārdi skʹìi̯rda, skʹìi̯rdavuôt stirpa, stirpot (R. Graudāne: sòlmʹi pʹi:skʹìi̯rdavâtʹi samesti gareniskā kaudzē). Savukārt O. Bajandina, J. Loča, J. Jurikova (cjoce Jule) stāstīja par glubʹìnku vietu, kur Okuņovā kolhozu laikā rudenī glabāja novāktos graudus, kamēr slikto laika apstākļu dēļ to nevarēja aizgādāt kur citur, uz kādu norādītu vietu. Vēl līdz karam Sibīrijas latgaliešu leksikā no krievu valodas ienāca zemniekiem tik svarīgo lauksaimniecības mašīnu nosaukumi: malacʹìlka kuļmašīna, žnʹeika pļaujmašīna, vʹejàlka vētījamā mašīna. Sakārtojoties saimniecības lietām, viņu leksikā atgriezās no dzimtenes līdzpaņemtais slāvisms kuknʹe virtuve.

Vēl daudzas citas reālijas Sibīrijas latvieši iepazina uz vietas. Piemēram, komūnas un kolektīvi pie viņiem parādījās jau 20. gs. 20. gadu beigās (Latviju tie sasniedza 20 gadus vēlāk). Ar lielu pompu veidotās pirmās komūnas ātri izputēja, un Ačinskas apkaimē par tām piemin galvenokārt bijušie Gaismas Stara ļaudis (komuna, komunars). Savukārt kolhozi Sibīrijā vairāk pazīstami ar nosaukumu kolektīvs (kolektivs). Latgales pārceļotāju leksikā ienāca tā laika sabiedriskās un saimnieciskās dzīves apzīmējumi (kā sʹeļsavʹeta prʹetsʹedacʹeļsʹ), nedaudz vēlāk ideoloģijas nolūkiem un iedomātajai šķiru cīņai radītie nosaukumi (kā kulaks, raskulačivaņije, nacmens, likpunkts, izba čitaļņa, izbačs u. tml.). Par šādiem jauniem aizguvumiem no krievu valodas (vai ar tās starpniecību) dažādās sabiedrības dzīves jomās runā Padomju Savienības valodu politikas pētnieks Magomets Isajevs [ 1982: 116117]. Sibīrijas ziemeļlatgaliešu dzīvē līdz ar kolektivizāciju ienāca arī brʹigaʒʹìrs, pʹèrma, kàmbainʹors, traktarʹisc un citi šo vārdu varianti. Runājot par kara gadiem, Sibīrijas latgalieši visbiežāk lieto slāvismu vòinʹe, vòiņa, vòina, vàinʹe (vòinʹes godûs kùr tòļka nabʹeju!), kaut vecākās paaudzes runātāji atceras un lieto arī mantoto leksēmu vàidʹi (vàidu godʹi kara laiks).

Nebija mazsvarīgi arī dabas apstākļi, kuros nokļuva Latgales pārceļotāji. Ačinskas apkaimē viņi tika nometināti taigā. Šeit mūsu tautieši iepazina agrāk līdz tam neredzētu kokus ļistvjaku, ļistriku, ļistvinu vai ļistveņņicu lapegli, skujmeti, pihtu dižegli, no tām īpaši svarīga izrādījās pirmā, jo kļuva neaizstājama celtniecībā. Izrādījās, ka lapegles koksne ir ļoti cieta un izturīga, turklāt noturīga pret mitrumu. Tādas mūsu senči lika māju pamatos dzimtenē ierasto akmeņu vietā. Būvmateriālu pārpilnība ļāva izvērsties ēku celtniecībā, vilināja apgūt mucinieka amatu, ko šeit turpināja saukt ierasti ar slāvismu bondars.

Lai pasargātos no slimībām, īpaši cingas, pārceļotāji iemācījās atrast taigā un lietot uzturā čeremšu savvaļas ķiplokus (to vācēji tiek saukti par čeremšaņikim). Uzturam lieti noderēja taigā mītošās meža irbes t. s. rjabčiki. Vilki un lāči bija pazīstami no dzimtenes laikiem, tāpat savvaļas ogām tika paturēti to agrākie nosaukumi. Vera Čehoviča atgādināja, kādas ogas aug Sibīrijā: smaroʒʹina, upʹenʹes, avûškas ûgas, jùoņa ûgas, ranʹetkas. Jautāta, vai ranʹetkas nav kāda ābolu šķirne, viņa paskaidroja, ka ranʹetkʹi mozuôkʹi čèm uôbulʹi. Sibīriešu t. s. ranetkas ir īpaša sīkaugļu ābolu šķirne, kas radīta, krustojot Sibīrijas un Eiropas ābeli.

Ačinskas latgaliešu runā saglabātas vairāku vārdu agrākās nozīmes: grùomata tiek lietota ar nozīmi vēstule (es mùosai pìrakstʹeju grùomatu). Protams, arī tradicionālā šī vārda nozīme Sibīrijas latgaliešiem nav sveša, bet, iztaujāti ekspedīcijās, viņi parasti stāsta par vecajām, no dzimtās puses tālajam ceļam līdzi paņemtajām baznīcas grāmatām (mùotʹes grùomata bažestvʹènnùo). Grāmatas, žurnālus, avīzes Sibīrijas latgalieši nevis lasa, kā teiktu pie mums, bet gan skʹèita, piemēram, muôceju skʹèitʹiêtʹi žùrnalu.

Ekspedīciju sākumā nereti mulsināja tas, kā Sibīrijas latgalieši sauc māsīcas vai brālēnus, tie viņiem ir (srodnùo) mùosa, (srodnʹìs) brac/brùoļsʹ/brùols. Vārdus brālēns, māsīca mūsu tautieši praktiski nelieto. Ja kādam vajag paskaidrot, ko nozīmē viņu lietotie radniecības apzīmējumi, izeja tiek atrasta termina aprakstošā izklāstā. Sibīrijā latgalieši dzīvo ne tikai starp radiem (rodi, radņe) un kaimiņiem (sābri), bet arī dažādām tautām. Tuvākie viņu likteņa biedri, protams, ir tie, kas katoļi, poļi (poļaki), lietuvieši (litvaki), vācieši (vuocīši, ņemci), pa daļai baltkrievi (belarusi) un ukraiņi (ukra-inci), kam pievienojušies čuvaši (čivaši), tatāri (tatari), udmurti. Pēdējo aptuveni desmit gadu laikā ļoti svarīgs ir kļuvis garīgais kontakts ar poļiem, kuri apkalpo Ačinskas katoļu draudzi un vispār ir aktīvi darbinieki katolicisma atdzimšanā Krievijā. 20.30. gados mūsu tautiešu, kas bija izceļojuši no Ziemeļlatgales, garīgā aprūpe notika divās baznīcās (Ačinskā, Okuņovā), kapličās (kaplīca, časovņe), kā, piemēram, Biriļusu Maļinovkā, pie sādžu vai kapsētu krustiem (kristi), tagad tas notiek Ačinskas katoļu baznīcā.

Runājot par sadzīves lietām, Sibīrijas latgaliešu leksikā ir vairāki vārdi, kas Latvijā nav zināmi vai ir mazsvarīgi. Bargajās ziemās sibīriešiem vislabāk noder pimi (zʹìmâ morozʹi, a pʹimu to nabʹej), kas dzimtenē dzīvojošiem latgaliešiem pazīstami kā vaļenki, vaļenkas, vaļonkas.

Leksēmai kʹìlbasʹi, ko stāstījumā par tēvu lietoja R. Graudāne, pamatā ir poļu kiełbasa (jis bʹej kʹìlbasnʹiks, Ačìnskʹejâ tàisʹeja kìlbasus ài bratu); vārdu, kā izrādījās, lieto arī citi ačinskieši (O. Bajandina atcerējās konskùs kʹìlbasus zirga gaļas desas). Slāvisko buļbu blīni/bleiņi kartupeļu pankūkas, atšķirībā no vārda lietojuma Latgalē, Sibīrijas latgalieši ir apmainījuši pret Sibīrijā izplatīto baltkrievismu draniki.

Gada mēnešu nosaukumi Ačinskas ziemeļlatgaliešu runā skan visai krieviski: okcʹebriê, nojabrʹiê, ʒʹekabrʹ oktobrī, novembrī, decembrī. V. Šupuļņika teica vēl kā citādi, stāstīdama, ka viņai ostìndʹesmit dʹiu is sèntʹènbrʹi bûu̯s.

Izvēlēto teicēju runā saklausāmi arī īpatnēji darbības vārdu varianti, piemēram, pùordavuôt pārdot (J. Grodņa); kʹirinei karājas, jùs vusus rossàva viņus visus nošāva (V. Šupuļņika); kʹìeram iz eglʹîtʹes kārām eglītē (O. Bajandina).

Sibīrijā dzīvojošo ziemeļlatgaliešu leksikā slāvismu tik tiešām ir daudz, bet tie ir dažāda vecuma, jo daļa šādu aizguvumu tika atvesta jau no dzimtenes (rādā blakus, kruši ātri, ceists tīrs, bednis nabadzīgs, ruods priecīgs u. tml.). Tomēr, atšķirībā no Latvijas ziemeļlatgaliešiem, ačinskieši saka muoja, nevis dvors, ļizīka, nevis luoška, un kas zina, kura leksēma ir vecāka. Ja kura vārda trūkst, Sibīrijas latgalieši ir spējīgi radīt savu.

Literatūra

Cibuļs J., Leikuma L. Vasals! Latgaliešu valodas mācība. Rīga: N. I. M. S., 2003.

Krasnais V. Latviešu kolonijas. Melnburna: Kārļa Zariņa fonds, 1980.

Leikuma L. Darbības vārds Krāslavas, Aulejas, Skaistas un Izvaltas izloksnē. Disertācija filoloģijas doktora grāda iegūšanai. Rīga: Latvijas Universitāte, 1993.

Rūķe V. Latgales izlokšņu grupējums // FBR XIX, Rīga: Latviešu filologu biedrības izdevums, 1939a. 133.188. lpp.

Rūķe V. Latviešu izlokšņu pētīšanas darbs. 1918. 1938. // Ceļi, IX. Rīga: Ramaves apgāds, 1939b. 20.42. lpp.

Rudzīte M. Latviešu dialektoloģija. Rīga, 1964.

Skrinda K. Latwiszu kolonisti nu Witebskas gubernas // Auseklis. 1906., 17. marts. 3 lpp.

Šķilters K. Latkoloniju vēsture I. Maskava: Prometejs, 1928.

. . o . : c a, 1982.


Dienvidlatgalieši Sibīrijā:
Bogotolas un Tjuhtetas apkaimes teicēji
Marita Lasmane

Sibīrijas ekspedīciju laikā satikto Dienvidlatgales izcelsmes teicēju senči, kuri izceļojuši pamatā no tagadējo Augšdaugavas un Krāslavas novadu teritorijas, par savām jaunās mītnes zemes apmetnes vietām neizvēlējās pilsētas viņi devās prom no savām tēva mājām zemes trūkuma dēļ, tāpēc par savām jaunajām mājām dēvēja vietas, kuras atradās praktiski necaurejamas taigas vidū.

Lai gan viena daļa teicēju uz jautājumu, no kurienes uz Sibīriju atbraukuši viņu senči, atbild, ka no Rasejas, daļa teicēju savu atbildi spēj precizēt, kā izcelsmes vietu norādot Vitebskas guberņu un Dvinskas apriņķi. Vēl atsevišķi teicēji izcelsmes vietu spēj nosaukt vēl sīkāk. Tā, piemēram, Adeļa Dzalba zina stāstīt, ka māte nāk no Businiškām, bet tēvs no Zīperēm, Vaišļu māsu vecvecāki ieradušies no Kruoslavkas, Ivana Lipšāna tēvs 6 gadu vecumā atvests no Bleideļu ciema, Staņislava Matusāna tēva dzimtā vieta esot Tukišu ciems Dvinskas apriņķī, bet Staņislava Vonoga vecvecāki braukuši no Vonogu ciema Vitebskas guberņā. Savukārt Vitalija Spoģa vecmāte stāstījuši, ka viņi atbraukuši no Poļeščinas Landzkoronas pagasta Daugavpils apriņķa Vitebskas guberņā, turklāt teicējs zina teikt, ka tagad tā esot Šķaune.

Kā 2008. gada vasarā Sibīrijas ekspedīcijas dalībniekiem atklāja Tjuhtetas muzeja vēsturniece Valentina Ložkina, ceļu līdz tālākiem apvidiem tolaik praktiski nav bijis lai tiktu uz priekšu, vasarā tos nācies izcirst pašiem, bet ziemā iešana notikusi pa aizsalušo upju ledu. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad uz Sibīriju labākas dzīves meklējumos devusies liela daļa intervēto teicēju senču, Tjuhtetas apkārtne bijusi gandrīz kā Krievijas pasaules mala te nav bijis ne ceļu, ne sliežu, tikai neizbrienama taiga. Saprotams, kaut ko bija paspējusi paveikt īpaši tam dibinātā Pārceļotāju pārvalde, bija iezīmētas potenciālās atbraucēju dzīvesvietas, apzinātas dzeramā ūdens ieguves vietas, tāpat ceļu jeb, kā toreiz teica, traktu, izbūves iespējas, kas daudziem pārceļotājiem kļuva par pirmajiem peļņas darbiem svešumā. Cara laika traktu, kas gājis cauri Dvinkai, tālāk  cauri Varšavkai un izvedis uz Borokovku, stāstījumos piemin vairāki Dvinkas teicēji. Trakta paliekas ar lapegļu tilta pāļiem pāri Kuzminkas upei ekspedīcijas dalībniekiem tika parādītas 2007. gada vasarā, bet kādā citā reizē tika izrādītas zemnīcu vietas Daņilovkas upes stāvkrastā Dvinkas ciemā.

Lai pilnībā nezaudētu saikni ar dzimto pusi, vairākas latgaliešu dibinātās apdzīvotās vietas Sibīrijā tika nosauktas Latgales vietvārdos [Skrinda 1906]. Kā piemēru var minēt Dvinkas ciemu (nosaukts par godu Dvinskai, tag. Daugavpils), ar ko saistīti vairāki Dienvidlatgales areāla teicēji. Senākās atmiņas par pašu Dvinku ir teicējai A. Čerpinskai (1914), kura ļoti spilgti atceras Dvinkas māju dedzināšanu teicēja tolaik bijusi 5 vai 6 gadus veca. Šo notikumu, gan no savu vecākās paaudzes radu stāstītā, piemin arī citi teicēji.

Līdz Pirmajam pasaules karam Sibīrijas latgaliešu ciemos galvenā saziņas valoda bija latgaliešu valoda to ikdienas situācijās lietojuši ne tikai paši latgalieši, bet arī turpat dzīvojošie krievi un citu tautību pārstāvji. Apliecinājums tam Čenstohovkā dzimusī teicēja V. Rudņeva, kuras tēvs bijis polis Kazimirs Kovaļevskis, atklāj, ka latgaliešu valodu iemācījusies klausoties, kā tajā savā starpā sarunājas abi vecāki. Čenstahovkā latgaliski iemācījušies runāt pat izsūtītie vācieši, tātad latgaliešu valoda ciemā bija galvenā ne tikai līdz karam. Latgaliski Dvinkā mākot runāt arī teicēja Pjotra Matusāna kaimiņš vācietis Neimans (šo faktu gan ekspedīcijas laikā pārbaudīt neizdevās).

Ciemos, kuros bijis latgaliešu iedzīvotāju pārsvars, runāt latgaliski bija pat prestiži, tā no vecvecāku stāstītā atceras vairāki Sibīrijas teicēji. Šeit arī jāpiemin, ka liela daļa teicēju vecāku vai vecvecāku krieviski runājuši slikti vai nav runājuši nemaz.

Situācija gan krasi mainījusies pēc 1937. gada staļiniskajām represijām, kad sarunāšanās valodā, kas nav krievu, tika uzskatīta par noziegumu. Pēc latgaliešu skolu slēgšanas, ģimenēs par ikdienas sarunvalodu kļuva krievu valoda, latgaliski savā starpā sarunājās galvenokārt vecākās paaudzes latgalieši un arī tad šādas sarunas notika drošā vidē aiz slēgtām durvīm nevis atklāti uz ielas. Vēl viens no iemesliem (bez bailēm tikt vajātiem) pārejai uz krievu valodu bija arī vecāku vēlēšanās, lai viņu bērniem būtu vieglāk mācīties skolās. To atzinuši arī aptaujātie teicēji reti kuram bērni vai mazbērni runā vai pat saprot latgaliešu valodu. Jāpiebilst, ka daļa teicēju ir saņēmuši pārmetumus no saviem bērniem vai mazbērniem, ka bērnībā viņiem nav iemācīta sava valoda un tik maz stāstīts par dzimtas vēsturi.

Latgaliešu valoda lēnām sāk zaudēt arī ģimenes valodas pozīciju pat savā starpā precētie latgalieši, kā to secināja LU ekspedīciju dalībnieki, reti savā starpā runā dzimtajā valodā, kaut arī prot to pietiekami labā līmenī. Tāda, piemēram, ir latgaliešu Veras un Staņislava Vonogu ģimene Dvinkā, Juoņa (Ivana) un Ņinas Lipšānu ģimene Novomitropoļkā. Ja no sākuma uz latgaliešu valodu vēl pāriets, kad nav gribējuši, lai vecāku sarunas saprot bērni, tad, bērniem pieaugot, arī šī vajadzība zudusi. Reizē ar to zudusi vēlēšanās runāt latgaliski arī savstarpēji, vēl jo vairāk gadījumos, kad pašu teicēju vecāki bija jau miruši. Tomēr līdz pat vīru nāvei latgaliski ar dzīvesbiedriem latgaliešiem ir sazinājušas Anna Vonoga un Aneļa Dzalba Oskarovkā. Abu teicēju runas prasme kā laba vērtējama arī interviju veikšanas laikā.

Analizējot un vērtējot teicēju runas ierakstus, jāsecina, ka labākie runātāji ir vecākās paaudzes pārstāvji, kuri dzīvo vai nesen vēl dzīvojuši lauku apvidos, un īpaši stipri savā patībā ir izrādījušies bijušie Tjuhtetas rajona čenstohovieši. Pilsētvidē dzimtā valoda izzūd ātrāk ir mazāks kontakta ar citiem dzimtās valodas lietotājiem, apkārtējās vides valoda atšķiras no dzimtās, tāpēc tā sāk dominēt ikdienas saziņā. Lielākajai daļai teicēju, kuri ilgāku laiku dzīvo pilsētā, valoda sākusi nivelēties tajā bieži parādās krievu valodai raksturīgas teikuma kompozīcijas, teicēji paši nemanot pārslēdzas uz krievu valodu, jo tajā viņiem runāt ir vieglāk, arī latgaliskajā runā iesprūk krievu valodas vārdi (M. Kurtiša Ačinskā bijusī čenstohoviete). Lauku ciemos dzīvojošo teicēju runā kopumā krieviskie elementi parādās retāk. Kā savdabīgs izņēmums minams V. Spoģis, kurš, dzīvodams Bogotolā, ir viens no labākajiem teicējiem ar ļoti plašām zināšanām par Sibīrijas latgaliešiem. Jāpiezīmē, ka lielu lomu šeit noteikti spēlē V. Spoģa vecāmāte, kura uzņēmusies mazbērnu audzināšanu laikā, kad teicēja māte atradusies apcietinājumā.

Valodas līmenis teicējiem nav atkarīgs tikai no vecuma un dzīves vides to ietekmē teicēju attiecības ar ģimenes locekļiem (Dvinkas S. Matusāns, kuram gan māte, gan sieva ir polietes, joprojām labi runā latgaliski; gados relatīvi jaunā A. Sizova (1946.), kas dzīvo rajona centrā Tjuhtetā, labi runā latgaliski, jo viņa ikdienā latgaliski turpināja sazināties ar savu māti), citiem apkārt esošajiem cilvēkiem (M. Timofejeva Dvinkā), izglītības līmeņa un darba pieredzes (A. Ugainovs un O. Bajandina, kuri ne tikai atsāka runāt latgaliski, bet tāpat raksta abi teicēji gan nav no Dienvidlatgales areāla). Teicēji, kuri bērnībā daudz laika pavadījuši ar latgaliski runājošiem ģimenes locekļiem, tagad samērā brīvi lieto latgaliešu valodu vai, ja to sen nav lietojuši, ātri spēj aprast ar situāciju un atcerēties piemirsto (A. Starnovska Krasnojarskā). Ir arī gadījumi, kad prasme lasīt latgaliski palīdzējusi skolas gaitās Ņ. Lipšāna bērnībā iemācījusies lasīt, skatoties, kā lūgšanu grāmatā lasa viņas vecāmāte. Pēc tam viņai bijis vieglāk apgūt vācu valodu, jo burti jau esot tādi paši.

Īss ieskats Sibīrijas dienvidlatgaliešu runā

Nedaudz sīkāk pievēršoties šo teicēju valodai no lingvistiskā aspekta, jāsecina, ka fonētiski valoda krasi neatšķiras no Latvijā runātajām Dienvidlatgales izloksnēm. Bieži vien atšķirības saistītas ar vārdiem, kas teicēju runā nesenāk ienākuši no krievu valodas. Tā, piemēram, aizguvumos no krievu valodas tiek saglabāts oriģinālais uzsvars: pʹi sa˙sʹedu pie kaimiņiem; pa˙suda trauki; ki˙lometri. Tomēr daļa slāvisko aizguvumu tiek pielāgoti latviskai izrunai arī uzsvara ziņā: ˙kàlbasu desu; latyška latviete; plʹeminʹîks māsasdēls, brāļadēls.

Līdzīgi uzsvaram, krievu valodas ietekmē teicēju runā parādās arī cietais e: pàr cə̀rkvu; apsažənʹä̀; zamužə̀m; kurə̀i. Šāds ǝ skan arī atsevišķos personvārdos: Gǝlʹenài (arī saīsinātās vārda formās, piemēram, Gǝlʹisʹ); A˙dǝļa; A˙nǝlʹä, Tǝkļa.

Krievu valodas vārdos, teicēju runā dzirdams patskanis ö: sʹöràu˙no vienalga; vsʹö viss, cʹöcʹä tante, pʹi sʹvʹökra pie vīratēva. Līdzīgi runātu skaņu sastop arī dažu ē-celma verbu pagātnes formās piemēram, bràucʹöm blakus 3. personas formai ar -ä: bràucʹä. Tas varētu liecināt arī par verbu paradigmu maiņu.

Līdzskaņi f un h sastopami tikai aizgūtos vārdos un netiek pārveidoti par p un k, kā tas notiek daļā augšzemnieku izlokšņu (tajā skaitā arī Dienvidlatgalē): kàl˙hozâ, is hutara viensētā, Čènsta˙hòuka, fa˙mʹilʹeja, is frònta frontē. Oriģinālvalodas iespaidā līdzskaņi f un h Sibīrijas teicēju runā dzirdami biežāk nekā Latgalē. Vienīgi dažu vecāko teicēju (A. Čerpinskas, V. Šemeļas) stāstījumā h tika pārveidots par k ciema nosaukumā Čenstohovka: da Čènsta˙kou̯kài.

Arī no morfoloģiskā viedokļa Sibīrijas teicēju valodā darbojas tie paši nosacījumi, kas Dienvidlatgales izloksnēs. Vitalija Spoģa runā samērā bieži sastopami verbi ar priedēkli roz-, kāda nav pārējo teicēju runā: roskrytusʹ, rozjukusʹ, rošškʹeļ̂, roza-îdâs. Acīmredzot tas ir tāpēc, ka V. Spoģa senči ieceļojuši no dažādām Latgales vietām, tostarp no Landskoronas, kā minēts jau iepriekš. Tāpēc šā teicēja runa no tīrajām dienvidlatgaliskajām izloksnēm ir atšķirīga.

Vērojamas vairākas dienvidlatgaliskajām izloksnēm raksturīgas morfoloģiskas parādības: piedēkļa -eņ- izmantošana vārddarināšanā (tʹìlʹtʹä̀ņč; mozʹä̀ņč); deminutīvpiedēkļa -uk- lietošana bez deminutīva nozīmes (mamuks; babuks); sievu nosaukumu darināšana ar piedēki -īn- (Dỳmpurìnʹä; Japʹinʹìnʹä). Teicēji runā lieto arī daudzas seniskas un no citiem latviešiem atšķirīgas verbu formas, daļa no tām raksturīga tikai Dienvidlatgalei pagātnes avā-celmu lietojums (runava; sutynava); kondicionāļa formas ar personu galotnēm (prasʹeîtùm; îtùmem). Raksturīgs ir arī refleksīvais elements -sa- (pasavʹä̀ra; ìsasuôka), bet ne -za-, kā būtu citviet Latgalē. Teicēji runā arī Dienvidlatgalei raksturīgo partikulu gi (tʹî gʹi vʹälʹ; bʹìe gʹi taîdʹi). Šās un citas dienvidlatgaliskajām izloksnēm raksturīgās pazīmes ļauj spriest, ka teicēju senči savulaik ir izbraukuši no šā apvidus. Runas faktus balsta agrāko paaudžu visai stabilā antroponīmiskā sistēma (arī Sibīrijā ir Jozops vai Jozups, ne Jezups; Bogotolas un Tjuhtetas apkaimē dzīvo Vonogi, Vaišļas, Dzalbas, Lipšāni; Kuokeņi, Būtāni; Tukiši, Spogiši, Smani), bet, pētījumiem turpinoties, apstiprina arhīvu un citi materiāli.

Reālijām, kuru apzīmēšana kļuvusi nepieciešama, dzīvojot Sibīrijā, ja vien to apzīmēšanai netiek izmantots no krievu valodas pārņemts vārds, tiek veidotas aprakstošas konstrukcijas: mašynʹä, kùr sʹä̂ja; sējmašīna; mašynʹä, kùr kùlʹtʹ kuļmašīna.

Īpatnēji skan forma àr spàlʹvʹenʹisʹ, kas ir akuzatīva izmantojums instrumentālī. To tautasdziesmā lieto gan Ņ. Sankova, gan J. Klibanova. Savdabīgais lietojums varētu būt skaidrojams ar to, ka abas teicējas ir radinieces, tomēr arī A. Dzalba stāsta, ka agrāk mirušo no mājām izvadījuši ài ʒʹîsʹmʹisʹ ar dziesmām. Līdzīgi arī A. Vonoga: tʹä àr bļùdys ît (Vasarsvētkos) uz kapiem nes dažādu cienastu.

Dienvidlatgales areāla teicēju runā saglabājies daudz senisku vārdu, kurus Latgales izloksnēs vairs nerunā vai sastop tikai vecāku cilvēku runā. Tā, piemēram, dzirnavu apzīmēšanai teicēji lieto divas leksēmas ʒʹìernavys un patmalʹisʹ. Ar pirmo tiek apzīmētas mājas rokas dzirnavas, kuras veidotas no lapegles bluķiem (Latvijas latvietim tas liekas ļoti neparasti, bet lapegle (lʹistvʹina, lʹistryks) ir ciets un izturīgs, tāpēc šādiem nolūkiem pateicīgs koks) vai diviem viena uz otra novietotiem akmeľiem: pačcʹi što pʹi vysu bʹeja itùos ʒʹìernavys gandrīz pie visiem bija šādas dzirnavas; bʹeja pʹi naskurùs kùka pie dažiem bija koka; bet ar otro lielās kolhoza dzirnavas: vastu da kàl˙hozàm is patmaļu màļtʹ vestu uz kolhozu dzirnavās malt.

A. Čerpinska atceras, ka pēc mājas nodedzināšanas viņas ģimene ilgu laiku dzīvojusi kulā (kùls rijas piedarbs): kulâ i gulʹä̀m. Teicēja arī pati paskaidro, ka kuls bijis rijā. Joprojām dzīvs Sibīrijas teicēju runā ir senākais nesen miruša cilvēka apzīmējums nabašnīks: vokorâ pʹi nabašnʹìku vakarā pie mirušajiem. Latgalē šis vārds saglabājies galvenokārt vecākās paaudzes runā.

Teicēju runā dzīvs saglabājies senais vārds vàidy karš, kas ir sens aizguvums no slāvu valodām [ME-IV: 434]: kot vàidy ìsasuôcʹä kad karš sākās; Latʹvʹejî nabʹìe vàidu Latvijā nebija kara; iz itûs vàidu šajā karā.

Visi pētījamā apvidus teicēji vārda strādāt vietā konsekventi lieto verbu darīt: jî jàu suôka vʹisʹi dareîtʹ viņi jau sāka visi strādāt. Verbu darīt ar nozīmi strādāt var uzskatīt par tipisku arī Dienvidlatgales izloksnēm. Tam paralēli verbu strādāt kā sekundāru izmantoja tikai J. Klibanova: suôku strùoduôtʹ; strùodavàm.

Tāpat ar nozīmi slimot lieto verbu vaidēt: pa˙tòm jis savàidʹä̀ja pēc tam viņš saslima, gulʹä̀ja jis, vàidʹä̀ gulēja viņš, slimoja; sʹenʹuôk bʹicʹ taî navàidʹä̂ja agrāk bites neslimoja.

Reizēm teicēju runātajā skan latviešu valodai neierasta vārdu secība, bieži adjektīvs nostājas aiz paskaidrojamā vārda, piemēram, dʹiu bʹèņi ploty divi beņķi plati, pûdûs lʹelûs podos lielos.

Atsevišķos gadījumos teicēji savā runā pārlabo krievu valodas vārdus uz latviešu valodu: dʹèlʹ pa˙kòinʹiku, dʹèlʹ nùmyrušûs. Diemžēl tas mēdz notikt arī otrādā secībā: dʹevʹèņpacʹmʹitʹ godu màņ jòu bʹeja. ʒʹivʹitnaccac godu bʹìe-a.

Šo teicēju runā tiek lietotas arī neskaitāmas mantotas leksēmas, kas radniecīgas arī leišu valodai (saime, komuot mocīt), seni aizguvumi no slāvu valodām (vuiceit mācīt, no kā radies arī jaunāks atvasinājums vučiceļs skolotājs). Daļu šādas leksikas paši Latgales latvieši sāk jau aizmirst, bet sibīrieši turpina saglabāt, jo viņiem visam ir savs konteksts. Atsevišķi pētīt varētu jaunāku laiku slāviskos aizguvumus un to iekļaušanos valodā (doms mājas). Saistošs atsevišķa pētījuma objekts varētu būt tas leksikas slānis, ko latgalieši aizguvuši mājsaimniecībai, dzīvodami jau Sibīrijā, kā staika kūts, skirda zārds u. tml. Lai gan daļa ierakstīto Dienvidlatgales areāla teicēju jau ir devušies aizsaulē, ekspedīciju laikā savāktais materiāls joprojām paver ļoti plašas etnogrāfisku, sociolingvistiku un dialektoloģisku pētījumu iespējas.


Rekviems Bogatejai
Lideja Leikuma

Latviešu literārajā valodā, ja ievērojam grāmatas Krievu īpašvārdu pareizrakstība un pareizruna latviešu valodā (Rīga: Zinātne, 1993, 85. lpp.) ieteikumus, šā Sibīrijas latgaliešu ciema nosaukums ir jālieto formā Bogatoje, kaut šādi neviens mūsu tautietis to neizrunā. Krievu valodā gan, jo, kā jau pirmajā tikšanās reizē paskaidroja vietējā skolotāja Puku Emile, sākotnēji šī pārceļotājiem iemērītā vieta saukusies učastok Bogatij, iedzīvotājus sadzenot vienkopus, radās dzerevņa Bogatovskaja, un vēlāk tikai Bogatoje.

Bogatoje vēl pirms gadiem piecdesmit bija pilnībā monoetnisks ciems. Tajā 20. gs. sākumā pamatā apmetās brīvo zemju meklētāji no kādreizējās Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa Balvu puses jeb t. s. ziemeļlatgalieši. Viņi un viņu pēcteči savas dzīvesvietas nosaukumu izrunā(ja) šādi: N. Bogatuo, Ģ. Bogatuos, D. Bogatejai, A. Bogatū, L. Bogatejā. Vārdam turklāt ir pirmās zilbes uzsvars. Citi latgalieši saka: Boguotuo, tā dažkārt esam rakstījuši savās publikācijās, tā rakstīja žurnālisti, kuri mūs intervēja par Sibīrijas braucieniem, nosaukumu lietodami vidus dialekta latviešu valodā Bagātā. Ņemot vērā kaimiņu ciema nosaukumu Sčastļivoje, šejienes kontekstu par bezpersonisku nosaukt nav iespējams.

Savukārt rekviēms ir katoļu aizlūgums par mirušajiem, un tā vien gribas saukt šo materiālu kopu par viena Sibīrijas latgaliešu ciema vēsturi, kā agonijas aculiecinieki esam bijuši savās divu universitāšu etnolingvistiskajās ekspedīcijās laikā no 2004. līdz 2009. gadam un vēlākajā, kad apciemojām turieniešus 6. starptautiskās latgalistikas konferences Latgalīšu školu suokumam Sibirī 90 laikā 2013. gadā un, beidzamoreiz, paviesodamies tur 2016. gadā, kad kuplinājām sibīriešu Jāņus un kopā nosvinējām Ačinskas latgaliešu biedrības 10 gadu pastāvēšanu.

2004. gadā, pirmās mūsu Sibīrijas ekspedīcijas laikā, Bogatojē bija apdzīvotas vairs tikai piecas mājas: ceļa Bički Sčastļivoje kreisajā pusē dzīvoja Jeļena Bobrova (Babru Gele), kuru tobrīd neapciemojām. Kartupeļu laukā līkņāja ciema vienīgais latgalietis Ivans Locans (Locāna Juoņs), pie viņa nepiegājām laika trūkuma dēļ. Arī Genufa Leišovņika (Leišuku vai Leišaunīku Geņupe) palika neiepazīta. Ceļa labajā pusē dzīvoja Jevģenija Frolova (Leišaunīku Žeņa) ar slimo māti Emīliju, ko vietējie sauca par Emili (Sprukuļu vai Leišaunīku), piebilzdami jei nagudra. Nedaudz tālāk pa labi bija mājas, kurās dzīvoja bijusī vietējā skolotāja Emīlija Puka (Puku Emile) ar meitu Annu Frolovu jeb Puku Anni. Tajās tad arī pirmoreiz dzirdējām Emilijas Aleksandrovnas, kā šejienieši skolotāju raduši saukt, stāstu par Bogatojes skolu, kuru viņa veidojusi drīz pēc kara un kurā ilgus gadus strādājusi, par Ačinskas Pedagoģiskā tehnikuma Latgaliešu nodaļu, kurā viņa bija iestājusies, bet ne beigusi nomācījusies pusotru gadu, un nodaļa likvidēta, par aizdomīgo ierakstu vietējo ļaužu pasēs latgalec u. tml. (Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka rosinošas un uzziņām bagātas bijušas arī turpmākās mūsu tikšanās ar Skolotāju, līdz pavadījām viņu pēdējā gaitā 2015. gada rudenī arī mēs domās un no tālienes, bet tomēr, jo par visiem svarīgākajiem notikumiem viņu dzīvē no sibīriešiem aizvien vēl saņemam operatīvas ziņas.)

2004. gadā no Puku Emiles izskanēja, ka tagad te tikai piecas mājas, bet agrāk 45 bijušas. Un ja ne rēgainās sajūtas, ko radīja pamestās pusizārdītas un grūstošas ēkas abpus ceļam, braucienu turpinot uz Sčastļivo, grūti kam tādam būtu pat noticēt. Un tomēr!

Ekspedīciju gaitā no sastaptajiem teicējiem uzklausīti neskaitāmi atzinības vārdi un slavinājumi gan Bogatojes skolotājai, skolai, gan plašā apkaimē iecienītajiem Bogatojes muzikantiem. Īpašas bijušas Planu-Romanovsku un Sprukuļu dzimtas. Daži fotoapliecinājumi tam tagad skatāmi garamantās.lv, bet slavenās Planu Broņas cītarkokle atceļojusi uz Latviju un glabājas LU Humanitāro zinātņu fakultātē. Tas bija mūsu Latgaliešu valodas un kultūras ziemas skolas noslēguma un priekšpēdējās Sibīrijas ekspedīcijas lielākais materiālais guvums, par ko muitas ierēdņi nekādu interesi neizrādīja. Varbūt tāpēc, ka mums līdzi bija vēl citi mūzikas instrumenti.

Pēc aktīvo darba gaitu beigšanas Bogatojes vēstures izzināšanai un iemūžināšanai ir nodevies civilās aviācijas inženieris pilots, Tu‑154 komandieris Josifs Plans jeb Planu Jezups, viņš arī Planu Broņas dēls un, kā paši vietējie latgalieši saka, pēdējā latgaliešu kāzu muzikanta Ivana Plana jeb Planu Juoņa brālis, kurš arī pats spēlē vairākus instrumentus.

 

Shēma rāda to viensētnieku, kas sevi dēvē(juši) par bogatiešiem, sākotnējās apmešanās jeb, precīzāk, savstarpējā izvietojuma vietas. Ģeogrāfiski tās, protams, nav korektas, bet orientējoši pareizas, ja vērtē pēc izvietojuma abpus ceļam Bički Sčastļivoje. Šis ceļš 20. gs. sākumā bijis otrpus Augšējās Sučkovkas, tur, kur kapsēta. Sādžā šaipus upes pārceļotāji samērā īsā laikā sadzīti līdz ar 30. gadu kolektivizāciju. Viensētu savstarpējo izvietojumu precizēt palīdzējusi bijusī bogatiete, Ačinskā dzīvojošā Vera Čehoviča.

Pārceļotāju no Latvijas izvietojums Bogatojē 20. gs. sākumā
(sk. Jezupa Plana veidoto shēmu)

Ceļa kreisā puse: Poslavskus, Salmani, Bižāni, Fadejs Locāns, Kaimiņi, Krāsli, Lelbuordi, (kapsēta), Osips Sarkans, Marija Logina, Ropši, Vladimirs Sarkans, Franks Matisons, Kaši, Kuzma Duba, Grodņa, Andrejs Leišovņiks, Stukļi, Kiši, Aleksandrs Puks, Stafeckis, Donats Matisons, Staņislavs Leišovņiks; starp ceļu un upi Zeļči, Eliters Rutko, Esti, Struči.

Augšējās Sučkovas otrā pusē orientācija iespējama pēc Sprukuļu mājas, kura ir saglabājusies līdz mūsu dienām un labi redzama no tagadējā ceļa Bički Sčastļivoje. Tātad shēmu atsākot un turpinot skatīt no Bičku puses, pa labi pirmie dzīvojuši Mankeviči, tad trīs mājās Sprukuļi: Staņislavs Staņislava dēls, Staņislavs Jeremeja dēls un Vikentijs Jeremeja dēls, Pjotrs Rudzusiks, Matīss Kravčuks, Pāvels Čevers, Benedikts Stručs, Putna (vēlāk tur ferma), Esti, Salmani.

Romanovski un Plani sākotnēji ir apmetušies Laruškinā jeb Larinē, kā to saukuši vietējie. Tā atradusies vēl aiz Okuņovas. Ne Larines, ne Okuņovas mūsdienās vairs nav. (Okuņovu esam izstaigājuši 2007. gada vasaras ekspedīcijā drīz pēc Jāņiem.)

Aiz Lejas Sučkovkas atradās vēl viens monoetnisks latgaliešu ciems Ņikitino jeb, latgaliski, Mikitine, par kuru palielā mūsu ekspedīciju iespaidā atmiņas sākusi apkopot un jau arī internetā publiskot Olga Bajandina (dz. Stivrana, 1948), Ņikitino un Okuņovas skolotāja Kazimira Stivrana meita. Koļcovā jeb Kaļcevā dzīvoja pamatā krievi, kaut arī pa kādam latvietim gadījās. Tā, piemēram, kaļcevietis nesenais Bičku ciema kultūras nama vadītājs Vladimirs Šupuļņiks (1957), virtuozais tīrradnis harmonists, ir pa pusei latgalietis, tikai latgaliski nerunā, tāpēc ekspedīcijas teicēju ap 240 cilvēku kopā nav iekļauts. Un arī Mikitines ar Kaļcevu vairs nav. (Raudzījums nokļūt Mikitinē 2008. gada vasarā no Bogatojes puses, kas pirms dažiem gadu desmitiem bija bijis parasts gājiens pa meža ceļu, beidzās ar apmaldīšanos un ilgu maldīšanos, beigās tomēr laimīgi nonākot atpakaļ Bogatojē.)

Pārceļotāju no Latvijas izvietojums Bogatojē 20. gs. 40.-80. gados

Gadu gaitā iedzīvotāju skaits Bogatojē strauji auga ģimenēs, kas pamatā bija katoļticīgie, stipra turējās dzimtenes morāle, tikumi, tradīcijas. Ģimenēs dzima daudz bērnu, viņus pieņēma un krustīja vietējās visa zinātājas. Daudzi izauga lieli un dibināja jaunas, kuplas ģimenes. Īpaši sazarojušās ir Sprukuļu dzimtas. Protams, kvalificētas medicīniskās palīdzības dažkārt pietrūka, arī meža plēsoņu bija gana, gadījās visādi. Tomēr, un to teicēji apgalvo vienā mutē, līdz kolhozu dibināšanai lielākā daļa atbraucēju saimnieku bija kļuvuši ja ne turīgi, tad pārtikuši gan. Turēja daudz lopu, pa vairākām govīm, zirgiem, bites, zeme bija auglīga un deva labu ražu. Kokmateriālus jaunu ēku celtniecībai dabūja vienkārši, atlika nolīst kādu viensētai iemērītās platības stūri un bija gan baļķi, gan jauns tīrums. Jūtami viss sāka nobrukt līdz ar kolektivizāciju. Tad staļinisko represiju laikam sekoja 2. pasaules karš, un daudzas ģimenes kļuva bārenīgas. Un tomēr vēl arī dzīvības spēka ļaudīs bija gana!

Shēmu ar Bogatojes sētu izvietojumu pieņemtajā laika posmā sastādīt diez vai ir iespējams: foto fiksējumu maz, vecākās paaudzes izmirušas. Un tomēr vietējo ļaužu atmiņas ļauj restaurēt vismaz māju saimnieku vārdus, īpaši, ja saimniekot turpinājuši mantinieki. Tāpēc ir sagatavota virtuāla shēma resp. pārskats par mājām un to iedzīvotājiem, kā tas visdrīzāk varēja izskatīties 20. gs. 40.-80. gados.

Piedāvātais uzskaitījums gatavots vairāku gadu laikā, apbraukājot vietas un ļaudis, izmantojot saziņu internetā, rakstoties un sazvanoties. Galvenie ziņu devēji sarakstam bijuši kādreizējie bogatieši Pjotrs un Staņislavs Sprukuļi, Vera Čehoviča (dz. Matisone), Svetlana Cukmane (dz. Locāne), Valentīna Zinovjeva (dz. Rudzusiks). Pirmais videoklips Bogatoje istorija derevni, ili Odin vek derevni sibirskih latgaļcev (Boguotuo dzeraunis viesture ci Sibira latgalīšu dzeraunis vīns godu symts) tapa gatavs uz 6. starptautisko latgalistikas konferenci un pirmoreiz demonstrēts Bičku kultūras namā 2013. gada 21. augustā. J. Plana klipa līdzautores ir S. Cukmane un V. Zinovjeva. Iedzīvotāju saraksta pamatautors ir J. Plans, saraksta precizēšana pēc klipa iznākšanas turpinājusies, un koriģējumi iespējami arī patlaban, īpaši ziņās par gados jauniem ļaudīm; daļai uzrādīto personu ziņas palikušas nepilnīgas. Un tomēr tā ir faktoloģiski pilnīgākā un visai uzticama viena latgaliešu ciema Sibīrijā ļaužu vēsture!

Iedzīvotāju uzskaitījuma secība ir tāda pati kā iepriekšējā shēmā.

orientiirs

Gājienu sākot no Bičku puses te, kur ceļa malā stāv shēmas un sarakstu autors Jezups Plans un Agris Leikums 2009. gada 8. augustā un turpinot virzīties uz priekšu, kur sākas malkas grēdas, resp., uz Sčastļivoji, pirmie bogatieši, kas dzīvoja šā ceļa kreisajā pusē, bija Graudāni, tālāk citi. Iedomātās mājas tiek numurētas virtuāli to izvietošanās secībā, ģimenes tiek nosauktas ar visiem ģimenes locekļiem, par kuriem bijis zināms.

Kreisā puse (ejot virzienā no Bičkiem uz Sčastļivo)

1. Graudāni; bērni: Marta ...

2. Ivans Vikentija d. Sprukuļs un Erta Eduarda m. Sprukule (dz. Vimba); bērni: Valentīna, Viktors ...

3. Berta Staņislava m. Sprukule; bērni: Genadijs un Vitālijs, Genadija dēls Vadims

4. Pjotrs Fadeja d. Locāns un Berta Alekseja m. (dz. Kaša); bērni: Aļiks, Juļa, Kuzma, Fraņa

5. Josifs Antona d. Romanovskis un Madaļa Staņislava m. (dz. Sprukule); bērnu nebija, tikai Josifa dēls Adolfs no pirmās laulības

6. Josifs Andreja d. Leišovņiks un Emīlija Josifa m. (dz. Sprukule); bērni Žeņa, Staņislavs

7. Eduards Josifa d. Plans un Broņislava Antona m. (dz. Romanovska); bērni: Marija Kazimira m. Kaša, Josifs, Zinaīda, Ivans, Vera. Vēlāk šai mājā dzīvoja: Augusts Bobrovs un Jeļena Franča m. (dz. Sprukule); bērni: Saša, Jura, Oļa, Oļegs, Igors

8. Antons Josifa d. Romanovskis un Vera Jakova m. (dz. Beča). Vēlāk šai mājā dzīvoja: Anna Pjotra m. Zeļenkova un Aleksejs Georgija d. Turovs, pēc tam otrs vīrs Ivans Zeļenkovs; bērni: Leonīds Turovs, Ļuba, Gaļa, Volodja, Vaļa (Ivana m. Rudzusik)

9. Josifs Vikentija d. Sprukuļs un Marija Pāvela m.; bērni: Ediks, Slava, Kuzma, Pāvels, Albīns, Jūlija, Emīlija

10. Benedikts Vikentija d. Sprukuļs un Marija Pjotra m. (dz. Rudzusika); bērni: Pjotrs, Vaļa, Ivans, Staņislavs

11. Aleksejs Kaimins un Anna (dz. Šupuļņika); bērni: Maša, Kondrats

12. Marija Esta; bērni: dēls. Vēlāk šai mājā dzīvoja Postiševs, Ropšu radinieks.

13. Kvitko ģimene; bērni: Anna, Elīna; mazbērni: Toļa, Vaņa

14. Antons Ivana d. Grodņa un Geļa; kopā ar Antona māsām Geņu un Kosti; bērni: Maša (Kostes), Slava, Aleksandrs, Vova, Vaļa

15. Andrejs Leišovņiks un Marija; bērni: Broņa, Geņa, Rozālija, Aleksejs, Onufrijs, Jūlija, Josifs

16. Vikentijs Pāvela d. Čevers un Tekļa (dz. Grodņa); bērni: Martjana, Kazimirs. Vēlāk šai mājā dzīvoja: Staņislavs Antona d. Romanovskis un Pavļina (dz. Šupuļņika); bērni: Antons, Josifs, Marija, Staņislavs

17. Josifs Adolfa d. Plans un Vera Donata m.; bērni: Ivans, Eduards. Vēlāk šai mājā dzīvoja: Donats Ivana d. Plans un Ļuda (dz. Boltija); bērni: Vaļa, Gaļa, Ira

18. Aleksandrs Stafeckis; Alla, Emīlija; vecāki: māte Oļga, tēvs Pjotrs

19. Ivans Rudzusiks (Annas Rudzusikas brālis) un Milda

20. Ņina Struča un Aleksandrs Sarkans; bērni: Ivans, Feņa, Josifs, Antons, Oļga

21. vecenīte Zuze Matisone (Veras Donata m. Matisones māte)

22. Josifs Karlāns un Antoņina; bērni: Ivans, Marta, Ņina

23. Broņa Leišovņika ar bērniem: Vaļa, Nadja, agri mir., Aleksejs

24. Roza Belka un viņas māsa Ecene (slimoja ar bakām)

25. Jeļena Zeļča (aiz upes, sādžas kreisajā pusē); bērni: Žeņa ...

Labā puse (ejot virzienā no Bičkiem uz Sčastļivo)

1. Salmina ar bērniem: Ādams, Anna, Tekļa, Geļa (Ropša) ...

2. Jeļena Fadeja m. Locāne ar dēlu Ivanu

3. Masja Sarkane ar meitu Annu (vīra uzvārdā Locāne)

4. Emīlija Aleksandra m. Puka un viņas brālis Domeniks; bērni: Emīlijas meita Anna Staņislava m. Puka (viņas tēvs Staņislavs Josifa d. Sprukuļs)

5. Andrejs Ropša un Jeļena; bērni: Jura (no Jeļenas pirmās laulības), Ņina, Marta, Valentīns, Vaļa (Andrejeviči)

6. Antons Viguļs; apprecējās ar Fraņu Donata m. Sprukuli un pārcēlās uz Pričulimsku

7. Emīlija Sarkane ar bērniem: Antons, Josifs

8. Donats Vikentija d. Sprukuļs un Sofija (Zose); bērni: Jura, Fraņa, Vaļa, Benedikts, Antons, Anna, Stepans

9. Franka Staņislava d. Sprukuļs un Agafja (dz. Matisone); bērni: Anna, Jeļena, Marija, Stepans, Valentīna, Veronika (Vera)

10. Staņislavs Sprukuļs (Frankas Staņislava d. pieņemtais dēls), pārcēlās uz Krasnojarsku

11. Sofija (Zose) Duba, dzīvoja viena, bērnu nebija (viņas brālis Ivans Duba)

12. Bižānīte ar meitu Oļu; mazbērni: meitene, zēns

13. Pjotrs Vikentija d. Sprukuļs un Zose; bērni: Matvejs, Neļa, Marta, Volodja, Vaņa, Valerijs

14. Kuzma Antona d. Grodņa; meita Koste

15. Jeļena Plana (dz. Šestjorkina); dēls Donats Ivana d.

16. Ivans Locāns un Anna (dz. Sarkane); bērni: Marta (Sarkane), Svetlana, Vaļa, Tamara, Antons

17. Antoņina Antona m. Genzele (dz. Romanovska); bērni: Kazimirs, Vaļa, Marija. Vēlāk šai mājā dzīvoja: Kazimirs Genzeļs un Anna Kaimina (dz. Šupuļņika) un viņu dēls Genadijs

18. Ivans Čerbiks un Emma (nodzīvoja 103 gadus)

19. vecenīte Delpere

20. Salman (tuvāku ziņu nav)

21. Ivans Zeļčs un Toņa (citu ziņu nav)

22. Onufrijs Andreja d. Leišovņiks un Geņa (dz. Struča); bērni: Augusts, Nadja, Ivans, Vaļa, Marija

23. Ivans Kirsanovs un Broņa Salmane; bērni: kopskaitā pieci, tuvāku ziņu nav

Izskaņa

Nosvinējuši Jāņus Bičkos, 2016. gada 24. jūnijā mēs, kas šoreiz esam četras braucējas (folkloristes: Ināra Smirnova, Solveta Logina ar meitu Sonoru un Lidija Leikuma), ierodamies Bogatojē un kopā ar Puku Emiles meitu Annu Frolovu dodamies uz Bogatojes kapiem. Pirms gandrīz gada tajos guldīta Annas māte bogatiešu atvašu skolotāja un audzinātāja, aizgājēju izvadītāja, vietējā staigājošā enciklopēdija Emīlija Aleksandra m. Puka. Neviena mūsu ekspedīcija vai organizēts brauciens vēlākajā nav pagājis bez šīs zinīgās, pievilcīgās personības apmeklējuma. Arī šoreiz... Skaitām pātarus, padziedam, pafotografējam, apstaigājam citus kapiņus un dodamies uz Annas (Annes) mājām, kurp jau lēnām virzās Jeļena Bobrova jeb Babru Geļa no ciema otra gala. Puku kaimiņos dzīvojusī Jevģenija Frolova vairs nenāk mirusi 2010. gadā un apbedīta Ačinskā. Viņas tēvamāsa Gunefa Leišovņika mirusi 2009. gada aprīlī, bet mūsu vēl fiksēta 2009. gada janvārī, kad viņu apmeklē mācītājs no Latvijas Aigars Bernāns un operators Dainis Juraga, filmēdams beidzamos Gunefas stāstus (sk. garamantām.lv videosižetu Padūmuot vaidzie!...). Jautātas par dzīvi turpmāk, abas nesatraucas necik, bet Anna atsaucas lakoniski: Dzeivuosam! Ne viņām vilku, lāču bail, ne ļaunu ļaužu savējie apmeklējot bieži, iegriežoties vai ikviens garāmbraucējs.

Tomēr arī šāds stāvoklis nebija ilgs Anna Staņislava m. Frolova (dz. Puka, 1950) pēkšņi mirusi 2018. gada decembrī un pēc slimnīcas tāpat apbedīta pilsētas kapos. Diez vai tāda varēja būt viņas beidzamā vēlēšanās, bet vai tad necik vecs cilvēks tik ļoti piedomā par iespējamu drīzu aiziešanu?!

No Planu Jezupa e-vēstules (Lidejai Leikumai; otrd., 3. aug. 2021, 11:12):

Ar sovuom acim redzeju, ka sa,ta Emiles, P. vysa glo,bo,ta ar augctu, zo,li, ar attaiseitom valie vusom durovom. Valie i jumta duroven,as. Ka I beja kaidi kaste, groumatas, papeiri, bil,des, ta,n, ji izvilkti. Pi ko, kur, ji ir ta,n, kas zyna? 

Atliek cerēt, ka Puku Emiles māju arhīvs ar Bogatojes skolas žurnāliem, citiem dokumentiem, ekspedīcijās par leģendāru kļuvušo izdevumu Daniela Defo Robinzona Kruzo dzeive un breiniškeigī posokainī pīdzeivojumi (Moskova: Prometejs, 1935) Izidora Kūkuoja tulkojumā no latviešu valodas latgaliski, Ačinskas Pedagoģiskā tehnikuma skolotāju dāvinātu sekmīgajai audzēknei Emīlijai Pukai, unikālām sava laika fotogrāfijām ir nonācis drošās rokās.

2022. gada janvārī Bogatojē dzīvo vairs tikai latgaliete Jeļena Bobrova jeb Babru Geļa (Sprukuļu Frankas meita, dzimusi 1938. gadā; sk. 9. nr. bogatiešu 2. sarakstā augstāk) bogatiešu mohikāne. Viņa nevēlas pāriet ne pie dēliem, ne mazbērniem, ne māsām, viņa grib dzīvot savās mājās un pacietīgi gaida visus pie sevis. Un sagaida!...

IMG_2219

Bogatojē 2009. g. 30. janvārī. Ciemiņus pavada Vladimirs Lavrinovičs, ciema padomes priekšsēdētājs, Anna Frolova, Jevģenija Frolova, Jeļena Bobrova


,
,

, , , , ; , , . , 4‑ , , -, . . , , , , . . , . ! - , . . . . , , . . - . - , , . , , ,

, , , -, . , . . , , , , , . .

, , : , , , . 1903 , (190611 .). (sk. shēmu nodaļā Rekviems Bogatejai). : , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , . , ; , , , , . , , , .

, . . , , , , (etimoloģija nav korekta, jo Ziemeļlatgalē ir puče; savukārt Sibīrijā ir arī uzvārds . L. L.), . , - . . . ; , , , . , , . . , . . ( Ը, ). , .

. , , . . , . . , , . . , , , , . , , , , , . . . , . .

1917 . . , . . , , , . - . . . . . , , . , .

1927 , (XV ). , 1930 . 46 . . , , , , . , , . , . a , , , . . , -, . . . , , , . . . . . . . .

1936 . . . . . , , . . -. . . . 193738 , . , , ( 11 ), , (). , .

. . ( 3) ϸ , 1941 . . . 41 , . . . , -, . ( 37 ) , , . : , , , , , , . , , : (), ( ), (), (), (), (), (). , , , . . , , -.

. : , , , , , . (), , , , , , , , , , . . . : , , , . . . , , . . . , - , . , , , . , , , , . . . . , . , . , , .

, , . . . . . . . , . , , (). . , , . . , , . . , , . , , , ; , , .

, , , . , , , , , . , . . . , , , , . , , , . ; , , -. , . .


Dvinka Sibirī: nazkod i niule
Lideja Leikuma, Anna Timotiša

[Fragmenti no referāta, kas prezentēts LPI konferencē Špoģos (Daugavpils raj.) 2008. gada 7. novembrī]

Zinis par Dvinkys suokumu atrūnamys Ačynskys piļsātys administracejis arhivā (10. fonds, 1. aproksts, 43. līta; pa jaunam 125. līta)

10_1_125_cover old
1. attāls. Puorceļuotuoju saroksti. Berezovskais īcierknis, dzeraune Dvinka

10_1_125_01
2. attāls. Puorceļuotuoju registracejis gruomota.

10_1_125_01v
3. attāls. Īroksts par pyrmū puorceļuotuoju.

Saceitais ir par Donatu Andryva d. Aščuku, kurs Dvinkā apsamete ar 1902. g. 18. maju, puorceļuotuoja aplīceiba jam ir nu 1901. g. 31. decembra, Nr. 275. Puorceļuotuojus aizraksteja ar vysim jūs saimis ļaudim, lelu viereibu izruodūt dzymumam zemi pīškeire tik veirīšu kuortys puorstuovim, koč i tik naseņ dzymušim. Dvinkā pyrmuos divejis saimis aizraksteitys itaidā sastuovā:

Aščuks Donats (32 godi), juo sīva Anna (33), jūs bārni: Donats (1), Anna (5), Varvara (2); padieļs Ontons (9), pameita Margita (6). Sajam 3 zemis dalis.

Jurgelāns Ontons (42), juo sīva Jugase (32), dāls Stanislavs (3 mien.); bruoļs Pjotrs (51), bruoļa sīva Anna (42), jūs bārni: Ivans (9), Osips (8), Ignatijs (3), Tekļa (3 mien.), Rozalija (10). Sajam 6 zemis dalis.

Untitled-1
4. attāls. Puorceļuot grybātuoja (hodaka) P. Mozuļa aplīceiba.

Itei aplīceiba ar Nr. 755 izdūta Pīteram Jezupa d. Mozuļam nu Vyšku. Tik jis iz Sibiri nanūbrauce, atskaiteits nu puorceļuotuoju pulka 1913. godā.

Dvinkys latgalīšu uzvuordi 20. g. s. suokumā

Aščuks, Jurgelāns, Matisāns, Kurcišs, Šveds, Zeiļa (2), Trofimovičs (2), Guds, Valgačs, Īdzāns (3), Tukišs (4), Dzemids, Vasiļjevs, Breidaks, Buraks, Smaņs (5), Geida, Špogis (2), Vasiļjevs-Romanovskis, Būtāns, Neikšāns, Syuna (3), Pypers, Paulins, Teilāns, Brīvers, Grencevičs, Bycāns, Romanovskis, Mozuļs (2); Cymotyšs (puorguojs nu Čenstohovkys). Puorceļuotuoju tuoluokī celi ir vysaidi.

070629oc_Dvinkas kapi_nokritis krusts - Jons Jezupa Teilan
5. attāls. Juoņs Jezupa d. Teilāns (18701910).

Pa dokumentim, Juoņs Teilāns Dvinkā beja īceļovs nu Sakstagola pog. Staudžu 1909. g. julī. Juo myužs nabeja gars, a pīmiņai stateitais listryka krysts dzeivs pa šudiņ dīnai, koč i apsaguozs. Unikala līceiba rokstu zeimis krystā īkoltys latgaliski!...

IMG_7318
6. attāls. Anna Jezupa m. Syrova (dz. Smane, 1946. g.).

Nu Dvinskys apriņka Smaņu iz Tjuhtetys rajona Dvinku nazkod puorsacēle pīcys Smaņu saimis. Bejušū dvinskīti Annu voi Aņuku, kai jei sovu vuordu nūsauce poša, satykom Tjuhtetā. Latgaliski runoj cīš labi, Latvejā nikod nav bejuse.

Vacuo Dvinka skaitļūs.

Oficiali skaituos, ka Dvinka kai dzeraune dybynuota 1901. godā. Puorceļuotuoiju īcierknis bejs dūmuots iz 290 (?291) dvieseļu (dūšu); suokumā dzeivovuši pa kutarim, bet dreiži saguojuši solā, kai cīmu sauc Dīnvydlatgolā. Pa 1916. gods skaiteišonai Dvinkā ir 110 sātu, kuramuos dzeivoj 536 cylvāki: 261 puiss i 275 sīvīšu kuortys puorstuovis. Iz puiša beja planavuots pa 15 desetinu (drupu vairuok par 16 ha). Par nacionalū sastuovu Dvinkā raksteits, ka puorsvorā latgalīši, tik tei nav taisneiba puorceļuotuoji latgalīši i boltkrīvi beja apmāram puse iz pusi.

1919. g. Dvinkā dzeivoj ap 45 latgalīšu saimem. Vysa ap 125 saimem.

Kolčaka vīneibys nūdadzynova ap 30 latgalīšu sātu, nūbeņdēja Tūki A. ar sīvu, Smani J., Vorževodu P. i cytus.

Kolhozā Sorkonais taigys partizans dzeivuotuoji sadzeiti 1930. g. pavasarī 7 saimis boltkrīvu i 3 latgalīšu (pr-js Šveds O.). K-zs Mūdrais partizans dybynuots 1932. g. 31 saime latgalīšu, 2 saimis krīvu. Kolektivim pretim turiejīs Matuss V., Smaņs O., 2 Mozuļu saimis i 14 saimu boltkrīvu.

Pyrmuo škola (vuiceišonuos krīvu vol.) dybynuota piec Piļsūņu vaidu, nu 1926. gods vuiceišonuos nūteik latgaliski. Latgalīšu avīzei Taisneiba par Dvinku roksta vītejais školuotuojs Zvīdra Ontons.

Dvinka 2008. godā.

Iz 2008. g. novembri Dvinkā dzeivoj 342 cylvāki. Nu jūs 79 latgalīši ci puslatgalīši: Dzalbys, Vonogi, Matusāni, Gudi, Švedi, Spogiši, Tukiši, Cierpinskī, Bombizys, Kurtiši, Timotyši, Romanovskī...

Latgaliski labi runoj Buorbola Spriņča, Helena Šemele, Adeļa Dzalba, Stanislavs Matusāns, Monika Šveda, Rozaleja Soboleva, Maļvina Seryha, Antonina Ļudyna, Stanislavs i Anna Vonogi, Maļvina Šumejova, Ontons Tukišs, Leonids Matusāns, Anna Spriņča

Dvinkys vydsškolā vuicuos 52 bārni.


Dvinskys latgalīši
Anna Timotiša

[sarokstu ar cīma padūmis paleidzeibu 2008. godā sagatavejuse Anna Timotiša; Sibirī jauktys tauteibys dzeivuotuoji sarunuos bīži teik saukti par metisim, ite taitod puslatgalīši]

Nr. p. k.

Sātys nr.

Vuords, tāva vuords, uzvuords

Vacums

apmāram (godūs)

Tauteiba

 

Sovetskuo uļneica = .

 

1.

70

Adeļa Pītera m. Dzalba

7580

Latgalīte

2.

Anna Juoņa m. Dzalba

50

Latgalīte

3.